Rīgas Jēzus ev.lut. draudz

Lejupielādēt elektronisko "Jēzus draudzes dzīves" februāra izdevumu >>>

Pārkāpjot Bikšu ģimenes mājokļa slieksni kādā sestdienas priekšpusdienā, vispirms pārsteidz šī nama mierpilnais klusums. Četri mācītāja Erberta un viņa sievas Rutes bērni ir lieli un pamazām sāk veidot savu dzīvi – tas varētu būt viens no šī klusuma iemesliem. Taču tā vien liekas, ka daudz svarīgāks iemesls ir kāds cits. Tā ir spēja novērtēt klusumu kā vērtību, kā laiku attiecībām ar Dievu. Kā vietu, kur saprasties no viena acu skatiena. Mēs malkojam kafiju ar Rutes ceptām brīnumgaršīgām maizītēm un meklējam atbildi uz jautājumu, kas ir mīlestība. Tikmēr, kā sakot priekšā, aiz loga Kāds liek snigt lielām sniegpārslām, lēnām un nepārtraukti. Un, kaut arī sniegs jau apklājis visu, liekas - tas nekad nebeigsies...

Erbertu un Ruti Bikšes intervēja Ivars un Lelde Kupči

Kā jūsu ģimenē ir sācies jaunais gads?
Erberts: Man tas ir sācies ar priecīgu noskaņu - es īpaši šajā laikā no jauna atkal piezīvoju nepieciešamību meklēt dziļāk un izteiktāk laiku attiecībām ar Dievu, vairāk tādu kluso laiku. Domāju, kā varētu labāk un jaukāk veidot attiecības ar cilvēkiem. Bijušas pārdomas arī par nākotni, par manu vietu, kur Dievs gribētu mani redzēt, kā Viņš gribētu mani lietot šajā laikā, gadā.
Rute: Iezīmējas, ka būs dažādas pārmaiņas, izaicinājumi. Un kad tu stāvi nezināmā priekšā, tad notiek vēršanās pie Dieva un uzticēšanās - kur ir tas, kas jāsatver, kas ir jāierauga šajā gadā.

Kas varētu būt tās pārmaiņas?
E: Mūsu bērni pieaug, mēs jūtam, kā viņi palēnām nobriest savai dzīvei, un kādu brīdi izies savā dzīvē. Īsti jau nezinām, kurš tas brīdis būs katram no viņiem, bet tas liek domāt par iespējamām pārmaiņām.

Pie jums mājas valda apbrīnojams klusums - vai izjūtat to kā priekšrocību?
E: Nav jau visu laiku tā. Ļoti priecājamies, kad atbrauc meita Estere un Markus ar mazbērniem, kad varam visi būt kopā. Bet es arī novērtēju, kad ir klusie brīži, kur var norimt un meklēt Dieva prātu gan savai, gan ģimenes, gan draudzes dzīvei. Ļoti cenšos rītos kādu stundu būt Dieva vārda lasīšanā, lūgšanā. Tas man ļoti palīdz. Ja šāds laiks nav bijis, es tiešām izjūtu, ka kaut kas pietrūkst tajā dienā.
R: Katram laikam, kurā dzīvojam, ir savi izaicinājumi un uzdevumi. Kad bērni bija mazi, tādu laiku atrast bija tik grūti - bet tagad to varam piedzīvot.

Vai varat teikt, ka jūsu dzīvē ir piepildījies kāds no jūsu agrākajiem sapņiem – piemēram par ģimeni, bērniem?
E: Bērnībā dzīvojām diezgan saspiesti mūsu dzīvoklī, tad es dažreiz domāju - cik labi, ja būtu sava māja... Vairāk tādā izpratnē kā tēva mājas vai ģimenes māja, kur visi var būt kopā. Šo es kā sapni kādreiz ieliku Dieva rokās, un cik brīnišķīgi, ka tas ir piepildījies. Lai gan māja tādā burtiskā nozīmē nav galvenais.
Jaunībā mēs sapņojam par dzīvesdraugu, par savu dzīvi, un esmu ļoti pateicīgs, ka Dievs arī šajā ziņā mani ir svētījis - ka esmu sastapis Ruti, ka mēs varam būt laimīgi laulībā. Es jebkuram jaunietim novēlētu par to domāt un par to lūgt.
R: Man bērnībā ļoti patika slidot - ar māsām pat likām atzīmes, vajadzēja visādus trikus mācīties. Nekas gan vairāk no tās slidošanas nesanāca... Bet es un Erberts, mēs esam priviliģēti, ka varam daudz arī ikdienā būt kopā, darīt lietas kopā. Un te ir atbilde uz maniem klusajiem sapņiem. Jo kādam ir jābūt tam, kurš iet otram līdzi, nevis izvirza savus sapņus.
E: Es varu būt tikai ļoti pateicīgs un katram mācītājam novēlēt blakus sievu, kura ir gatava atbalstīt visā tajā, ko nozīmē būt mācītājam.

