Ir
viena
no tveicīgākajām jūnija dienām - kad liekas, ka uz brīdi
piedzīvojam tādus klimatiskos apstākļus, kādi varētu būt
Āfrikā vai vismaz kaut kur dienvidos. Patvērušies ēnā, ēdam
saldējumu ar zemenēm, ko sarūpējusi izdevuma „Jēzus Draudzes
Dzīve” redaktore Santa Cileviča. Mūsu saruna ar Santu šoreiz
nav tik daudz par draudzes izdevumu, kā par Santas plāniem no
septembra uz desmit mēnešiem doties brīvprātīgo darbā. Uz
Tanzāniju, tas ir – uz Āfrikas dienvidaustrumu daļu, pavisam
nedaudz zem ekvatora.
Ar Santu Cileviču
sarunājās Lelde un Ivars Kupči
Kā jūties šajā
vasarā?
Vasara
man tikko sākusies – ir sajūta, ka viss vēl priekšā. Tikko
noslēdzies gads, kas bijis ļoti aktīvs – gan darbā, gan
kalpojot Dienas bērnu centrā, gan draudzē; nupat atgriezos no
Baznīcas dienām Drēzdenē, un tikai 3 dienas esmu mājās. Mana
vasara vēl priekšā. Jūtu, ka tā būs raiba.
Pastāsti
par savu līdzšinējo nodarbošanos!
Šobrīd pēc
profesijas un pēdējās izglītības esmu tulks, tulkotājs.
Praktiski nodarbojos ar mutisko tulkošanu,
galvenokārt kā līgumtulks Eiropas Savienības institūcijās
Briselē – Parlamentā un Padomē, braucu arī uz Parlamenta
plenārsēdēm Strasbūrā. Tulkoju no vācu uz latviešu un no
latviešu uz vācu valodu. Pirms tam 6 gadus strādāju LELB
Virsvaldē – kad jutu, ka viss ir piepildīts, ar lielu mieru
aizgāju, jo biju darījusi, ko varējusi, cik labi varējusi, un
bija sajūta, ka ir jānāk kam jaunam. Esmu strādājusi arī skolā
par vācu valodas skolotāju. Šobrīd studēju LU Pedagoģijas
fakultātes maģistrantūrā, starptautiskā programmā “Dažādības
pedagoģiskie risinājumi”. Un zinu, ka kādreiz noteikti gribēšu
atgriezties skolā.
Vai
tulks vienmēr var iztulkot visus specifiskos jautājumus un
terminus?
Ir jāvar! Es
nekad neeju tulkot nesagatavojusies. Ja zinu, par ko būs sēde, tad
iepriekš studēju regulas, direktīvas, apskatos terminoloģiju, kas
ir ļoti sarežģīta un katrai jomai atšķirīga. Bet galā ir
jātiek un nedrīkst palikt gaisā karājoties.
Kādi ir tavi nākamā
gada plāni?
Tas šobrīd
manā dzīvē ir interesantākais. Tālākie plāni ir spraigi un
izaicinoši. Es septembrī uz nepilnu gadu došos uz Tanzāniju
Āfrikā. Tā būs brīvprātīgo programma, ko piedāvā Leipcigas
misijas centrs, kas darbojas Vācijā, Saksijas luteriskās Baznīcas
paspārnē. Šobrīd zinu, ka darbošos bērnudārzā, skolā un,
iespējams, arī vietējās Tanzānijas luterāņu baznīcas diecēzes
ofisā. Katram brīvprātīgajam vieta tiek piemeklēta atkarībā no
viņa izglītības, pieredzes un vēlmes kādā jomā darboties. Es
gribēju darboties ar bērniem.
Kādā valodā tur
notiek saziņa?
Oficiālā valoda
ir svahili, bet neoficiālā ir angļu valoda – kā saziņas valoda
daudzās Āfrikas valstīs. Sākumā mums
būs vairāku nedēļu svahili valodas kursi – apmācība pamatu
apguvei. Es jau zinu pateikt asante,
tas ir „paldies”, un jambo [džambo],
kas nozīmē „sveiki”.
