Sekot bez nosacījumiem

Šā gada 11. februārī mūsu draudzes pērminderis Haralds Biete tika ievests evaņģēlista amatā. Viņa turpmākā kalpošana notiks gan Jēzus draudzē, gan Rīgas Sv. Pāvila draudzē. „Jēzus Draudzes dzīve” aicināja uz sarunu Haraldu un viņa sieviņu Gundegu  - par mācītāja aicinājumu, par ceļu līdz šai kalpošanai un ģimenes atbalstu tajā. Starp citu, Haralds pirmoreiz nokļuva Lutera akadēmijā, sekojot meitenei, kura viņam bija iepatikusies...

Ar Haraldu un Gundegu tikās Lelde un Ivars Kupči

Pirmkārt - kas ir evaņģēlists?

Haralds: Ja mācītājam ordinācijā viņa pilnvaras tiek apstiprinātas uz mūžu, tad evaņģēlistam tas ir uz laiku – uz 2 gadiem, tā ir tā principiālā atšķirība no mācītāja amata. Evaņģēlists drīkst publiski sludināt, bet nedrīkst konsekrēt Svēto Vakarēdienu, iesvētīt, laulāt. Pēc gada kalpošanas iespējams lūgt ordināciju, tad jākārto ordinācijas eksāmens, bet šis pirmais gads ir savā ziņā pārbaudes laiks.

Kāds ir tavs ceļš līdz kļūšanai par garīdznieku?

H: Esmu kristīts un iesvētīts 1989. gadā Jēzus baznīcā. Nav gan tā, ka visu šo laiku es būtu šeit aktīvi darbojies - sākumā biju „svētdienas kristietis”, kādu laiku mēģināju būt ar vienu kāju pasaulē, ar otru baznīcā. Pārāk ilgi tas tā nevarēja turpināties. Es lasīju un klausījos Dieva Vārdu, un Viņš uz mani par to runāja, ka diviem kungiem nevar kalpot un deva spēku izšķirties, lai es ienāktu draudzē, tā teikt, ar abām kājām. Mācītājs Erberts mani aicināja pērmindera kalpošanā, un, jau esot tajā, nāca aicinājums apsvērt domu par teoloģijas studijām Lutera akadēmijā. Sākumā tas bija mans iekšējs aicinājums, bet vēlāk pāris reižu arī mācītājs Erberts man to piedāvāja apdomāt. Vēlāk, jau mācoties, uzzināju, ka luteriskā Baznīca to vienmēr uzsver: ir jābūt diviem aicinājumiem uz garīgo amatu - iekšējam un ārējam. Bet arī iekšējam aicinājumam es sākumā pretojos, meklējot kādus racionālus argumentus, kāpēc man tas nebūtu jādara.

Kas bija tava nodarbošanās, pirms kļuvi par evaņģēlistu?

H: Esmu kinologs (no grieķu valodas kynos - suns un logia – mācība), mana specializācija ir apmācība un konsultēšana. Ne tik daudz suņu, cik viņu saimnieku - mācu, kā audzināt, kā mācīt viņu suņus.

Ar suņiem esmu bijis saistīts jau no 13 gadu vecuma, kad, ilgi pierunājot mammu, tiku pie sava pirmā suņa. Pēc kāda laika viņš saslima un nomira. Kad tiku pie nākamā, ļoti nopietni nodarbojos ar viņa apmācīšanu, piedalījāmies sacensībās. Sākumā uz mani skeptiski skatījās, jo mans suns bija tikai 45 cm augumā, un viens no uzdevumiem, piemēram, bija 1,80 metru augstas barjeras pārvarēšana. Esmu bijis Latvijas PSR Junioru izlases kapteinis un PSRS junioru čempions, praktiski visa mana dzīve sastāvēja no sacensībām un treniņiem.

Kad nomira arī otrais suns, es sāku aizdomāties, ka dzīvē jābūt kādam stabilākam pamatam. Tagad es domāju, ka caur to Dievs mani centās jau tad uzrunāt.

