Rīgas Jēzus ev.lut. draudz

Lielā intervija: Būt Dieva instrumentiem

Pēc vasaras atpūtas septembrī sākas dažādas skolas, iezīmējot jauna mācību cēliena sākumu. Tādēļ vēl karstā augusta dienā dievnamā tiekamies ar Sandru un Aleksandru Jalaņeckiem – diviem izciliem mūziķiem un pedagogiem. Sandra ir pianiste, kura sniedz solokoncertus un piedalās kamermūzikas programmās, ar panākumiem piedalījusies starptautiskos pianistu konkursos. Aleksandrs ir sitamo instrumentu meistars, kura mājās ir, iespējams, lielākā sitaminstrumentu nošu partitūru kolekcija Latvijā. Daudzi no mums varēja klausīties Aleksandra sniegumu pie bungām arī draudzes vasaras nometnē Juku dzirnavās. Mācot jaunos mūziķus, Sandra ar Aleksandru savu Dieva dāvāto talantu sniedz tālāk citiem.

Ar Sandru un Aleksandru tikās Lelde un Ivars Kupči

Kā jūs šovasar atpūšaties?
Sandra: Ir tāda veca anekdote: pasakiet man trīs iemeslus, kāpēc jūs strādājat par skolotāju. Atbilde: jūnijs, jūlijs, augusts. Tik skaisti kā anekdotē nesanāk, protams, jūnijs vēl ir aktīvs darba laiks, bet kopumā tā ir skolotāja darba lielā priekšrocība. Vasarā vari darīt to, ko tu nepagūsti lielajā darba cēlienā. Arī šovasar iznāca uzsākt vairākas jaunas lietas, piemēram, pirmo reizi bijām draudzes nometnē.
Aleksandrs: Skolotāja darbs uzliek uzdevumu mācību gada garumā, tiek apzināts savs cikls, ritms – no-līdz, bet vasarā savukārt cikls drusku turpinās pēc inerces, tikai telpa, kurā tu esi, ir mazliet brīvāka, atvērtāka pašam. Ja mācību gadā tavs instruments ir audzēkņi, tad vasarā tas instruments es esmu pats priekš sevis.

Ko jums patīk darīt vasarā?
S: Ja multfilmā „Ledus laikmets” vāverei ir rieksts, pēc kā viņa visu laiku dzenas, tad Aleksim vasarā tā ir bura – vindsērfings jeb vēja dēlis... nupat bija kārtējā regate, sanāk tāda aktīva sportošana.
A: Liels prieks bija redzēt buras un sajust vēju arī nometnē! Ar vēja dēļošanu es aizrāvos pirms vairāk nekā 20 gadiem. Tad nu atkal sērfojot, telpa tiek apgūta pilnībā – lieti, vēji, ūdeņi, putni, debesis..
S: Man gan labāk patīk peldēt.

Ar ko jūs nodarbojieties ikdienā?
S: Es strādāju Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā – mācu jaunos pianistus, arī pati spēlēju koncertus, gan solo, gan ļoti labprāt kopā ar draugiem kameransambļos.
A: Es smejos, ka reizi nedēļā Kurzeme ir manās rokās. Es strādāju Ulbrokas mūzikas un mākslas skolā, bet ceturtdienās dodos cauri visai Kurzemei uz Ventspils mūzikas skolu, abās man ir sitaminstrumentu klases audzēkņi. Un pēdējos 3 gados sitaminstrumentu klase man ir arī Ozolnieku mūzikas skolā.
13 gadus esmu spēlējis orķestrī „Rīga”, bet šobrīd spēlēju ar draugiem, kolēģiem dažādos projektos. Mājās mums ir darbistaba, kur pie sienas ir plauktu plaukti, pašu taisīti, kuros var atrast ap 800 situminstrumentu mūzikas artikulu (nošu partitūru), un klavierēm arī tikpat apmēram. Dažkārt mēs ar Sandru spēlējam kopā, tomēr 5 pirksti katrā rokā jau paši rada veselu orķestri uz flīģeļa, un iekļauties ar marimbu – Āfrikas vai Āzijas ritmiem, skaņu tembriem – ir liela uzdrīkstēšanās, tāpēc mūsu ceļš mūzikā tomēr ir drusku nošķirts.

