Šī ir vasarīga saruna ar KĀRLI un INESI VIŠIEM - par atpūtu, ceļojumiem un atgriešanos draudzē. Tā notika pie lielām kafijas krūzēm Starbucks kafejnīcā Berlīnes Tegel lidostā pulksten 8.30 no rīta. Kaut arī katrs devāmies savās gaitās, ar vienu lidmašīnu bijām ieradušies no Rīgas Berlīnē, turklāt nesaskaņojot savus plānus iepriekš. To mūsu vietā bija izdarījis kāds cits - Viņš acīmredzot rūpīgāk par mums pašiem plāno gan mūsu ceļojumus, gan atgriešanos mājās.

Kārlis: Dažādi, bet viens no pasākumiem ir šis - Berlīnes brauciens pie draugiem. Plānojam arī ar riteņiem un teltīm izbraukt kādas 4 dienas. Noteikti ir ieplānota draudzes vasaras nometne. Tā kā nesen esam iegādājušies māju, tad daudz laika paiet, to apdzīvojot.

Vai jūs daudz ceļojat?

K: Ja tā padomā - laikam jau daudz. Spilgtākie ceļojumi bijuši - Madeira, Londona, Nica, tajā pašā laikā divus gadus braucām uz Baltkrieviju. Mums patīk atklāt neatklāto un doties turp, kas nav tūrisma ceļvežos.

Inese: Esot Madeirā, es atklāju, ka man patīk fotografēt un kāpt kalnos. Kārlis ir daudz ekstrēmākas atpūtas cienītājs, viņš būtu gatavs doties ceļojumā kaut vai ar stopiem, man tomēr patīk nedaudz lielāks komforts.

K: Bet mēs esam atraduši tādu savu komfortu, neceļojot kā tradicionālie tūristi. Un esam gatavi Latvijā taupīt, lai dotos kādā ceļojumā, jo tā ir lieliska dzīves pieredze un enerģijas avots. Esmu sapratis, ka man nepatīk ceļot vienam, un ļoti novērtēju katru reizi, kad esmu varējis būt kopā ar Inesi. Man vajag parunāties par to, ko redzu, dalīties piedzīvojumā - kaut vai mežā sēņojot vai ejot vietējā melnajā pirtī. Man tas ir daudz svarīgāk, nekā redzēt kādu kultūrvēsturisku vietu vai objektu. Ceļojot mums patīk brīvība, kas ir pretstats populārajam ceļošanas stilam, kur viss ir iekļauts un saplānots.

Ar ko jūs nodarbojieties ikdienā?

I: Esmu sociālā darbiniece Rīgas sociālajā dienestā - vadu atbalsta grupas bezdarbniekiem, māmiņām ar mazuļiem, jauniešiem, vecākiem, kuru bērni ir invalīdi. Papildus tam lasu lekcijas un esmu supervizors, sniedzu profesionālu atbalstu sociālajā sfērā strādājošiem - tas ir kas salīdzinoši jauns.

K: Es arī esmu sociālais darbinieks, taču vairāk brīvmākslinieks. Daru to pašu, ko Inese, bet ārpus kādas konkrētas iestādes. Esmu gan supervizors, gan pasniedzējs, vadu un organizēju lekcijas. Esmu arī treneris - tie ir treniņi, kas saistīti ar neformālo izglītību, kad cilvēki ne tikai redz un dzird kā lekcijās, bet arī caur savu pieredzi piedzīvo.

Kā jūs kā ģimene parasti mēdzat atpūsties brīvdienās, brīvajā laikā?

I: Ņemot vērā, ka mums ikdienā ir nemitīga saskarsme ar cilvēkiem, brīvdienās ir sajūta, ka gribas pabūt vieniem. Ja tā nav, es neesmu atpūtusies.

K: Atslodzes moments ir arī kaut kur paceļot divatā. Vai vienkārši sēdēt ielas kafejnīcā un vērot cilvēkus. Ir bijis, kad, tā sēžot un klusējot ilgāku laiku, pēkšņi saskatāmies, un viens no mums saka - tu redzēji?