Tur jau sanāk Santa
ar džambu!.. Vai gadījumā lēmumu doties uz Āfriku nav
iespaidojusi tava džambas spēlēšana?
Nē,
jo tas ir bijis daudz ilgāks process – džambu sāku mācīties
spēlēt tikai pagājušā gada sākumā. Es, protams, labprāt
gribētu Tanzānijā turpināt apgūt arī kādus ritmus un džambas
spēli. Mans pasniedzējs Nils Īle sacīja, lai noteikti atrodu kādu
vietējo instrumentu, jo katrā reģionā tie ir citādi.
Kā tu nonāci
līdz lēmumam nomainīt tulka darbu
Briselē pret brīvprātīgā darbu Āfrikā?
Doma
par Āfriku manī ir jau gadus desmit vai pat vēl senāk. Jau skolā
iemācījos no galvas visu Āfrikas valstu galvaspilsētas, un mani
vienmēr ir fascinējis un interesējis viss, kas saistījās ar
Āfriku. Bet šī doma slēpās kaut kur zemapziņā, tas nebija kā
pašmērķis, ka es gribu un es to panākšu. Jau vairākus gadus
atpakaļ gribēju pievienoties vienā brīvprātīgo projektā, bet
tas tomēr nenotika. Pēc tam domas par došanos uz Āfriku ik pa
laikam uzplaiksnīja un tad atkal pazuda. Pagājušā gada rudenī
kaut kas atkal tirdīja, un es aizrakstīju luterāņu Baznīcai
Tanzānijā. Nekādu atbildi gan nesaņēmu. Vēlāk ceļš burtiski
pats pavērās ar vairāku citu pazīstamu cilvēku palīdzību,
kuriem biju apvaicājusies par šādu iespēju. Kad mana vēstule
galu beigās nonāca Misijas centrā un man piedāvāja šo projektu,
jutos, kā saņēmusi lielu dāvanu. Tas ir kā Dieva brīnums, kā
tas viss nāca un noorganizējās. Es pavēru durvju spraugu, bet
Dievs man atvēra visas durvis. Jūtu, ka tas ir Dieva pavērts ceļš,
ka es nelauzos iekšā saviem spēkiem. Tulka darbs man arī ir
sirdij ļoti tuvs, un daudz ko no tā esmu mācījusies, un tas man
noteikti noderēs uz priekšu.
Bet tomēr –
kas ir tas, kāpēc tu turp dodies?
Es to nezinu. Bet
man ir sajūta, ka Dievs zina. Man tā bieži ir bijis. Iekšā ir
dzinulis,
kas mudina kaut ko darīt. Pēc tam, skatoties atpakaļ, es tikai
saprotu, kāpēc tā ir bijis. Arī kāpēc kaut kas nav bijis... Es
vēlos kaut ko no sevis dot, esot Tanzānijā, gribu atrast tur
draudzi un iesaistīties tās dzīvē, redzēt, kā viņi izdzīvo
ticību. Gribu iepazīt Āfrikas kultūru, cilvēkus. Jo tuvāk nāk
šis braukšanas laiks, jo lielāka ir pārliecība, ka tam ir jēga.
Es ļaujos, lai Dievs mani ved. Tā būs neatsverama pieredze.
Vai jūties droša
par sevi nezināmā zemē?
Līdz galam droša
nevaru būt nekad un ne par ko. Bet iekšēji
ir sajūta, ka tieku vadīta. Tāpēc mani uzrunāja šīs draudzes
avīzītes tēma: “Kas tevi sargā, tas nesnauž!” Dievs neguļ.
Ir stipra paļāvība, ka Viņš ir ap to visu. Un es jau intuitīvi
esmu sākusi ilgoties pēc tā, ko vēl nezinu.
Pusotru gadu
tu esi vadījusi izdevuma „Jēzus Draudzes Dzīve” veidošanu,
esot izdevuma redaktore. Kāds ir bijis šis laiks?
