Rīgas Jēzus ev.lut. draudz

Lejupielādēt elektronisko "Jēzus draudzes dzīves" aprīļa izdevumu >>>

Par ko jūs parasti runājat ar frizieri, kas griež jums matus? Par laika apstākļiem? Aktualitātēm valstī? Rīgā ir kāda friziere, ar kuru varat droši runāt par teoloģiskiem jautājumiem, un mēs jūs ar viņu iepazīstināsim. Vai pareizāk sakot, viņa ir teoloģe, kura cita starpā strādā arī par frizieri. Tā ir Helēne Godiņa, kura jau pusgadu ir mūsu draudzes jauniešu kalpošanas vadītāja.

Ar Helēni sarunājās Ivars un Lelde Kupči

Kā jums pagāja pēdējais – īpašais jauniešu vakars?
Ja parasti jauniešu vakari ir nopietnāki, tad šis bija izklaides vakars – nolēmām, ka ir svarīgi arī sanākt kopā, lai labi pavadītu laiku, izklaidētos, spēlētu spēles un vienkārši būtu kopā. Divi no jauniešiem pārģērbās par „misteriem X” - Mozu un Ābrahāmu, un devās uz Vecrīgu, bet pārējie jaunieši tika sadalīti grupās, un viņiem bija jāiet un jāmeklē šie divi tēli, kas pie tam vēl pārvietojās. Par katru reizi, kad viņi tika atrasti, jaunieši saņēma vienu Bībeles pantu. Uzvarēja tie, kas bija sameklējuši „Misterus X” visvairāk reižu. Bija ļoti interesanti, jo grupas drīkstēja prasīt arī garāmgājējiem, vai nav tos redzējuši. Un bija cilvēki, kas bija atpazinuši, ka tie ir tēli no Bībeles. Tad nācām visi kopā šeit baznīcā, bija īpaša maltīte, spēlējam spēles. Tiešām liels prieks, ka viss labi izdevās – jaunieši nāca klāt un teica, cik pasākums bijis jauks.

Kopš pagājušā gada oktobra tu vadi jauniešu kalpošanu draudzē. Kā esi iejutusies šajā amatā?
Tas vēl joprojām tā lēnām notiek, kamēr izejam kopīgi cauri vienam Baznīcas gadam – Ziemassvētki ar jauniešu balli, tagad plānojam Lieldienu sagaidīšanas nakti. Tagad labāk sāku apjaust visas lietas. Pēc Jaunā gada sākam vairāk strādāt pie jauniešu kalpošanas stratēģijas, domājām par to, kas ir tas mērķis, uz kuru mēs vēlamies kopīgi iet.

Kādi ir galvenie mērķi un vīzija šai kalpošanai?
Galvenais, ka jaunietis jūtas labi, ka viņš ir atradis savu vietu, ka viņam ir iespēja kalpot, ka viņš var pieaugt Kristū, būt sadraudzībā ar brāļiem un māsām. Kā mēs to varam sasniegt? Regulāri nākot uz dievkalpojumiem, veidojam atgriezenisko saiti ar draudzi, regulāri informējot jauniešus, kas notiek draudzē, un draudzi informējot par jauniešu darbu. Negribētos, lai jauniešu tikšanās veidojas par kādu autonomu kustību. Gribam jauniešu vakaros runāt par draudzi, mūsu Baznīcu, iepazīt visu baznīcu no torņa līdz pagrabam, lai jaunieši šeit justos kā mājās. Vēlamies, lai jaunieši regulāri lasītu Bībeli, kā arī katrs mācītos veidot savu lūgšanu dzīvi.

Vai ir viegli atrast kopīgu valodu ar jauniešiem draudzē, vai tas tomēr ir izaicinājums?
Domāju, ka viegli – mums ir ļoti forši jaunieši. Ar viņiem ir viegli komunicēt, viņi ir ļoti atvērti, draudzīgi, nav sevī ieslēgušies. Protams, dažreiz vajag laiku, lai vairāk atvērtos, vajag augt uzticībai, lai tas notiktu.