Pirms jūs satikāties – kādu jūs iedomājāties savu nākamo dzīvesbiedru?
R: Es par to vispār nedomāju - Erberts man uzkrita kā sniegs uz galvas. Es satiku savu dzīvesdraugu, pirms biju sākusi par viņu domāt.
E: Vispirms es viņu iedomājos ļoti sievišķīgu. Mēs jau varam domāt un sapņot, bet kad atnāk mīlestība, īstais dzīvesdraugs, tad abi saprot, ka vienkārši viens bez otra nevar. Tad tas ir tik abpusēji, ka vairs nav jādomā, vai tas ir mans īstais.

Kā jūs satikāties?
R: Starp kristiešiem. Es uzaugu Jēzus draudzē, kur mans papus Haralds Kalniņš bija mācītājs. Bijām ar Erbertu redzējušies jau kā bērni. Tajā laikā kristiešu nebija tik daudz, un tie, kas bija aktīvāki, visi cits citu pazina.
E: Līdz 10 gadu vecumam visa ģimene bijām Krusta draudzē, tur esmu kristīts. Bet tad pārgājām uz Jēzus draudzi, kur mēs ar māsu iesvētījāmies. Tuvāk iepazināmies ar Ruti kā jaunieši kaut kur braucot, dodoties, dziedājām abi korī. Tad Rutei bija 16 gadi, pēc diviem gadiem apprecējāmies.

Ko savā dzīvē darījāt, pirms Erberts kļuva par mācītāju?
E: Es beidzu Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolu, biju domājis pēc tam stāties Mākslas akadēmijā. Vidusskolas direktors man skaidri pateica, lai pat neceru, ja nepametīšu teoloģijas studijas - paralēli mācībām lietišķajos es biju sācis mācīties Teoloģijas seminārā. Pēc 3 dienu pārdomām es sapratu, ka teoloģijas studijas nepametīšu - tā būtu piekāpšanās. Tajā laikā to neizvērtēju īpaši racionāli - sirds sajūta bija tāda, ka teicu: nē, es palieku seminārā. Pēc Lietišķās mākslas vidusskolas 2 gadus pavadīju armijā, tad kādu laiku strādāju ar koka māksliniecisko apstrādi. Paralēli pabeidzu studijas Teoloģijas seminārā. Jāsaka, mani vecāki bija ļoti konsekventi ticības lietās - es nestājos ne oktobrēnos, ne pionieros.
R: Man ar māsām un brāli gāja līdzīgi. Tā kā tētis bija mācītājs, mūs tajā laikā neņēma ne mākslas, ne mūzikas skolā. Tādēļ gājām pie privātskolotājiem.

Vai jums pašlaik ir kāds tuvāks vai tālāks sapnis?
R: Man šad un tad ir sapņi, bet kā savu aicinājumu esmu sajutusi to, ka mans piepildījums nav manu sapņu realizēšanā. Esmu tas, kas atbalsta citus viņu izvēlēs un darbos. Lai es pilnā mērā varētu piepildīt savus sapņus, viss cits būtu jānoliek malā, es vairs nevarētu tā atbalstīt citus. Bet sapņi, protams, ir.
E: Es labprāt gribētu pamēģināt gleznot. Vēl es gribētu iemācīties angļu valodu. Ja par lielākiem sapņiem, tad ļoti gribētu piedzīvot vienu īstu atmodu mūsu draudzē, Baznīcā. Un protams, es noteikti gribētu redzēt savus bērnus laimīgus viņu dzīvē.

Attiecībās, laulībā ik pa brīdim iezogas rutīna - tad ir labi ko pasākt kopīgi divatā, atjaunot sākotnējo mīlestību. Vai arī jūs to piedzīvojat?
E: Tas ir kā ar maziem bērniem - kad viņš tev kādu dienu pienāk klāt un pieglaužas, ko tas nozīmē? Viņam vajag vairāk uzmanības un mīlestības. Līdzīgi ir attiecībās, kad tu jūti, ka vienam vai otram ir nepieciešamība būt vairāk kopā, piedzīvot vienam otru - tad mēs kaut kur aizbraucam, vai vienkārši ejam pastaigāties.
R: Mums arī bērni nav traucējuši - ļoti daudz ko esam darījuši kopā ar viņiem. Bet, kad esam divatā, mums ir labi dažreiz vienkārši klusēt.
E: Lai tu parādītu mīlestību, nav jāpērk dāvanas vai ziedi, svarīgākais ir attiecības. Ziedi ātri vīst, un dāvana ir dāvana. Bet attiecības ir tad, kad tu ieskaties otram acīs, un viņš no acīm nolasa, ko tu domā. Dažreiz garām ejot, Rute man uzliek roku uz pleca - man tas ir vērtīgāk nekā kāda dāvana, ko man noliktu priekšā. Caur to es jūtu uzmanību, mīlestību. Un ļoti svarīgs ir kopā pavadītais laiks. Es nevaru iedomāties neko, kas varētu atsvērt šādu laiku, kad varam just viens otru.