Jūs abi pārvaldāt noteiktus mūzikas instrumentus, mācāt tos saviem skolēniem. Vai redzat arī kādas paralēles tajā, kā Dievs cenšas mūs lietot kā savus instrumentus, māca mums tādiem būt? Un ar kādu pacietību dažkārt viņam ar mums jānodarbojas...
S: Pedagoģiskajā procesā mani allaž pavada pārsteiguma moments. Tajā būtiskākais ir Dieva darbs – es tikai nedaudz virzu bērna attīstības procesu. Protams, liela nozīme ir arī skolnieka apdāvinātībai, t.s. dievišķai dzirkstij, taču nav jau gluži iespējams arī vienam apdāvinātam sliņķītim ļoti labi spēlēt. Liela nozīme mūsu profesijā ir sistemātiskam darbam, bet dažkārt Dievs paver tādus sirds vārtus, ka bērns uz skatuves tā nospēlē, kā nav spējis nekad klasē. Cenšos katram meklēt savu pieeju, jo nav divu vienādu audzēkņu. Ar tagadējo dzīves pieredzi varu teikt, ka nav nejauši, ka tieši šis konkrētais bērns ir nonācis tavā klasē. Attīstības process ir abpusējs, arī mēs ļoti daudz no viņiem gūstam.
A: Varam arī citādi paraudzīties uz cilvēku – kā uz instrumentu. Mana specialitāte ir ritms. Un cilvēks savā būtībā ir tik ritmiski muzikāls, ka ritmiskāks tur vairs nekas nevar būt – kaut vai šūnu dalīšanās, elpošana, asinsrite, t.s. fizioloģiskie ritmi...

Kāda ir jūsu versija – kas ir mūzika? Vai jūs to tā izjūtat, ka mūzika sākotnēji ir pastāvējusi ar vienu mērķi – slavēt un pagodināt Dievu?
S: Mūzika ir Dieva radīta. Es tiešām ticu, ka jebkura laba mūzika ir Dieva inspirēta. Tas savādāk nevarētu būt. Tā ir Dieva valoda. Ir teiciens – kur vārdi beidzas, tur sākas mūzika. Taču Dievu varam pagodināt ne tikai ar slavēšanas mūziku. Mūzika ir viens no Dieva ieročiem, ar mērķi likt cilvēkam domāt, caur cilvēka emocijām, jūtām viņam pieskarties dziļāk. Mūzikai ir jāslavē Dievs un to var darīt visdažādākajos veidos. Mūsu Radītājs labi zina, ka cilvēki ir ļoti dažādi, un mēģina uzrunāt katru, tāpēc arī mūzika ir tik dažāda – Dievs atrod veidu, kā pieskarties ikvienam.
A: Mūzika ir valoda, vēstījums. Dievs jau visu ir radījis – gan to, ko mēs redzam, gan to, ko dzirdam. Un tā jau ir mūzika. Bet tad nāk radītais cilvēks – komponists, kurš konkrētā laikā un telpā sevis redzēto, dzirdēto mēģina pierakstīt. Un tikai tad rodas mūzika, kas nonāk līdz klausītājam. Tas ir lielisks Dieva vadīts mūzikas ceļš – telpiska partitūra – jau no pašas Radīšanas sākuma. Turklāt man liekas interesanti, ka latviskajam jēdzienam spēlēt „no galvas” angliskā versija ir spēlēt „by heart” (ar sirdi). Un katra krāsa arī ir skaņa...
S: Mūzikā taču eksistē tāds termins – krāsu dzirde. Ir arī atsevišķi komponisti, kuri dzird katru mūzikas tonalitāti skanam konkrētā krāsā.
A: Ja mēs palūkojamies uz Dieva radīto pasauli – ir septiņi krāsu pamattoņi un 7 notis. Ir cilvēka redzamais krāsu spektrs un dzirdamais skaņu spektrs, ārpus kura piemēram ir infrasarkans un infraskaņa, ultraviolets un ultraskaņa, utt. Protams, Svētā Gara iedvesmā kāds to visu ir saklasificējis un pierakstījis, bet mēs caur to varam apbrīnot mūsu Radītāju. Un kur vēl cilvēkam dāvātā redze un dzirde, kas spējīgas uztvert visas smalkās vibrācijas – turklāt izrādās, ka arī cilvēka acs uzbūvē ir vālītes un nūjiņas...