Kas ir draudzes jaunieši – pārsvarā tie, kas izauguši no Svētdienas skolas, vai ir arī kādi, kurus draugi šurp uzaicinājuši?
Vairumam ir kādas saknes šeit Jēzus draudzē – vai nu pats šeit kristīts, iesvētīts, vai viņa vecāki... Bet ir arī, piemēram, viena no jauniešu vadītājām, kas tika ielūgta uz jauniešu Ziemassvētku balli, un caur jauniešiem kļuva par kristieti un ienāca draudzē.

Kas ir jauniešu vadītāji?
Es sāku kalpot jau sagatavotā augsnē – pēc mācītāja Ģirta aiziešanas no šīs kalpošanas darbs nepārtrūka, jo mums ir komanda, 13 cilvēki, topošie jauniešu darba vadītāji. Šobrīd man sirdī ir vairāk atbalstīt un celt garīgi tieši jauniešu grupas vadītājus, viņus motivēt, apmācīt, jo viņi ir tie, kas dod tālāk citiem. Jauniešu vadītāji ir sadalījušies 3 grupās, un katra no grupām pēc kārtas veido 1 jauniešu vakaru. Es savukārt pārraugu to visu un nesu atbildību draudzes priekšā.

Kāds ir bijis tavs ceļš, kā nonāci līdz šai kalpošanai?
Tas sākās ļoti sen, kad es devos uz Šveici studēt teoloģiju. Pēc izglītības esmu mācītāja un ticības mācības skolotāja. Es zināju, ka es negribu būt par mācītāju, to nejūtu kā aicinājumu, man likās, ka es varētu strādāt ar bērniem. Bet pēc 4 studiju gadiem atgriežoties mājās, es vēl nezināju, kas es būšu un ko darīšu. Man bija grūts posms pēc atgriešanās. Viss bija jāsāk no sākuma – veidot attiecības ar draugiem, iejušanās visās lietās, jo tomēr 4 gadi prombūtnes bija darījuši savu. Tas ūdens bija aiztecējis, nevarēju atnākt un iekāpt turpat, kur izkāpu. Es zināju, ka mana izglītība man šeit būs vajadzīga, tikai nezināju, kam un kāpēc. Kad mani uzrunāja viens no jauniešu vadītājiem, vēlāk arī mācītājs, aicinot kļūt par jauniešu darba vadītāju, es apsolīju padomāt. Trīs nedēļas lūdzu, domāju un sajutu, ka jāiet! Pateicu „jā”, un sirdī bija miers, kaut nekad to iepriekš nebūtu domājusi. Un tagad, četrus gadus pēc atgriešanās Latvijā, es atkal jūtos labi!

Kas ir tas, kas jauniešus šajā laikā uzrunā visvairāk?
Liela loma ir sadraudzībai un tam, ka jaunietis šeit jūtas labi, kā mājās. Ļoti svarīgas ir personīgās attiecības – gan ar vienaudžiem, gan arī ar nedaudz vecākiem cilvēkiem, kam ir lielāks kristīgās dzīves briedums. Un ir labi, ja visas tēmas, ko mēs apskatām, tiek jauniešu vecumam atbilstoši pasniegtas. Noteikti svarīgs ir arī personīgais piemērs, man liekas, jaunieši mūs tomēr uzlūko kā piemērus – tieši ticības ziņā. Un savukārt mēs atkal varam skatīties un iedvesmoties no vecākiem cilvēkiem draudzē. Tas laikam ir tā likumsakarīgi. Katram ir raksturīgi, ka mēs meklējam tēlus, etalonus, kam līdzināties – bieži tas notiek medijos, kaut mēs vispār viņus nezinām reālajā dzīvē. Šādus paraugus parasti ļaudis meklē arī draudzē, un tā ir liela atbildība. Arī neapzinoties mēs esam paraugs, kuru vērtē.

Cik svarīga tajā visā ir liecināšana, personīgās liecības?
Tas ir ļoti svarīgi – pastāstīt, ko tu pats esi piedzīvojis. Tā ir liela lieta, kas uzrunā. Es šeit izšķirtu divu veidu liecības – liecināšana par Kristu tiem, kas viņu vēl nepazīst, un liecības kristiešiem viņu iedrošināšanai. Abi ir ļoti svarīgi.