Kāpēc, tavuprāt, cilvēki tur suņus?

H: Protams, daļai tas ir prestiža, modes, biznesa dēļ, bet vairumā gadījumu – cilvēki suni vēlas sev kā draugu, kā ģimenes locekli. Ir arī cilvēki, kuri ir veci, vientuļi, slimi, kuriem nav neviena cita, ar ko parunāties, par ko parūpēties. Mans novērojums - suns ir viena no tām Dieva radībām, uzdrošinos pat apgalvot, ka vienīgā, pie kuras var ieraudzīt, kas ir beznosacījumu mīlestība... Suns mīl savu saimnieku, lai kāds viņš būtu, lai kā pret savu suni izturētos. Ja nepieciešams, suns ir gatavs savu dzīvību par saimnieku atdot. Tas man ir licis domāt, ka ir vēl kāda, daudz augstāka mīlestība. Pats Radītājs vēl daudz lielākā mērā šādu mīlestību parāda un dāvā mums, Viņa bērniem caur Jēzu Kristu.

Dzirdēts, ka dominikāņu mūku ordeņa nosaukumu mēdz interpretēt arī kā Domini canes - Dieva suņi...

H: Skaista vārdu spēle... Domāju, ka tas ir tas pats stāsts par uzticēšanos, pieķeršanos, par pilnīgu nodošanos un gatavību kalpot līdz pēdējam.

Kā jūs nonācāt līdz Jēzus draudzei?
H: Kad mēs ar mammu Atmodas laikā nācām pieteikties uz baznīcu kristībām un iesvētībām, apmēram pie tagadējās Baltkrievijas vēstniecības es nobijos nākt iekšā baznīcā. Domāju, ka man tur prasīs par ticību, par Dievu, bet es neko nezinu un nesaprotu... Teicu, lai mamma iet viena, kad būs tās kristības, es ienākšu. Tā izrādījās mana kļūda, jo toreizējā lietvede iznāca pa baznīcas durvīm un māja man, lai nāku iekšā, tā pievēršot man vēl lielāku uzmanību. Tā nu es mācījos no galvas katehismu, kā tas tolaik bija prasīts.

Gundega: Es nāku no Ērgļu puses, bet tolaik studēju un strādāju Rīgā – Latvijas Televīzijā. Mūsu kolektīvā daudz runāja par garīgām lietām. Es jutu aicinājumu nopirkt Bībeli, lasīju un sapratu, ka gribu nokristīties. Tad es kristīgo raidījumu režisorei vaicāju, vai viņa nezin kādu draudzi, kur es to varētu izdarīt, un viņa ieteica nākt uz Jēzus draudzi, jo tur ir labs mācītājs. Tas bija pirms 6 gadiem. Neilgi pēc ienākšanas draudzē sāku darboties kursā „Atbildes meklējot”, kur iepazinos ar Haraldu.

Droši vien mācītāja kalpošana nebūtu iespējama, ja viņu tajā neatbalstītu viņa dzīvesbiedre. Kā tu, Gundega, skaties uz Haralda izvēli?

G: Pirms Haralds devās studēt, viņš ar mani nopietni par šo jautājumu runāja, vai es būtu tam gatava, un es piekritu. Haralds studējot vienmēr ar mani ir dalījies tajā, ko viņš jaunu iemācījies, tādējādi šīs mācības Lutera akadēmijā bija kā ticības izaugsmes kurss arī manā dzīvē. Es varu tikai viņu atbalstīt ar to, ko man Dievs ir devis - savu ceļu un savu dzīvi uzticot, kalpojot Viņam. Man nav kaut kāda paralēlā ceļa, ko gribētos iet. Mēs ar visu savu ģimeni varam kalpot kopā. Tā tiešam ir Dieva dāvana, ka es neizjūtu nekādu pretestību.

