Rīgas Jēzus ev.lut. draudz

Lielā intervija: Dievs ir tas, kas audzē

Pateicoties Māras un Ilmāra Zviedru rūpēm un neatlaidībai, daudzus gadus ir varējis iznākt mūsu draudzes izdevums „Jēzus Draudzes dzīve”. Māra sevi nesauc par dzejnieci, tomēr viņas dzejoļi ir pazīstami daudziem. Savukārt tikai retais zina, ka viņa ir daudzu mūsu ikdienā dziedātu slavēšanas dziesmu tekstu tulkotāja latviešu valodā. Šobrīd Māra tulko kristīgu literatūru misijā „Agape Latvija”, savukārt Ilmārs rūpējas par sakariem Rīgas Domes Informācijas tehnoloģiju centrā. Tuvojoties Pļaujas svētkiem, aicinājām Zviedru ģimeni uz sarunu par viņu pieredzi ar sēšanu un pļaušanu.

Ar Māru un Ilmāru Zviedriem tikās Lelde un Ivars Kupči

Oktobra sākumā baznīcā svinēsim Pļaujas svētkus. Ko jums iznāk biežāk darīt – sēt vai pļaut?

Māra: Ja to saprot burtiskā nozīmē, tad noteikti pļaut. Ja vispār – tad vairāk jau laikam sēt. Ja domā par ģimeni, tad mūsu puika Otto ir tādā vecumā, kad šādus tādus augļus jau var redzēt, bet vēl viņam ir ko augt, līdz ar to droši vien dominē sēšana. Arī savā personīgajā garīgajā dzīvē nejūtamies vēl tik nobrieduši, mums tie augļi ir perspektīvā. Bet, protams, katru dienu notiek gan sēšana, gan pļaušana, un ir augļi, kas parādās jau tagad – no sēkliņām, ko mūsos ir iesējuši mūsu vecāki, draugi, draudzes māsas un brāļi, un tie jau nobriest nemitīgi. Mēs būtībā dzīvojam no tā, ko mūsu priekšgājēji ir iesējuši, to mēs baudām. Mēs abi varam būt pateicīgi, ka esam nākuši no kristīgām ģimenēm – tās sēkliņas ir sētas ļoti agri un, pateicoties tam, mēs esam tur, kur esam.

Tas nozīmē, ka sēšana ir ilgtermiņa pasākums - vajadzīga paļaušanās, ka augļi var būt stipri vēlāk, varbūt tos redzēs tikai mūsu bērni.

Protams, mēs sējam cerībā. To, kas būs, mums nav dotszināt. Mēs cenšamies darīt to labāko, bet ir Kāds cits, kas pašķir, kas augļus nobriedina. Pašiem liekas, ka mūsos ir tik daudz sēts, ka līdz pusmūžam varētu jau būt kas vairāk izaudzis. Laikam nepilnības, nepabeigtības sajūta, kas cilvēku pavada līdz mūža beigām, ir dabiska. Lielāka problēma ir tad, ja stāvam ceļā augšanas procesam. Mūsu galvenā lūgšana Pļaujas svētku kontekstā ir, lai mēs nestāvētu ceļā tam, ko Dievs grib darīt pie mums, lai mēs netraucētu Viņam darboties. Nesaspringt uz to, ko un kā es darīšu, kā man izdosies, bet vienkārši būt atvērtam tai darbībai, ko Dievs grib caur mums realizēt.

Kas ir tas, ar ko jūs nodarbojaties ikdienā?

Ilmārs: Esmu „sakarnieks” – strādāju Rīgas Domes Informācijas tehnoloģiju centra Multiservisa nodaļā. Tas ir viss, kas Rīgas Domes iestādēs saistīts ar telefona sakariem, internetu – visās izpilddirekcijās, sociālajos centros, pašvaldības policijā, skolās, bērnudārzos un citur. Pat kapu pārvaldēs – mūsdienās arī tur bez interneta neiztikt... Mācījies gan esmu ādas apstrādi – daiļamatniecību.

M: Es pēc izglītības esmu angļu filologs, pasniedzējs, tulks. Tuvu tam arī visu laiku esmu strādājusi, turklāt man bijusi tā laime, ka gandrīz visu savu darba mūžu esmu strādājusi organizācijās, ka saistītas ar baznīcu vai kristietību. Pēc pirmās darbavietas ZA Fundamentālajā bibliotēkā strādāju Teoloģijas seminārā par ārlietu sekretāri, tad Diakonijas centrā par izglītības darba koordinatori, un kopš 2001. gada esmu tulks misijas organizācijā „Agape Latvija”. 90% no mana darba ir kristīgu grāmatu tulkošana no angļu uz latviešu valodu. Man ir laba sadarbība arī ar „Amnis” un citām izdevniecībām, kurām esmu tulkojusi atsevišķus darbus.