Vai ir kāda liecība, kas tevi pašu ir uzrunājusi?
Mani uzrunā manu draugu un līdzcilvēku piedzīvotais ar Dievu. Tas varbūt tāpēc, ka šie cilvēki man ir mīļi un sirdij tuvi, un viņu uzklausītās lūgšanas vai izturētie pārbaudījumi dod gan stiprinājumu manai ticības dzīvei, gan prieku par Dieva palīdzību maniem draugiem.

Ar ko tu nodarbojies savā ikdienā?
Es strādāju kā friziere – gan salonā, gan privāti. Strādāju arī kristīgo grāmatu veikalā un izdevniecībā „Amnis” pie kontaktu uzturēšanas ar ārzemju partneriem. Un, protams, jauniešu darbs draudzē. Visas šis lietas pilnībā aizpilda manu laiku.

Kā tu domā, kā kristiešiem vajadzētu liecināt laicīgā darba vietā?
Katram tas noteikti ir citādāk. Man tas nākas ļoti grūti – tas vairāk notiek caur manu dzīvi, manu attieksmi. Es eju vingrot, kur runājam ar manu treneri un viņa man saka: „Tu esi tik mierīga un priecīga, es jūtu, ka tevī kaut kas ir citādāks.” Tad es pateicu, ka esmu kristiete. Varbūt, ka kādreiz sanāks kāda saruna vairāk. Cilvēki laikam to jūt, ka tur ir cits Gars. Arī darbā – kolēģes nav kristietes, bet tās sarunas jau iznāk. Viņas zina, ka domāju par daudzām lietām citādāk, es to nevienam neslēpju. Bet ne vienmēr sanāk stāstīt tieši Evaņģēliju – biežāk tās ir diskusijas par kādām ikdienišķām tēmām. Gadās arī pa kādam klientam, ar ko iznāk parunāt par ticības lietām. Bet tā kā pārsvars manu klientu ir kristieši, tad vairāk iznāk tādas dvēseļkopšanas sarunas.

Liecināšana noteikti ir izaicinājums katram. Kā tu domā, kāpēc tas vienmēr ir tik grūti?
Vismaz man ir bail no cilvēkiem – man ir svarīgi, ko viņi par mani domās. Zinu, ka tas ir nepareizi. Tam, ko Dievs par mani domā, būtu jābūt svarīgākam, bet man tas vēl ir process. Es lasīju atziņu, ka viens no simts cilvēkiem lasa Bībeli, pārējie 99 lasa kristiešus. Mēs esam „zemes sāls”, mēs neesam „zemes saldais ēdiens” – dažreiz vajag pavisam nedaudz, un jau pietiek. Bet nevar arī tikai dzīvot un domāt, ka es neko nerunāšu, neliecināšu, lai tikai skatās uz mani. Ir jārunā. Vienreiz Šveicē man vajadzēja braukt uz attālāku pilsētu un, apstājoties pa ceļam, man pienāca kāds vīrietis, kas pavaicāja, vai nevaru viņu aizvest gabaliņu. Es parasti nekad neņemu stopētājus, bet šoreiz bija sajūta, ka vajag. Pa ceļam aizrunājāmies līdz ticības lietām, un es viņam stāstīju par savu dzīvi, kā es redzu Jēzu, Dievu. Viņš, kāpjot ārā, bija tik priecīgs. Svētais Gars ir tas, kas pārveido un aizskar cilvēku sirdis. Ja mēs sevi un visu savu dzīvi esam atdevuši Jēzum, tad Dievs mūs lietos. Man ļoti uzrunā pants: „To, kurš apliecinās mani cilvēku priekšā, to apliecinās Dievs visu eņģeļu priekšā”. Pēc tā mums ir jāvadās. Lūgt, lai Dievs dod drosmi tad, kad Viņš „piespēlē” šīs situācijas.

Visbeidzot jautājums tev kā teoloģei un frizierei: cik bieži kristiešiem vajadzētu griezt matus?
Ja skatāmies Bībelē, tad ir atšķirība, ko saka Vecā un ko – Jaunā Derība. Raugoties pēc Vecās Derības, tad vispār matus nevajadzētu griezt, vai darīt to ļoti reti... Bet galvenais – tā ir Dieva dota rota mums ikvienam. Jāgriež tik bieži, lai būtu prieks uz sevi un citiem skatīties un, lai frizieri nepaliktu bezdarbniekos!

Foto no personīgā arhīva

« atpakaļ

Draudzes nozares