Rīgas Jēzus ev.lut. draudz

Lejupielādēt elektronisko "Jēzus draudzes dzīves" februāra izdevumu >>>

Par mīlestību rakstīt ir neiedomājami grūti vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, tāpēc ka mīlestības lietās vairāk vai mazāk visi uzskata sevi par ekspertiem, un rakstīt ekspertu auditorijai ir ļoti liels izaicinājums. Otrkārt, tāpēc ka nav īsti skaidrs, kas ir īstas mīlestības objekts. Ja agrāk parastajam latvietim bija skaidrs, ka mīlestības objekti ir Dievs, daba, darbs un, lai arī reizēm ar zināmu piespiešanos, arī otrs cilvēks, tad mūsdienās viss nav tik vienkārši.

Gan krieviskās, gan angliskās domāšanas ietekmē arī mēs šodien esam spējīgi vienkārši paziņot, ka mīlam seriālu, zināma zīmola drēbes, kādu lielveikalu ķēdi vai konkrētu ātrās ēdināšanas sviestmaižu šķirni. Zīmīgi, ka vieni no pasaules lielākajiem gatavo sviestmaižu ražotājiem par savu reklāmsaukli ir izvēlējušies frāzi „I’m Lovin’ It” (no angļu valodas – „Es to mīlu”). Jā, jūs uzminējāt – runa ir par ēstuvēm, kuras var atpazīt pēc lielajiem dzeltenajiem arkveida „M” burtiem. Tāpēc, runājot par mīlestību tās visplašākajā izpratnē mūsdienu kultūrvidē, man piemēroti liekas sacīt – „M” vārds. Tas ir vārds, ar ko var mētāties pa labi un pa kreisi bez īstas piedomāšanas. Palietot un tad aizsviest kā sviestmaižu ietinamo papīru. Mīlestība pa īstam ir kas tāds, ko gribas pietaupīt nopietnākam gadījumam, īpašam cilvēkam, īpašai reizei. Un tad var pajautāt, ar ko atšķiras „M” vārds no mīlestības.

Ja runā par mīlestību tās kristīgā izpratnē, saprotams, ka jebkurš sevi cienošs kristietis tās aprakstu un izskaidrojumu meklēs Svētajos Rakstos. Tur par mīlestību ir runāts daudzviet. Taču visspilgtākais no Jaunās Derības un varbūt pat visas Bībeles mīlestības tekstiem ir 1. Korintiešu vēstules 13. nodaļa. Lai nu kur, bet tur ir ļoti skaidri pasacīts, kāda ir īsta mīlestība un kā pa īstam ir jāmīl. Taču, turpat nodaļas beigās apustulis raksta, ka „mēs tagad visu redzam mīklaini kā spogulī, bet tad vaigu vaigā…” (1Kor 13:12) Ja jau viss ir skaidrs, kāda gan te vēl mīklainība? Un tomēr tā pastāv. Šajā brīdī, protams, var vērsties pēc palīdzības pie Bībeles komentāriem un visai ātri atrast vairākus skaidrojumus šim pantam, taču tas lai paliek citai reizei un citam rakstam. Iespējams, šeit runa ir par lielo atšķirību starp mīlestību un „M” vārdu. Par laimi tūlīt pēc mīklainā 12. panta nāk kaut nedaudz skaidrību ienesošais 13. pants. To lielais vairums kristiešu zina no galvas: „Tā nu paliek ticība, cerība un mīlestība, šās trīs; bet lielākā no tām ir mīlestība.” Tur ir teikta viena vienīga lieta par mīlestību un tās iedabu – tā paliek. Pie kam, tā paliek kā lielākā no trim kopā minētām lietām. Ļoti iespējams, ka mīlestību pretstatā „M” vārdam definē tieši būšana kopā ar šīm divām pārējām lietām.