Kādas sēšanas un pļaušanas attiecības jūs varat saskatīt tajā, ko jūs ikdienā darāt?

Man šajā ziņā ir viegli, jo daru konkrētu lietu – kā es darbu izdaru, tāds tas arī ir. Kad turu rokās kārtējo grāmatu, kas ir labi izdevusies, ir gandarījums. Bet, ja runā vispārīgāk, tad mēs zinām, ka mūsu sēšana bieži ir nepilnīga, bet rezultāts, Dievam pieliekot Savu roku, ir skaists un labs. Šis princips – ko sēsi, to pļausi – darbojas līdz zināmai robežai. Jāpaļaujas, jālūdz ik uz soļa, jo Dievs ir tas, kas audzē, veido un tos augļus darina. Tas, ko mēs paši darinām, jebkurā gadījumā ir nepilnīgs.

Jūs abi krietnu laiku esat veidojuši Jēzus draudzes izdevumu. Kāds bija tas laiks, ņemot vērā, ka š. g. jūnijā „Jēzus draudzes dzīve” atzīmēja 20 gadu pastāvēšanas jubileju?

Protams, kādreiz izdevums bija citādāks, mazāks, iznāca retāk. Manā pārziņā bija saturiskā puse, Ilmārs uzņēmās grafisko noformējumu. Katrā izdevumā bija kaut kas no katras draudzes nozares. Koncepcija bija, ka maksimāli jālaiž pie vārda draudzes cilvēki, tie, kas kaut ko dara. Gribējās, lai izdevums ir pielietojams jebkura vecuma cilvēkam.

I: Tā bija deviņdesmito gadu pirmā puse, un pirmie izdevumi tika salikti ar pirmajiem datoriem, kādi nu toreiz bija – atceros, piemēram, makintošu ar mazu, mazu ekrānu... Kuriozi bija katru reizi, izdevumu gatavojot. Īpaši pēdējie vakari, naktis pirms nodošanas – vai nu kaut kas atgadījās datoram, vai maketam, vai pašiem... Darbojās pretspēki, un tā bija cīņa. Reta bija reize, kad nekas nenobruka.

M: Kad draudzes priekšā nācu pieteikt jaunos izdevumus, man bieži bija sajūta, ka jāatvainojas – jo bildes vai kas cits nebija sanācis, kā iecerēts. Bijām jau tomēr amatieri. Kad vēlāk draudzē ienāca Milda Klampe, viņa piedāvāja palīdzēt. Un tā dabiski izdevuma veidošana pārgāja citās rokās, jo jutāmies arī sevi izsmēluši šajā kalpošanā.

Jēzus draudzē jūs ienācāt laikā, kad paši bijāt jaunieši.

Toreiz apstākļi, iespējas bija nesalīdzināmas ar šodienu, bet Dievs darīja lielus brīnumdarbus mūsu nespēkā un nezināšanā. Mēs rīkojām pasākumus, programmas ar evaņģelizējošu saturu, kaut gan tas draudēja ar lielām nepatikšanām. Par to, ka tas vispār bija iespējams, esam no sirds pateicīgi toreizējam Jēzus draudzes mācītājam, bīskapam Haraldam Kalniņam, kurš ļoti riskēja, atbalstot mūsu – tā laika jauniešu – trakās ieceres. Nācām kopā arī mācītāja Beimaņa aicināti, kurš pulcēja jauniešus no visas Latvijas vasaras nometnēs Kurzemē, arī pie sevis mājās. Tie augļi ir redzami vēl šodien. Pamati, kas toreiz tika ielikti, ir spēcīgi. Tāda drosme šodien varbūt nav vajadzīga, jo apstākļi ir citi. Piemēram, toreiz mēs, jaunieši, braucām Jūrmalas vilcienā un pilnā balsī dziedājām baznīcas korāļus... Protams, šodienas acīm raugoties, tas bija naivi, bet cilvēki tam pievērsa uzmanību, viens otrs pat pienāca klāt un vaicāja, vai zinām, kas mums par to draud. Ļoti konkrēti jutām spiedienu, kas nāca no ārpuses. Šodien tie draudi nemaz nav mazāki, bet tie ir pilnīgi citādi. Toreiz draudi bija no varas, ideoloģijas, šodien tie ir daudz rafinētāki, un negatīvā attieksme pret kristīgo vēsti no pasaules puses ir daudz spēcīgāka nekā tas bija padomju laikā.

Kā jūs nonācāt tieši Jēzus draudzē?