Kā atjaunot mūsu pirmo mīlestību uz Dievu?
E: Tikai caur regularitāti. Būt kopībā ar Viņu. Tas ir tieši tas pats, kad laulībā mēs sakām: viņi kļūst viena miesa. Pat ja ir attāluma atšķirība, mēs abi zinām, ka esam viena miesa, kaut kas ļoti ciešs kopā. Tā attiecības ar Dievu varbūt kādu brīdi nav emocionālas - bet tu zini, ka esi ar Viņu, vienalga kā šobrīd jūties. Tāpēc ir labi, ja pēc iespējas var ieplānot laiku attiecībām ar Dievu.

Mums ir viegli mīlēt tos, kuri mīl mūs pašus - kā lai mīlam savus ienaidniekus, vai tos, kuri dara mums pāri?
E: Mācīties ieraudzīt to, ka jebkuru cilvēku Dievs kādreiz ir mīlestībā radījis priekš mīlestības. Absolūti vienalga, kāds viņš ir, par ko viņš ir kļuvis. Man tas ļoti palīdz, bet arī es to tikai mācos.
Sv. Akvīnas Toms teicis, ka mīlestība ir patiesa laba vēlēšana otram. Arī to laikam jāmācās visas dzīves garumā...
E: Es to saistītu ar mūsu ego. Bībelē ir skaidri rakstīts – uzlūko otru augstāk par sevi. Autoritātei jābūt nevis kādai superzvaigznei, bet jebkuram cilvēkam mums apkārt. No katra tu vari kaut ko mācīties. Dievs tev saka - uzlūkot viņu augstāk, liec viņa intereses augstāk kā savējās. To aizsniegt ir ļoti grūti - tikai ar Dieva žēlastību.

Pazemība un lēnprātība ir rakstura īpašības, kas ne katram piemīt. Bet tās ir pirmās, kas nāk prātā, iedomājoties jūs abus. Kā jums izdodas tādiem būt?
E: Arī ja šīs īpašības parādās uz āru, jautājums ir - vai tiešām sirdī tas ir pa īstam? Kā lai izmēra to lēnprātību un pazemību? Pa īstam tas ir tad, kad tev ir īstā motivācija, kad Dievs tavu sirdi maina un pārveido.

Kas mīlestība ir vairāk - kāda parādība, ko piedzīvojam, vai darbība, kas jāveic mums pašiem?
E: Man ir pretjautājums - kas tad ir mīlestība? Parasti ir apmulsums pēc šāda jautājuma. Mīlestību iepazīt var tikai rīcībā, attiecībās, darbībā. Citādi tā paliek tikai vārds. Arī laulībā, ja es tikai sacītu katru mīļu brīdi: es tevi mīlu, bet nepalaistu Ruti pa priekšu, ejot pa durvīm vai nepalīdzētu nomazgāt traukus, tad nekā īpaša no tās mīlestības nebūtu.
R: Šorīt ar Erbertu runājām, ka šī diena, kad tik skaisti snieg, ir ļoti atbilstoša izdevuma tēmai. Sniegs snieg un snieg, un liekas, ka nekad nebeigsies. Mīlestība ir kaut kas līdzīgs - tā nāk, ir, apsedz, piepilda. Mēs gan no mīlestības varētu tikai nelielu šķautnīti, kripatiņu attēlot, cik tā ir neizmērojama. Tāpat kā Dievs - ne velti sakām, Dievs ir mīlestība. Viņš ir tās avots, kurš nekad nebeidzas.

Kā varam zināt, ka Dievs tiešām mīl katru no mums, bez izņēmuma?
E: Iedomājies savu dzīvi, kurā nav mīlestības. Vispār. Vai tu to vari? Un ja tā īsti un godīgi neviens cilvēks nevar tādu dzīvi iedomāties, tas nozīmē, ka tevī šī mīlestība ir ielikta, vismaz ilgas pēc mīlestības. Kas to ir ielicis? Ir skaidrs, ka to ir ielicis Dievs. Šādi jebkurš cilvēk var ieraudzīt, ka viņš ir Dieva mīlēts, ka Dievs viņu mīlestībā ir radījis un veidojis, lai arī viņš citus mīlētu. Tā ir jēga dzīvot. Kam mūžībā būs vislielākā vērtība? Mīlestībai. Mīlestības attiecībām ar Dievu, cilvēkiem. Ja kādam pajautātu, kas ir gaišākie brīži jūsu dzīvē - esmu pārliecināts, tie būs brīži, kad cilvēks izteiktā veidā piedzīvojis mīlestības pieskārienu.

***

Foto no personīgā arhīva.
Foto paraksts -
Erberts un Rute laulību dienā 1982. gadā.

« atpakaļ

Draudzes nozares