Kopā ar Annu spēlējām Alfa kursa slavēšanas grupā, daudzkārt satikāmies arī svētdienas dievkalpojumos. Kādā reizē jautāju viņai, kā viņa ir sākusi nākt uz baznīcu, un Anna izstāstīja savu stāstu, kurā viņa ir gatava dalīties arī ar izdevuma „Jēzus draudzes dzīve” lasītājiem. Paldies Annai! Un lai svētīts viņas tālākais ceļš!

Redaktore Santa Cileviča

Jau no bērna kājas vecāki centās mūs, bērnus, vismaz divas reizes gadā vest uz baznīcu – Ziemsvētkos un Lieldienās, tomēr es nekad nesapratu, kāpēc. Atminos gan, ka bērnībā vienmēr runājos ar kādu, lūdzu pēc padoma, bet nezināju, kas tas ir. Pienāca pusaudžu gadi, un sekoja aizmaldīšanās. Vidusskolā caur skolas kori es iepazinu Silvestru [Lūsi]. Patiesībā tad arī sākās Dieva mērķtiecīgais darbs ar mani. Tomēr, kad Silvis man prasīja – nu, kā tev ar kristietību, es atbildēju – nē, nē, tas mani galīgi neinteresē. Tad viņš redzēja, ka sāku mācīties spēlēt ģitāru, un paaicināja mani savā grupā. Kad manā dzīvē sākās problēmas, pie viņa es vienmēr varēju vērsties ar saviem jautājumiem, viņš bija mans stiprinājums. Aizdomājoties, kāpēc tas tā ir, protams, saistīju to ar kristietību, Baznīcu, tomēr nevēlējos tanī iesaistīties.

Alfa kursa noslēgumā aizpildīju anketiņu par to, kur es vēlētos iesaistīties. Par mūziku tanī brīdī nedomāju – atzīmēju ēdināšanu. Sāku nākt uz dievkalpojumiem, un pāris reizes man blakus sēdēja Elīzas [Godiņas] mamma, kura man jautāja – es pat nezinu, kāpēc: „Vai tu šeit pirmo reizi?” Sākām runāties, un es teicu, ka ļoti vēlētos kalpot. Sacīju arī, ka spēlēju ģitāru, bet varētu darīt jebko. Aizrakstīju Danielam [Godiņam], un viņš sacīja, lai atnākot uz Alfa kursa komandas sapulci. Biju pieteikusies palīdzēt pie ēdināšanas, bet, kad atnācu, Daniels saka: „Anna jau ir pierakstīta pie mūziķiem.”

Man arī ārpus baznīcas ir sava grupa, bet es nekad iepriekš mūzikā neesmu atradusi tādu piepildījumu, kāds ir, spēlējot šeit – jo te tu spēlē ar savādāku sirdi. Vienu brīdi es jau gandrīz biju atmetusi mūziku, jo likās, ka tas nav man, tomēr baznīcā caur to atradu brīnišķīgu veidu, kā kalpot. Pirmajā slavēšanas reizē biju ļoti satraukusies, jo man vēl nebija iemaņu, bet tagad tas ir aizgājis.

Draugi saka, ka esmu palikusi savādāka. Pagaidām gan viņi uz to raugās negatīvi, jo daudziem ir stereotipi, un viņi domā, ka esmu kaut kur iepīta. Bet domāju, ka man ir jārāda piemērs, tas, cik man ir labi pašlaik, kā tas ir mainījis mani. Dīvaini, ka mani draugi tagad ir tādā dzīves periodā, kad nekas nav labi. Gandrīz katrs no viņiem ir sacījis, ka viņos iekšā ir kaut kāds tukšums. Gribētos viņiem visu pastāstīt vārdos, bet saprotu, ka tam nav jēgas – man ir iespēja rādīt, kā var būt savādāk.

Arī vecāki pirms pāris dienām teica: „Tu esi ļoti mainījusies!” Parasti no manas sejas nevar nolasīt, ko īsti domāju, turklāt varbūt izskatos vēsa, bet īstenībā mana sirds deg pēc attiecībām ar cilvēkiem. Mamma tagad saka: „Mēs beidzot izjūtam tevi.” Un tas man daudz nozīmē.

Anna Pīlāce