|
Dievkalpojumi:
svētdienās plkst. 10:00
ceturtdienās plkst. 18:00
Elijas iela 18
Rīga, LV-1050
Tālrunis 67224123
info(at)jezusdraudze.lv
Vairāk informācijas >
|
|
| Iepazīsimies |
|
Daudzi no mums viņus noteikti jau būs manījuši mūsu vidū – Dāgs Demandts no Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas ārpus Latvijas ieradies Latvijā, lai gadu būtu praksē mūsu draudzē, savukārt viņa dzīvesbiedre Edija, ar kuru laulības tika slēgtas šā gada augustā, ar prieku piedalās Svētdienas skolas kalpošanā. Izmantoju iespēju ar viņiem aprunāties draudzes vasaras nometnē, un vispirms aicināju viņus nedaudz pastāstīt par sevi.
Dāgs: Esmu 33 gadus vecs. Uzaudzis Kanādā, Monreālā, latviešu ģimenē. Mana māte bija latviete, arī viņas vecāmāte un tantes. Mana pirmā valoda bija latviešu valoda, bet skola, protams, bija angļu valodā. Gāju latviešu skolā sestdienas rītos. Svētdienās gājām arī uz baznīcu. Mana bijusī mācītāja Rasma Caune mani iesaistīja draudzes darbā, īpaši vecākās paaudzes cilvēku aprūpē. Kad mācītāja aizgāja uz citu draudzi, prāvests Ķirsons mani iesaistīja draudzes garīgajā dzīvē. Reiz, pirms sešiem gadiem, viņš mani lūdza novadīt valsts svētku svētbrīdi. Domāju, ka viņš ir traks, tomēr pamēģināju. Vēl nebiju beidzis savu pirmo teoloģijas kursu. Jutu, ka man ir aicinājums būt par garīdznieku. Tad sāku braukt uz Latviju palīdzēt vadīt bāreņu nometnes, kuras katru gadu rīko Kanādas latvieši. Esmu ordinēts par diakonu Latvijas evaņģēliski luteriskajā Baznīcā Amerikā.
Kalpoju Monreālas draudzē, vadu dievkalpojumus arī citās pilsētās. Patlaban studēju teoloģiju maģistrantūrā. Man ir bakalaura grāds, bet, lai tiktu ordinēts par mācītāju, vajadzīgs maģistra grāds divinity. Tā ir īpaša programma, kas sagatavo mācītājus – trīs gadi mācības un viens prakses gads. Prakse jāiziet kādā lielā un aktīvā draudzē. Kad sākām domāt, kur to veikt, jutu aicinājumu doties uz Latviju. Aprunājos LELBĀL, un sapratām, ka tā varētu būt Jēzus draudze. Par to esmu ļoti priecīgs. Redzu arī šajā nometnē – tā tiešām ir aktīva draudze un visur apkārt var sajust Dieva mīlestību un žēlastību.
Edija: Esmu no Alūksnes puses. Drīz sākšu studijas Latvijas universitātē vai nu angļu filoloģijā vai komunikāciju zinātnē. Ar Dāgu iepazināmies bāreņu nometnē pirms trim gadiem. Bet viss vairāk sākās pirms gada. Man bija iespēja būt Kanādā uz kādu laiku, lai uzlabotu savu angļu valodu. Arī es ļoti gaidu pieredzi, kas man būs, kamēr Dāgam būs prakses gads Jēzus draudzē. Labprāt gribētu iesaistīties.
Kādās kalpošanas jomās Jēzus draudzē tu, Dāg, iesaistīsies?
Dāgs: Visās jomās. Man vislielākā pieredze ir darbā ar veco paaudzi un bērniem. Bet esmu arī LELBA jaunatnes darba vadītājs. Cenšamies apvienot jauniešus kopīgā labdarības darbā. Viens projekts šovasar bija 200 divriteņu izdalīšana Latgalē. Ideja radās pagājušovasar, kad mūsu Baznīcas pārstāvji tikās ar Latvijas Baznīcas pārstāvjiem, un bīskaps Alpe izteicās, cik ļoti Latgalē būtu vajadzīgi divriteņi. Rīkojām veloturnīrus astoņās pilsētās Ziemeļamerikā, vācām naudiņu, un kopā sanāca 200 divriteņiem. Vasarā uz Latviju atbrauca 4 jaunieši no Kanādas un Amerikas, arī mūsu prāveste Lauma Zušēvica. Sešu dienu laikā apciemojām 20 ciemus Latgalē un izdalījām divriteņus. Jutām Latgales viesmīlību un sirsnību...
Pastāsti mazliet par savu draudzi Monreālā!
Dāgs: Tur ļoti nepieciešama aprūpe. Daudzi auguši Ulmaņa laikos un viņiem ir bijis svarīgi uzturēt saites ar Latviju pat okupācijas gados, tāpat arī kopt latviešu tradīcijas. Neviens nekad nedomāja, ka neatkarība būs, bet tomēr atnāca.
Edija: Es teiktu, tā ir viena maza Latvija Monreālā. Es pirmo reizi mūžā satiku cilvēkus, kuriem jau pāri 90 un 95, bet viņi vēl aktīvi nāk uz dievkalpojumiem, lasa lasījumus. Vīrieši uz dievkalpojumu nāk uzvalkā.
Dāgs: ...un ierodas pat pusstundu vai stundu agrāk.
Edija: Es domāju, ka tur daudzi ir vientuļi. Ne tāpēc, ka nav kopā ar savējiem, bet Latvijas ziņā vientuļi. Daudzās ģimenēs mazbērni nerunā latviski.
Dāgs: Tagad trimdā ir pārdomu periods – vai vajadzētu aktīvāk sākt uzrunāt šo „pazudušo” paaudzi, kas nerunā latviešu valodā, un noturēt dievkalpojumus angļu valodā. Bet tas atkal ir jautājums – cik tālu mēs iesim uz angļu valodu.
Edija: Kad biju tur pagājušogad, daudz jaunu cilvēku iebrauca no Latvijas. Varbūt viņus var piesaistīt.
Dāgs: Tas ir jauns evaņģelizācijas darbs, jo daudzi no viņiem nav piederējuši draudzēm Latvijā. Viņi nāk uz draudzēm pēc palīdzības – tas savā ziņā nav nekas jauns, jo draudzes bija tās, kas palīdzēja jauniebraucējiem piecdesmitajos gados.
Kā jūtaties Jēzus draudzes nometnē?
Edija: Man ļoti patīk. Pirmo reizi esmu nometnē, kur tik daudz dalībnieku. Mums bāreņu nometnēs parasti ir vidēji 55 dalībnieki. Tas jau liekas daudz. Esmu pirmo reizi arī tādā reliģiskā nometnē.
Dāgs: Arī man tā varētu būt pirmā kristīgā nometne. Trimdā latviešu nometnēs ticības elements bija, bet bija arī etnogrāfiskais elements – latvietība utml.
Vai pēc šī prakses gada dosieties atpakaļ uz Kanādu?
Edija: Mums būs jābrauc atpakaļ uz Kanādu. Šobrīd esam starp Latviju un Kanādu, un nekad jau nevar zināt. Sirdī mums abiem tuvāka ir Latvija.
Varbūt atgriezīsieties Latvijā uz palikšanu?
Dāgs: Jā. Velk uz to pusi. Interesanti, ka es pat neesmu latvietis pēc asinīm. Mana mamma adoptēja mani, kad man bija trīs dienas. Tomēr tā man ir pirmā valoda, un Latvija man bijusi ļoti mīļa jau kopš bērnības.
Foto: Santa Cileviča
|
| « atpakaļ |
|
|
|