Mana mamma jau no jaunības bija pazīstama ar mācītāju Kalniņu un viņa sievu. Viņu vecākā meita bija mana vienaudze – tā bija Iveta Godiņa. Sākām „draudzēties ar ģimenēm”, Iveta mani uzaicināja uz Jēzus draudzes kori, dievkalpojumiem, tā es šajā draudzē ieaugu. Ivetas tētis mums no ārzemēm atveda ierakstus ar mūsdienu kristīgām dziesmām. Tas bija kas jauns, nedzirdēts! Tā es guvu savu pirmo tulkošanas pieredzi. Piemēram, dziesmas, ko vēl tagad dziedam – „Meklējiet Dieva valstību”, „Tas Kungs ir mans Gans” u. c . Manu dzīvi lielā mērā veidoja tas, kas notika šajā draudzē. Skola bija pienākums, bet draudze – aicinājums. Ivetas vecmāmiņa bija vāciete. Viņa vasarās un skolas brīvlaikos mums, Kalniņu un Lazdiņu meitām (kopā bijām 5), vadīja mājas Svētdienas skolu vācu valodā. Tas bija tik interesanti! Draudzē joprojām jūtos kā ģimenē.

I: Esmu kristīts Krusta baznīcā. Bērnībā dzīvojām laukos, kur tuvākā baznīca bija 50 km attālumā, kas tiem laikiem bija tālu. Vēlāk pārcēlāmies uz Ķekavu, un mani krustvecāki – mācītāja Erberta Bikšes vecāki – ieveda mani šajā draudzē. Arī es dziedāju korī, un tā mēs jauniešos un ansamblī ar Māru iepazināmies. Šodien draudze, līdzīgi kā Māra teica, ir mana ģimene.

M: Tika rīkoti sadraudzības vakari ar dziesmām, mūziku, garīgi piepildītām sarunām pat bez konkrēta iemesla – tāpat vien, lai būtu kopā. Mēs pārtikām no šīs dzīvās sadraudzības, jo nebija ne Kristīgā radio, ne žurnālu, ne interneta. Mācītāja Kalniņa māja nemitīgi bija ļaužu pilna, tā bija milzīga kalpošana tiem cilvēkiem. Šādā kopībā uzaugot, kristīgie brāļi un māsas kļūst ļoti tuvi, patiesībā šādas saites ir pat spēcīgākas par asinsradniecību. Lai arī laiki ir mainījušies, arī šodien cilvēkiem tāda kopība ir tikpat nepieciešama.

Māra, Tu raksti arī dzeju. Vai arī to var salīdzināt ar sējēja darbu?

Cilvēki ir teikuši, ka viņus mana dzeja ir uzrunājusi. Protams, par to ir prieks un gandarījums, bet tādā aspektā neesmu par to domājusi. Vienkārši ir cilvēki, kam ir iekšēja vajadzība šādā veidā izteikties, un arī es rakstu dzeju, kad jūtu šādu iekšēju nepieciešamību. Pirmie impulsi radās, tulkojot jau minētos dziesmu tekstus, likās, ka varētu pamēģināt kaut ko uzrakstīt arī pati. Nesaucu sevi par dzejnieci, bet man ir prieks, ja caur dzeju varu kādam nest svētību. 1994. gadā iznāca mans līdz šim vienīgais dzejas krājums „Saules sasildīts slieksnis”.

Ko jūs gribētu novēlēt draudzes ļaudīm Pļaujas svētkos?

M: Lai mēs nestāvētu ceļā, bet būtu atvērti, lai Dievs var savu darbu darīt caur mums.

I: Kā šodien dzirdējām mācītāja sprediķī – lai esam tādi, kuriem Dieva gaisma var spīdēt cauri!

Paldies jums, ka esat savulaik sējuši un audzējuši! Pateicoties jūsu rūpēm par Jēzus draudzes izdevumu, tas var pastāvēt un augt tālāk arī šodien!

Augļi

Mēs kā sēkliņas sīkas
Likteņu Lēmēja plaukstā,
iemestas visādās augsnēs,
dīgstam un augam augšup;
gan nīkuļojam, gan zeļam,
lapas un ziedus raisām,
lielus, mazus un vidējus
augļus briedinām, kaisām.
Lielais Dārznieks mūs vēro,
laista ar savu Garu,
apziež lūzumu rētas,
apgriež kraupainos zarus.
Cik Viņa rokām ļāvušies,
cik savas spītības liekti,
tik dzīvās sulas pildīti,
tik saldi un rūgti,
mīksti un cieti...
(Māra Zviedre)

« atpakaļ

Draudzes nozares