 „Reiss uz Rīgu atcelts” – tā mums tika paziņots Briseles lidostā pēc tam, kad jau vairāk nekā 10 stundas bijām gaidījuši cerībā uz lidojumam labvēlīgākiem laika apstākļiem. Bija ceturtdienas vakars. Biju ceļā uz mājām kopā ar vēl pāris kolēģiem. Nospriedām, ka situāciju izmainīt nevaram, jo – kā teikt - kājām uz Latviju neaiziesi, tāpēc laiku īsinājām sarunās un cenšoties noskaidrot iespēju tikt mājās ar nākamo reisu.
Mūsu gaidīšana izvērtās teju 24 stundu garumā... Bet mājās tikām. Un arī neko būtisku no savas dzīves nenokavējām (pat kolēģe, kuras bērniem piektdienas pēcpusdienā bija bērnudārza eglīte, laikus paspēja arī uz to).
Bet ko tad, ja tev mājās divi bērni, kurus neesi redzējis jau gadu? Ko tad, ja visu gadu esi krājis naudu iecerētajam lidojumam uz mājām? Un ko tad, ja slikto laika apstākļu dēļ vari nokavēt ko būtisku, piemēram, Ziemsvētkus? Šādā situācijā draudzes sagatavotajā Ziemsvētku uzvedumā, ko ikviens varēja noskatīties š.g. Ziemsvētkos, 24. un 25. decembrī, iejutās četri ceļinieki, kas satiekas lidostā kaut kur pasaulē. Viņi visi vēlas dodas uz mājām sagaidīt Ziemsvētkus. Bet reiss slikto laika apstākļu dēļ atcelts. Lai kaut kā aizpildītu šo laiku, viņi aiziet uz lidostas kapelu un uzsāk sarunu. Par Ziemsvētkiem, Dievu... „Bet ko tev dod kristība, krustiņš kaklā un Ziemassvētki baznīcā?” jautā viens no ceļiniekiem. „Ja visu nosaka nejaušības, kur tad ir Dievs?” vēlas zināt nākamais. „Vai Dievs vispār interesējas par manām vajadzībām? Kur tad ir tā Dieva vadība?”... Līdz viens no ceļabiedriem sāk lasīt priekšā stāstu no Bībeles par Dieva tautas Israēla iziešanu no Ēģiptes un viņu ceļojumu uz Apsolīto zemi. Par to, kā tas Kungs viņiem, bēgot no ēģiptiešiem, palīdz šķērsot jūru. Kā Viņš pabaro Savu tautu, dodot tai mannu no debesīm. Kā Viņš vada viņus cauri tuksnesim uz Apsolīto zemi... Uzvedums noslēdzas ar to, ka ceļinieki saprot, ka arī šodien Dievs ir klātesošs un gādā par mums, ka Viņš vada mūs uz mūsu Apsolīto zemi – mūžīgo dzīvību debesīs, caur Kristu, kas kā bērniņš nāca pasaulē. Ziemsvētkos...
Skatoties izrādi, nespēju slēpt aizkustinājumu un prieku. Par to, cik (vismaz man tā šķita) aktuāls iznācis stāsta motīvs – par reisa aizkavēšanos slikto laika apstākļu dēļ. Par lielisko uzveduma māksliniecisko noformējumu – aktieru saspēli, režiju, dekorācijām, tērpiem, fotomontāžām, skaņu režiju, tamburīnu deju, muzikālo pavadījumu; tas viss kopā bija kā mozaīka, kurā katrs ielicis savu daļiņu talanta. Bet galvenais, man bija prieks par brīnišķīgo atgādinājumu, ka svarīgi ir nevis nenokavēt reisu, kādu pasākumu vai tikšanos, bet nenokavēt savā dzīvē kaut ko daudz būtiskāku – Ziemsvētkus kā svētkus, kuros Kristus, kas ir ceļš, patiesība un dzīvība, nāca pasaulē, lai ikviens, kas Viņam tic, iemantotu mūžīgo dzīvību.
Santa Cileviča
Paraksts bildei:
Ceļinieki, kas nevēlas nokavēt savus Ziemsvētkus
Foto: Edgars Jēgers |