Tajā, ko mēs iemācāmies, liela loma ir mūsu skolotājiem. Ko varat nosaukt kā jūsu būtiskākos skolotājus?
S: Man tās ir divas izcilas personības – man bija tā laime mācīties sešus gadus pie profesores Ilzes Graubiņas, kura mācēja iedrošināt, iedvesmot un atvērt katrā to labāko, uz ko viņš ir spējīgs. Otra ir somu pianiste Lisa Pohjola, pie kuras braucu stažēties.
A: Es nāku no laukiem, viens no pirmajiem skolotājiem ir Jānis Osītis Talsos, kurš man lika mācīties bungas, ļaujot daudz spēlēt koncertos uz skatuves. Tad studijās Ventspils mūzikas koledžā mans skolotājs bija Osvalds Lukuts, kuram reiz es it kā atvainojoties teicu, ka es daudz pats patstāvīgi spēlēju, uz ko viņš teica – neatvainojieties, tā bija mana pedagoģija, lai jūs ietu un paši darītu! Tad nonācu sitaminstrumentu mūziķa Vigo Račevska rokās. Tad ir studijas Dānijā – Bents Lilloffs, kurš izveidojis vairākas sitaminstrumentu skolas paaudzes Skandināvijā. Es viņu raksturotu tā – mīlestība, spēks un gaisma. Viņa moto – katrs ir, kas kaut ko dara! Bet galvenokārt jau Dievs un Kristus ir mūsu lielais skolotājs, kuram varam vien censties līdzināties.

Kā jūs nonācāt līdz Jēzus draudzei?
S: Dieva darbs. Citādāk to nevar nosaukt. Bija mums ne tik viegls posms dzīvē, kad Dievs mūs uzrunāja, tā nolēmām meklēt savu draudzi. Tad kolēģi skolā ieteica Jēzus draudzi. Kad mēs devāmies uz dievkalpojumu, viens otram teicām – mēs jau tikai aiziesim paskatīties! Bet tieši tajā reizē mācītājs Erberts teica: „Ja kāds ir šeit, kas gribētu pievienoties draudzei, lūk, iesvētes mācības tad un tad sāksies.” Tā mēs arī šeit esam!
A: Kaut gan meklējumu ceļš bija ilgs, izgājām cauri ezotērijai, antropozofijai un citām zofijām ...

Kas jūs jūtaties vairāk – skolotāji vai mūziķi?
S: Grūti pateikt. Darba dienās pedagoģiskā slodze ir liela. Es ilgi jutos kā vecākā māsa saviem skolēniem, jo sāku strādāt jau studiju laikā. Grūti novilkt to robežu. Mēs dzīvojam tādā kā mūzikas virtuālajā realitātē – kad tu strādā ar mūziku, visu citu aizmirsti.
A: Es pirmkārt jūtos kā cilvēks. Manās lūgšanās vienmēr ir – būt kā instrumentam, Dievs, Tavās rokās. Pēc tam nāk darbs ar audzēkņiem un katra situācija, katrs skolēns, kurš dots tieši tev. Un esmu kā instruments, un ļoti vēlos būt Dieva instruments. Mūzika ir tā valoda, kurā bērni iemācās ne tikai burtus un ciparus, bet skaņas. Tāpēc nav tik viegli nošķirt, kas tu esi – mūziķis vai pedagogs. Drīzāk pāri tam visam - cilvēks.

Paldies - lai jums svētīgs, radošs un muzikāls jaunais mācību gads!

***

Foto: Anita Šteinberga un no personīgā arhīva
Foto paraksti:
1) leksandrs Jēzus draudzes 370 gadu jubilejas koncertā
2) Aleksandrs un Sandra Jalaņecki

« atpakaļ

Draudzes nozares