I: Mēs ļoti ilgi taisījāmies braukt uz draudzes nometni, taču katru gadu mūsu plānus kaut kas izjauca. Tikai pagājušogad mums tas izdevās, un tā bija mūsu pirmā kopīgā nometne. Šogad mēs nometni jau ieplānojām kā svarīgu notikumu, tiklīdz kļuva zināmi tās datumi.

Kāds ir bijis jūsu ceļš līdz Jēzus draudzei?

I: Man tas bija cieši saistīts ar mūsu precēšanos. Nāku no nekristīgas ģimenes, pati arī nebiju kristīta. Tā kā Kārlis bija no Jēzus baznīcas, tad es paļāvos un citus variantus nemeklēju. Tā man bija iespēja uzsākt attiecību sakārtošanu ar Dievu. Man šie svarīgie jautājumi dzīvē ir bijuši nepārtraukti, un iesvētes mācībā man bija dota iespēja sākt uz tiem atbildēt. Tad regulāri nācām uz dievkalpojumiem, bet līdz ar Elizabetes piedzimšanu tas sāka notikt arvien retāk. Kad Elizabete sāka iet Svētdienas skolā, jutām, ka nepieciešams arī pašiem sakārtot savas attiecības ar baznīcu, noformulēt savu attieksmi un rīcību. Lai nebūtu dubultā morāle. Tas mūs pamudināja pagājušogad saņemties un braukt uz draudzes nometni. Šī nometnes nedēļa bija ļoti svarīga - būt nemitīgā sarunā ar Dievu un citiem kristiešiem. Tas palīdz sajust Dieva klātbūtni un vadību, palīdz regulārāk doties uz baznīcu. Līdz tā kļūst par prioritāti, nevis vēl kādu citu aktivitāti. Šogad izgāju arī Alfa kursu. Tā sanāk, ka caur meitu esam atgriezušies draudzē arī paši.

K: Man šis stāsts ir sarežģītāks. Tas bija 1992. gads, kad vilcienā satiku kādu jauniešu grupu, kas devās uz Pļaviņu draudzi. Tie bija Jēzus draudzes jaunieši. Starp viņiem bija mana mūzikas skolotāja, kas mani ielūdza uz Jēzus baznīcu. Sāku iet uz jauniešu vakariem, pēc gada man bija kristības, vēl pēc laika arī iesvētības. Tā es nonācu apzinātās attiecībās ar Dievu. Vēlāk sekoja sāpīgais moments, kad es savas attiecības ar baznīcu pārtraucu. Atradu savu attiecību modeli ar Dievu. Man bija grūti sevi ieraudzīt vienas konfesijas un draudzes ietvaros. Līdz ar laulībām 2003. gadā tika atjaunotas manas attiecības ar draudzi. Toreiz mācītājs Erberts teica, ka pie pirmajām grūtībām nevajag bēgt no draudzes projām. Šie vārdi man atmiņā joprojām ir ļoti spilgti un spēcīgi. Man ir tā, ka es neprotu attiecības veidot pa pusei. Ja es gribētu šīs attiecības atjaunot pilnībā, man vajadzētu būt iekšā draudzē uz100% - ar darbiem, rīcību, līdzdalību visās lietās. Šo momentu es vēl nevaru pilnībā atrast.

Ko jums katram nozīmē draudze?

I: Tas ir atbalsts, attiecības ar cilvēkiem, kas palīdz atjaunot arī savus resursus. Draudze nozīmē arī būt kontaktā ar Dievu. Vieta, kur mācīties un pieaugt ticībā. Ir ļoti patīkami piederēt Jēzus draudzei. Man šis ceļš ir bijis ļoti garš, bet es vēl joprojām jūtos ceļa sākumā. Ir sajūta, ka atkal gribas jaunas attiecības - doties uz māmiņu grupu, nometni, satikties ar Alfa kursa cilvēkiem.