Svētīgs un
brīnumains. Tā ir bijusi kalpošana, kur esmu varējusi likt lietā
to, kas man ir dots. Esmu piegājusi tam ar lielu mīlestību. Sirds
un mīlestības apvienojums. Grūti spriest par rezultātu,
bet vienmēr esmu ticējusi – ja tu dari no sirds un jūties
aicināts, tev nav jādomā par rezultātu, tas parādīsies pats no
sevis vēlāk. Ik pa laikam gan dzirdu, kā kāds raksts ir kādu
uzrunājis – tas, protams, priecē. Bet tas nav mans nopelns –
esmu darījusi, ko varējusi, pārējais ir Dieva darbs. Sākumā
biju nobijusies, jo draudzes cilvēkus tik labi nepazinu, draudze ir
liela un aktīva, un es esmu ienācēja draudzē. Bet vienmēr
brīnumainā kārtā viss ir noticis ar lielu svētību.
Kādas atziņas
esi pa šo laiku ieguvusi, ko esi
mācījusies?
Ja esi kādā
aktīvā kalpošanā, tu esi spiests sevi garīgā
ziņā disciplinēt. Sava garīgā dzīve jākopj dziļāk, nedrīkst
tai pieiet pavirši. Citādi tas noteikti atspoguļosies arī
kalpošanas rezultātā.
Kā tu esi
ieraudzījusi draudzi šajā laikā, vai esi to labāk iepazinusi?
Liels prieks
un pārsteigums par talantu daudzveidību, kas ir draudzē. Un
saliekot tos visus kopā, iznāk kaut kas tik brīnišķīgs! Draudzē
tu neesi viens visa darītājs, bet katrs piedalās ar savu
pienesumu. Mūsu draudze ir ļoti rosīga, jūtama virzība uz
priekšu. Bet svarīgi ir arī nekļūt pašpietiekamiem. Man pašai
vienmēr gribējies kalpot kaut kur arī ārpusē, tāpēc ļoti
priecājos, ka varēju kalpot bērniem no sociālā riska ģimenēm
Dienas bērnu centrā, kas atrodas mūsu draudzes īpašumā Līksnas
ielā. Palīdzēju mācībās vai vienkārši spēlējoties, kopā ar
Dāgu stāstījām par Lieldienām, Ziemassvētkiem. Tas deva lielu
gandarījumu. Bet laikam jau katram kristietim ir savs kalpošanas
aicinājums.
Ko tu
gribētu vēlēt turpmākajai izdevuma darbībai? Ko tu novēlētu
jaunajai avīzītes redaktorei Līgai Amatai?
Mēs katrs esam
ar saviem talantiem un ienesam kaut ko no sevis. Lai katrs to dara
caur tām dāvanām, kas viņam ir dotas – ar savām idejām un
radošumu. Es zinu, ka Līga to varēs! Kad studēju mutisko
tulkošanu, pasniedzēja mums bieži teica: Nicht
hängen bleiben – nedrīkst iestrēgt
vai palikt gaisā karājoties, ir jāturpina! Tas man pēdējos gadus
ir bijis kā dzīves moto – nekas, ja misējas vai pirmajā brīdī
nezini, kā ko izdarīt – neatkāpies, turpini. Arī tulka darbā
tu nedrīksti iestrēgt, palikt gaisā karājoties – doma
jāpabeidz, jāturpina! Ir, protams, nedaudz skumīgi, ka būs
jāatstāj šī kalpošana, bet nekas jau nestāv uz vietas.
Vai tu plāno
klausīties sprediķus draudzes
mājaslapā arī Āfrikā?
Nemaz nezinu,
kāda tur būs piekļuve internetam. Ja
varēs lejupielādēt datorā, tad noteikti. Varbūt es vēlāk
varētu iztulkot kādu Āfrikas luterāņu sprediķi jums latviski?
***
Foto:
no personīgā arhīva FOTO_Intervija_1 Lieldienu
nakts sagaidīšanas pasākums baznīcā, 2011. gads FOTO_Intervija_2 Āfrikāņu
ritmos – Perkusionistu festivālā Rīgā, 2010. gads |