Eviju un Daniēlu Godiņus intervēja Lelde un Ivars Kupči

D: 24. decembrī Ziemsvētku uzvedumā.

E: Vispār mums patīk skatīties zvaigznēs – citreiz mēģinām saskatīt zemes pavadoni, diemžēl joprojām tas mums nav izdevies.

E: Dieva valstības darbam kaut kā tas laiks pilnīgi nesaprotamā veidā sanāk. Ir bijis visādi – viena draudzes avīzīte tika likta kopā līdz pat četriem rītā. Bet tas bija izņēmums. 

D: Visu izsaka komanda. Ja tā ir laba, tad var daudz paveikt. Komandai jābūt uzticamai, tajā jāvalda gaisotnei, kad visi var teikt, ko patiešām domā, pat skarbu patiesību, ko bieži negribas dzirdēt. Ja tā nav, tad tas beigsies, kad pats salūzīsi un kritīsi. Komandas atbalstu lieliski izjutu pēdējā Afa kursā – kad kaut kas sāka klupt, komanda iznesa to uz saviem pleciem. Kā to visu izdarīt? Vajadzīgs dopings, un man tas ir Dieva Vārds, labi piemēri un būšana kopā ar entuziasma pilniem cilvēkiem.

E: Esmu mācījusies par intejera dizaineri, bet strādāju par maketētāju-fotogrāfi. Abas šīs lietas iet roku rokā, papildina viena otru. Interjera lietas pašreiz atliktas vairāk hobija līmenī, bet man to ļoti patīk darīt un pie izdevības noteikti cenšos savas idejas likt lietā. Ikdienā apstrādāju bildes, maketēju grāmatas, taisu plakātus, kartiņas, izdevumus, brošūras, kā arī noformēju skatlogus.

D: Manas izglītības specialitāte ir uzņēmumu vadība un likumdošana. Strādāju Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijā, tehniski nodrošinot visu nepieciešamo, lai inspektori varētu veikt savu darbu. Esmu arī SIA „Amnis” konsultants, palīdzu ar jaunu ideju ģenerēšanu, domājam, kā attīstīt uzņēmumu un tā darbu. Vēl esmu iesaistījies interesantā projektā – novembrī pirmoreiz Latvijā būs vērienīgs kristīgo vadītāju sammits (angliski – Global Leadership summit), kura izpildkomitejā ir arī mūsu draudze. Trīs gadus pēc kārtas esmu piedalījies šajā konferencē Igaunijā, tā uz mani atstāja milzīgu iespaidu. 

D: Man ir liels prieks būt tur, kur es esmu. Piedzīvot, ka es ar savām zināšanām un pieredzi varu noderēt. Man tas ir labs izaicinājums, kas turklāt liek sastapties ar dažādiem cilvēkiem. 

E: Es vienmēr esmu gribējusi strādāt jomā, kas ir radoša. Pašreiz varu teikt, ka esmu īstajā vietā – tā ir brīnišķīga sajūta, ka uz darbu gribas skriet, nevis iet. Esmu pateicīga Dievam, ka Viņš mani ir licis tik dažādās darba vietās, kur esmu varējusi gūt pieredzi un paralēli realizēt arī savas idejas, palīdzot SIA „Amnis” un mūsu draudzē. Ir gandarījums, kad izdodas un kad lietas tiek izdarītas laikus. 

E: Es pēc vidusskolas gribēju iestāties Sporta akadēmijā uz fizioterapeitiem – izturēju visus pārbaudījumus, bet netiku uzņemta dažu sekunžu dēļ, kuras pietrūka skrējienā. Tai pat laikā arī gribēju doties uz Ameriku mācīties ASV Militārajā akadēmijā, arī tur izturēju testus – diemžēl gadā uzņēma tikai vienu cilvēku un arī tur paliku aiz strīpas. Tad man visa dzīve sagriezās otrādi – es vairs nezināju, kas es gribu būt, ko darīt. Tikai Dievs zina, kas būtu, ja es būtu aizbraukusi. Iestājos dizaineros un tad arī sākās mana radošā darbība. Ar šodienas acīm raugoties, es tagad negribētu būt ne vienā, ne otrā vietā, kur centos nokļūt – bet tieši šeit, kur esmu.  

D: Es uzaugu kristīgā ģimenē, tētis ir mācītājs, mamma – Svētdienas skolas skolotāja. Es ticu, ka draudze ir pasaules cerība. Draudzē cilvēks var satikties ar Dievu, saprast, kā veidot attiecības ar Dievu, redzēt piemērus, kā to darīt, redzēt, kā mainās citi un mainīties līdzi. Draudzei ir jābūt elastīgai, nevis tik ļoti pareizai, kas liek tiem, kas ienāk no malas, justies nepareizi. Pāvila vārdiem sakot, draudzei jābūt ar vienkāršiem vienkāršai, ar gudriem gudrai, gatavai pielāgoties, jābūt arī naivi drosmīgai, sperot soļus ticībā. Jo mums ir dots tas pats Gars, kas uzmodināja Jēzu no mirušajiem – jautājums, vai mēs to izmantojam. 