Pasaulslavenais šveiciešu literāts Frīdrihs Dirrenmats komentāros pēc savas lugas „Meteors” raksta kādu interesantu novērojumu: „Kristietība tic, ka pastarā tiesa nesīs cilvēkam augšāmcelšanos, jautājums ir tikai – ciktāl kristietība tam mūsdienās vēl patiešām tic. […] Mūsdienās kristietība skaišas, ka nekristīgie augšāmcelšanos uztver kā muļķību: mūsdienu kristietība ir kļuvusi par nepatikšanām pati sev. Šādā perspektīvā augšāmcēlies, kas netic, ka piedzīvojis augšāmcelšanos, ir tēls, kas simbolizē mūsdienu kristietību. Ja mēs paši sevi pie tās pieskaitām, tad mēs smejamies un dusmojamies par sevi, izsvilpjam paši sevi.”1

Šeit, droši vien, uzreiz var iebilst, ka cienījamais autors „met” visus kristiešus pār vienu kārti, kas nebūt nav korekti. Var sacīt, ka autoram ir tāda ārpusē esoša nomināla kristieša vīzdegunīgs redzējums, kas arī, iespējams, būtu tiesa. Var sacīt vēl šo to, tomēr nevar sacīt, ka Dirrenmats nav kaut ko interesantu pamanījis. Proti, to, ka mēs, kristieši nereti tā īsti nemaz nenoticam tam, kam mums būtu jātic nesatricināmi. Tad mēs kļūstam par tādiem kā paradoksiem: „Augšāmcēlies, kas netic, ka piedzīvojis augšāmcelšanos, ir paradokss.”2

Turpinot šo domu, var sacīt, ka tāds, kas īsti netic, ka viņam pieder augšāmcelšanās, nevar arī īsti mīlēt, jo viņu pārāk nodarbina paša neticība, jautājumi un šaubas. Varbūt šāds cilvēks it veiksmīgi prot lietot un pielietot „M” vārdu, bet tālāk par to īsti netiek. Tāds cilvēks, Dirrenmata vārdiem runājot, ir kļuvis pats sev par nepatikšanām. Iespējams, tieši tāpēc apustulis Pāvils, runājot par mīlestību, to tik cieši saista ar ticību. Varbūt tas darīts, lai novērstu Dirrenmata pamanīto paradoksu un iedotu mīlestībai tādu kā pamatu, uz kura atsperties un nostāvēt. Patiesībā vēl viena Rakstu vieta, kas var tikt uzlūkota šajā kontekstā ir Romiešu vēstule 14:23, kur apustulis saka sekojošo: „Bet viss, kas nenāk no ticības, ir grēks.” Tas, diemžēl, attiecas arī uz „M” vārdu. Ne vairāk un ne mazāk. Varbūt šī ir smaga atziņa, bet tieši tādai tai ir jābūt. Ne ticība, ne īsta mīlestība nav vieglas lietas, ko par sīknaudu nopērk ēstuvē uz ielas stūra. Var tikai piekrist lielajam dāņu luterāņu domātājam Sērenam Kirkegoram, kurš ir sacījis: „Bet nevienam cilvēkam nav ļauts iestāstīt citiem, ka ticība ir kāda niecīga vai viegla lieta, kurpretī tā ir pati dižākā un lielākā.”3

Labā ziņa tomēr ir tā, ka savā veidā katram no mums ir dota zināma izvēles brīvība: atsperoties uz ticības pamata, tiekties piedzīvot, kas ir īsta mīlestība, vai arī apmierināties ar košam sintētiskās sviestmaizes ietinamajam papīram līdzīgo „M” vārdu un nepatikšanām, kas esam paši sev. Lai noietu garo un grūto ceļu no ietinamā papīra un pamuļķīgās frāzītes „I’m Lovin’ It” līdz paradīzes vārtiem, ticība ir absolūti nepieciešama. Ticība mīlestībai nodrošina palikšanu, īstumu un patiesumu. Papīrs ir tas, ko aizsviež – mīlestība ir tā, kas paliek.

Dr. Gatis Līdums

1Frīdrihs Dirrenmats „Lugas.” Rīga: Vaga, 1995, 258. lpp.
2 Turpat, 259. lpp.
3 Sērens Kirkegors „Bailes un trīsas.” Rīga: Ad Verbum, 2010, 74. lpp.

« atpakaļ

Draudzes nozares