H: Sākās jau viss patiesībā ar to, ka es biju tas līdzi gājējs, jo Gundega bija tā, kas gribēja aiziet uz Atvērto durvju dienu Lutera akadēmijā. Mēs bijām nesen iepazinušies, un es kompānijas pēc aizgāju līdzi. Neatceros nevienu konkrētu vārdu, ko teica prorektors mācītājs Eimanis, bet, iznākot no auditorijas, es sapratu, ka nevar vairs atlikt - Dievs aicina, un ir klāt brīdis, kad man jāstudē, lai kļūtu par mācītāju.

Vai tu sevi sāc izjust kā mācītāja sievu?

G: Nedaudz sāku sajust, kā tas ir - pastiprināta uzmanība, aicinājumi dažādās draudzes aktivitātēs, šāda intervija... Šobrīd gan lielākoties nodarbojos ar mūsu bērnu audzināšanu, mājsaimniecību. Mana specialitāte ir sabiedriskās attiecības. Pēdējā darbavieta ir SIA Adam Auto. Nupat mēs kopā nolēmām, ka es neatsākšu darba gaitas, kamēr vēl bērniņi mazi. Svētīgāk ir palikt mājās.

Kādas prioritātes tu, Harald, redzi mācītāja kalpošanai Jēzus draudzē?

H: Pamatu pamats ir Dieva Vārda skaidra, pareiza sludināšana un sakramentu pārvaldīšana. Draudzes dzīves centrā ir dievkalpojums un no tā izriet viss pārējais. Garīdzniekam arī vajadzētu pārraudzīt visas draudzes nozares, nebūtu pieļaujams, ka kādas jomas darbojas pašplūsmā. Jābūt ciešā kontaktā ar cilvēkiem, kas vada kādas aktivitātes. Pagaidām es vēl cenšos visā iejusties, saprast, ar laiku noteikti būs kas konkrētāks, kurās nozarēs, jomās iesaistīšos vairāk.

Kur jūs redzat vislielāko izaicinājumu pacietības saglabāšanai?

G: Tā ir mana ikdiena - attiecības ar bērniem. Noteikti, kad tūlīt pēc mūsu apprecēšanās gaidīju Haraldu mājās no studijām, katru vakaru desmitos, 4 gadus. Es ļoti lūdzu pēc Gara augļa - pazemības, mīlestības, pacietības... Tad es sapratu, ka tā ir mana kalpošana, un Tas Kungs man dos spēku izvest to līdz galam.

H: Arī saskarsmē ar cilvēkiem- kad kādam stāstam par ticību, par Jēzu Kristu, ir vēlēšanās drīzumā redzēt šī cilvēka dzīvē kādas pārmaiņas. Bet ļoti bieži tās neieraugām ne tikai drīz, bet vispār. Un tad ir nepieciešama liela pacietība, lai turpinātu gan par šo cilvēku lūgt, gan runāt ar viņu. 

Kā var mācīties pacietību?

H: Labākā gadījumā to var iemācīties tikai ārēji, bet tas neko neatrisina pēc būtības, tāpēc Pāvils galatiešiem raksta par Gara augli, kurš ietver sevī arī pacietību - tas ir tas, ko Dievs cilvēkā veido ar Svēto Garu, to nevar pats sevī iegūt, uztrenēt, attīstīt. Jāļauj Garam darboties caur Dieva Vārdu un Sakramentiem. Jo mūsu garīgā dzīve ir intensīvāka, pilnvērtīgāka, jo Dievam ir lielākas iespējas pie mums darboties un mūsos šo pacietību veidot.

Bet to es saviem klientiem – suņu saimniekiem – vienmēr saku kā pirmo: galvenais no jūsu puses ir pacietība, ar to ir paveicams viss pārējais!

***

Foto no personīgā arhīva
Foto paraksti –
1)      Haralds un Gundega kopā ar bērniem Rebeku (1 gads) un Filipu (3 gadi)
2)      Pēc evaņģēlista amatā ievešanas 11.02.2010.