K: Es lepojos, ka piederu šai draudzei. Lepojos katru reizi, kad kaut kur dzirdu ko labu par Jēzus draudzi. Ik pa brīdim pārņem sajūta, ka gribas būt draudzē iekšā vairāk. Man ļoti svarīgs ir godīgums, un es to sajūtu draudzes rīcībā. Un, protams, ir svarīgs arī viss, ko draudzē saņem Elizabete - gribētu, lai viņa piedzīvo šādas patiesas attiecības starp cilvēkiem un lai viņa uzaug šādā pozitīvā vidē.

Pēc statistikas datiem gandrīz katrs ceturtais uz ielas aptaujātais atzīst, ka ir luterānis. Kāpēc, jūsuprāt, baznīcās var ieraudzīt, labi, ja desmito daļu no viņiem?

I: Ir tik daudz stereotipu par cilvēkiem, kristiešiem, pat nerunājot par ticību. Baznīcu cilvēki nereti redz dogmatisku, neelastīgu, nosodošu. Tās ir arī bailes, ka tiks ierobežota viņu personīgā brīvība. Latviešiem ir svarīga piederība, un arī es biju viena no tādiem, kas teica - jā, esmu luterāne. Kas man palīdzēja - kad mani kāds personīgi uzaicināja, ielūdza iesaistīties draudzes dzīvē. Tā bija Vijolīte, kura paņēma mani pie rokas un „aizvilka" uz vecāku grupu Svētdienas skolā.

K: Domāju, ka no tā nevajag baidīties, ka draudzēs šo cilvēku nav. Cilvēka identitātē ietilpst vajadzība piederēt kādai kopienai vai cilvēku grupai. Bet bieži baznīcu redz tikai kā infrastruktūru vai ēku, ar bieziem mūriem un maziem logiem. Reizēm es nesaprotu, par ko īsti ir stāsts - vai pietrūkst draudžu locekļu, vai cilvēki draudzēs nav pietiekoši aktīvi, vai arī ir cilvēki, kas saka, ka pieder, bet neatbilst kādiem mūsu kanoniem? Manuprāt, svarīgākais ir tas, ka draudze ir dzīva. Ko cilvēki sagaida no baznīcas mūsdienās? Šobrīd lielā mērā aizstāvību un aizsardzību, kas varbūt ir tāda īslaicīga motivācija, tomēr var izveidoties par ilgstošu paļāvību un piederību. Dažreiz, saņemot kādu atbalstu vai noslēdzot laulības baznīcā, cilvēki apmierina to pirmo vajadzību. Bet ir svarīgi, kas notiek tālāk.

Paldies - lai jums jauks un svētīgs ceļojums visiem kopā Berlīnē!

Iveta un Kārlis Liepkauli-Radiņi, Višu ģimenes draugi
Kad uzticies Dievam, tad īstajā laikā un vietā viss nokārtojas. Mēs ļoti vēlējāmies, lai mums būtu mājas grupiņa. Pagājušajā draudzes nometnē Dievs mums sniedza iespēju ieraudzīt Višu ģimenīti. Acīmredzot tā tam bija jābūt - mēs ieguvām jaunus draugus, kuri ir ļoti uzticami, ar kuriem var dalīties priekos un bēdās. Kas ir atvērti Dieva valstības darbam ar savu sirdi, rokām un namu. Mēs varam runāt par Dieva vārdu, lūgt un stiprināt ticībā viens otru. Es ticu, ka Dievam ir vēl kāds plāns, kuru mēs vēl nezinām.

Aldis Krieviņš, Jēzus draudzes SIA „Ceļš" vadītājs, kādreizējais Jēzus draudzes jauniešu aktīvists
Es teiktu - neatkarīgais Kārlēns! Tāds viņš jauniešu laikā noteikti bija - nebaidījās jautāt un aizstāvēt savu domu. Reizēm neparedzams, tomēr uzticams, tāds, uz kuru var paļauties. Kur bija Kārlēns, tur nu noteikti nebija garlaicīgi! Mācēt nedaudz pakaitināt, bet tomēr nesadusmot - tas ir talants. Ar Kārli man asociējas teiciens -ja tu no sirds un patiesi meklēsi patiesību, tu viņu atradīsi!