Vēl nesen es kristietību uztvēru kā tradīciju, rituālu, tikai pēdējos gados sapratu, ka viss ir daudz vienkāršāk. Faktiski svētdienas dievkalpojums ir svinēšana tam, kas ir bijis iepriekš. Bet ja nekā nav bijis, tad ko tu īsti vari svinēt? Kas ir tavas dzīvās attiecības ar Dievu? Šī gada Ziemsvētku ludziņa to lieliski parādīja: Jēzus ir tik vienkāršs, Viņš vienkārši pastāsta lietas, uzklausa mūs.

E: Dievs ir tas, kas dod sajūtu, kas ir pareizs, un kas – nē. Un pēc rezultātiem tu redzi, vai Dievs svētī to, ko tu dari.

E: Kā iedvesmas avoti nāk prātā daudzi, piemēram, arhitekti, dizaineri Bonetti un Kozerski, arī mākslinieks Edgars Degas – viņu stils, krāsas, darbi. Bet mana autoritāte ir noteikti mans vīrs. Viņa apdomīgums un rēķināšanās ar mani kā sievieti ir neatsverama. Daņa milzīgais dzīvesprieks ir liela iedvesma katram priekšā stāvošam uzdevumam.

D: Mans papus Edgars – vienmēr gatavs palīdzēt, nesavtīgi upurēt sevi. Mana mamma  Iveta, ar kuru vienmēr diskutējām par dziļām teoloģiskām tēmām. Bīskaps Pēteris Sproģis, kas iedvesmo, pieņem drosmīgus lēmums un nes atbildību par tiem. Mācītājs no ASV Bils Haibls (Bill Hybels), kura sprediķi man ir iknedēļas garīgais stiprinājums.

E: Dzīvošana kopā ar Dani, kad uzreiz pēc kāzām sākām veidot savu dzīvi. Tas gan vairāk ir kā process, nevis viens notikums. Tad noteikti ceļojums uz Austrāliju pie radiem. Tas man bija sapnis no bērnības. Es atceros brīdi, kad, tur esot, nostājāmies okeāna krastā, un es iedomājos pasaules karti, kurā vienmēr esmu skatījusies, ka esmu tur, Latvijā, bet tagad šeit, nereālajā punktā... Un sastapšanās ar Dievu. Tas, ka varu būt kristīgā vidē, draudzē jau kopš bērnības. 

D: 2008. gadā kādā konferencē Igaunijā klausījos lekciju, un pēkšņi sāku domāt par savu kursabiedru. Gribējās klausīties lekciju, bet domas visu laiku pie viņa. Tad es lūdzu Dievam, lai Viņš paņem man nost šīs domas, par to apsolot uzaicināt kursabiedru uz baznīcu. Kaut arī viņš zināja, ka eju uz baznīcu, es nekad iepriekš nebiju viņu turp aicinājis. Kad es biju to apsolījis, domas par viņu momentā izgaisa. Naktī atgriezos Latvijā, braucu mājās, kad uz ceļa mani apdzen kāds auto un tā vadītājs man māj. Tas bija mans kursabiedrs. Apstājamies, runājamies, bet man jau kājas trīc, jo atceros Dievam doto solījumu. Es domāju – nu kā tik ātri? Saņēmos un ielūdzu viņu uz draudzes uzvedumu, domādams, ka viņš atteiksies, bet viņs teica: Jā! 

Es Dievam biju atdevis visas lietas, bet vienu nebiju, jo tā man īsti nepatika – tā bija liecināšana citiem. Man likās – kāpēc mums jāiet un jāstāsta citiem, ja viņi pat to negrib dzirdēt. Ja kādam vajag, tad pašam ir jānāk un jāprasa. Kad līdz ar šo gadījumu Dievam atdevu arī šo lietu, viss kļuva daudz interesantāk.

E: Kādu nakti, kad biju vēlāk strādājusi, devos pie miera un pirms tam lūdzu Dievu. Parasti mēs to abi darām kopā, bet tagad lūdzu viena, jo Danis jau gulēja. Tajā laikā slimnīcā bija mana omīte. Biju dzirdējusi, ka jālūdz par cilvēku, kamēr viņš ir vēl dzīvs, vēlāk tu viņu vairs nevari glābt. Un es lūdzu – ja omītei ir jāmirst, lai Dievs viņu ņem pie sevis. Kā vēlāk uzzināju, omīte aizgāja mūžībā neilgi pēc šīs lūgšanas. Man bija ļoti īpaša sajūta – ka omīte ir Tur un viss ir kārtībā. 

E: Gribējās kādas pārmaiņas. Un arī sāka traucēt bērni, kas augšā spēlējas. Tagad esam ļoti labi iejutušies – cilvēki jau zina, ka mēs tur sēžam, aprunājas. Kad kādu svētdienu neeju pie Vakarēdiena, kundzītes jau vaicā – tad šoreiz nē, ja?

E: Es gribētu trīs. 

D: Man viss ir skaidrs – sākot no četriem.