Agrāk, kad es biju pie stūres, es zināju, kurp braucu. Tas bija garlaicīgi, tomēr paredzami. Turklāt es allaž izvēlējos īsāko attālumu starp diviem punktiem. Bet, kad Viņš pārņēma vadību, mēs devāmies pa Viņam vien zināmiem ceļiem - augšup kalnā un no kalna lejā, pa akmeņainiem celiņiem galvu reibinošā ātrumā... Es tikai turēju līdzi! Ikreiz, kad viss šķita pilnīgs neprāts, Viņš tikai uzsauca: „Min pedāļus!"

Reiz Viņš mani aizveda pie cilvēkiem, kuriem bija dāvanas, kas man bija vajadzīgas, - dziedināšanas un prieka dāvanas. Viņi tās iedeva man līdzi manā braucienā. Mūsu - manā un Kristus - braucienā.

Kad atkal devāmies ceļā, Viņš man sacīja: „Dāvini iegūtās mantas citiem. Tā ir lieka nasta, lieks smagums." Es tā arī izdarīju - atdevu šīs dāvanas ceļā sastaptajiem cilvēkiem un atklāju, ka dodot es tās atkal saņemu atpakaļ, tikai šoreiz nasta vairs nelikās tik smaga.

Atminos, ka sākumā es Viņam neuzticējos, negribēju, lai Viņš vadītu manu dzīvi. Man šķita, ka Viņš tikai visu sabojās. Taču Viņš zināja velosipēda noslēpumus, zināja, kā izņemt asos līkumus, kā pārlēkt šķautņainus akmeņus un kā lidojumā īsināt baisus ceļa posmus.

Tagad mācos ciest klusu un mīt pedāļus kopā ar savu nemainīgo ceļabiedru, braucot pat pa visdīvainākajām vietām. Un man sāk iepatikties skats, kas paveras visapkārt, kā arī spirdzinošais vējš, kas sitas sejā... Un, kad man liekas, es vairs nespēju, Viņš tikai pasmaida un saka: „Min pedāļus!"

*          *          *

Uzraksts pie baznīcas durvīm:

„Tu neesi tik slikts,
lai nevarētu ienākt,
un tik labs,
lai paliktu ārpusē!"

Tulkoja Santa Cileviča