No visas sirds liekot lietā savu aktrises talantu un pieredzi, Aurēlija Anužīte-Lauciņa jau vairākus gadus ir Jēzus draudzes Ziemsvētku uzveduma režisore. Intensīvajā uzveduma gatavošanas laikā pirms Ziemsvētkiem būtisks atbalsts šajā kalpošanā ir arī viņas vīrs Andris, kura ikdiena saistās ar starptautiskām biznesa konsultācijām un biežiem izbraukumiem.

Ar Aurēliju un Andri  sarunājāmies, sēžot omulīgā un viscaur ar motocikliem rotātā 
dīvānā, kura audumu Aurēlija pieskaņojusi Andra moto-vaļaspriekam. Intervijas laikā mūs kādas septiņas reizes apostīja šokolādes labradors Kuba, kurš, pēc Aurēlijas teiktā, saprot 250 vārdus, turklāt lielu daļu no tiem – lietuviešu valodā. Mūsu tikšanās notika Lauciņu ģimenes jauniekārtotajā mājā, kuras abos stāvos parasti skan Kristīgais radio.
Dzimšanas dati:
Aurēlija : 1972. gada 10. augusts
Andris : 1967.gada 14.oktobris

Izglītība:
Aurēlija : Mūzikas skola, Viļņas konservatorijas 1. aktierkurss,  Nepabeigts Latvijas Kultūras Akadēmijas aktierkurss, Rīgas dizaina un arhitektūras koledža - Interjera dizainera kurss
Andris : Inženieris sistēmtehniķis - Rīgas Tehniskā Universitāte, Rīgas Ekonomikas Augstskola - Uzņēmējdarbības maģistrs

Kas ir jūsu nodarbošanās šobrīd?

Andris: es esmu konsultants un palīdzu dažādiem uzņēmumiem veikt tajos pozitīvas un paliekošas pārmaiņas. Ar to nodarbojos jau 17 gadus, pēdējos 2
gadus esmu kļuvis par konsultantu vadītāju vairākās valstīs, praktiski tas nozīmē tikties ar cilvēkiem, konsultēt, palīdzēt organizēt un veidot prakses, sadarboties savā starpā, izmantojot resursus ārpus konkrētās valsts. Manā pārvaldībā ir 19 valstis, bet pārsvarā darbs notiek 9-10 valstīs, kas sākas ar Igaunijas ziemeļiem un beidzas ar
Turciju, Kipru, kā arī daudzas mazās Balkānu valstiņas.

Aurēlija: Man ir skumji, kad Andris ir prom, bet pie visa jau pierod. Lai gan tajos brīžos mēs iespējams pat vairāk sarunājamies, nekā, kad esam abi mājās - Andris pēc dabas ir nerunīgs, bet pa telefonu viņš ir spiests runāt...

Es sevi saucu par mājsaimnieci, daru visu, kas pienākas sievai, mātei, manā ikdienā ietilpst pilnīgi viss. Ja es strādātu kā aktrise, tas nozīmē vakarus un brīvdienas prom no ģimenes...

Mēs kopīgi pieņēmām lēmumu, ka dzīvošu mājās. Man pieder mani rīti, kad es kādas stundas atļaujos veltīt sev, kad varu mierīgi palasīt Bībeli, un darbi
sokas daudz labāk. Vakari savukārt nav mani - es sevi sāku piespiest mācīties, ka vakarā, kad visi ir mājās, es sāku strādāt, lai visi citi varētu atpūsties. Bet es arī domāju vēl par kādām papildus mācībām un iespējām – nedomāju apstāties pie nesen saņemtā Dizaina skolas sertifikāta, es vēlētos iemācīties arī labāk zīmēt.

Kas ir tās lietas bez jūsu pamatnodarbošanās, kas jums sagādā prieku?

Andris: Mums katram ir savas lietas, pie kurām mēs mēģinām viens otru pieradināt.

Aurēlija: Man patīk braukt ar riteni, skrituļslidām, slēpot ar distanču slēpēm, bet ne tā kā Andrim - tas ir ļoti atšķirīgi kā viņš to dara... Man to patīk darīt mazās devās, lai sevi nemocītu. Bet mēs ļoti pieskaņojamies viens otram, tikai man Andra ir žēl, ka pie jebkuras
sporta aktivitātes redzu viņa sejā, ka viņam prasās vēl, bet es jau esmu piekususi.

Andris: Es braucu ar visu ko uz
diviem riteņiem – riteni, motociklu... Ziemā ar slēpēm – gan kalna, gan distanču. Piedalāmies velomaratonos amatieriem kopā ar bērniem. Par tradīciju mums jau ir kļuvuši ikgadējie motociklu izbraucieni uz 10 dienām kopā ar dzīvesbiedriem, šogad ar motociklu apceļojām Grieķiju.

Aurēlija: Un mums ļoti patīk būt mājās, jo mēs reti redzamies, faktiski mēs pat ciemos neejam - mana dzīve ir bijusi tik sabiedriska un publiska, ka man to vairs vispār neprasās.

Šogad notika Aurēlijas iesvētības. Kāds bija jūsu ceļš līdz Jēzus draudzei?

Aurēlija: Pirms pāris gadiem dzirdēju pa Kristīgo radio reklāmu par kristīgo māmiņu nometni, kur nolēmu doties kopā ar Ilzi Bergu, kas jau gāja uz Jēzus baznīcu un ar ko mēs kopā mācījāmies dizaina skolā. Tad es sāku iet uz draudzi, izgāju iesvētes mācību un ilgi domāju...

Andris bija tieši tas, kurš bija „par”, lai arī viņš nekad savu viedokli neuzspiež. Šaubas bija lielas, jo es jau biju iesvētīta katoļu baznīcā, un, kaut arī esmu pārliecināta, ka Dievs ir viens, nevar ar vienu kāju tur, ar otru tur... Patiesībā visu laiku, kopš dzīvoju Latvijā, nevarēju atrast savu draudzi, nejutos īsti piederīga. Un tad attiecībā uz Jēzus draudzi tas bija kā tāds elementārs grūdiens, bez nekādiem
romantiskiem stāstiem.

Kas jūs uzrunā Jēzus draudzē?

Andris: Tā ir ļoti aktīva draudze, kurā var redzēt daudz jauniešu, cilvēki visu laiku ar kaut ko nodarbojas, un
katram viņa aktivitāte nāk no sirds. Tāpēc var just, ka draudze ir dzīva, ka cilvēki tajā dzīvo, tā nav tikai rituālu vieta, kur šad tad atslēdz durvis un notur
dievkalpojumu. Jēzus baznīca ir visu
laiku aizpildīta, katrā stūrī kaut kas notiek, cilvēki dievnamu apdzīvo.

Tas man bija jauns pavērsiens – ka draudzē var tik ļoti dzīvot, nevis
ierasties tikai uz dievkalpojumu. Manī arī ir doma par pievienošanos draudzei, jautājums varētu būt - kad to izdarīt. Lai
nopietni tam pievēstos man vēl sev
jāvaicā, kas no tā īsti mainās... un tad tam
arī nopietni jāpieiet un jāatlicina tam
laiks, nevar tā garām skrienot.

Aurēlija: Mūsu bērni – Agate,
Mikus un Dāvis - iet Svētdienas skolā, un mēs ar prieku turp vedam arī kaimiņu puikas un kaimiņieni... Redzu, cik bērni ir priecīgi. Tas ir tik svarīgi, ka bērni jau mazotnē iepazīst Dievu. Mēs visi kopā varam runāties par šo tēmu, starp mums veidojas dialogs par Dievu, sarunas kļūst produktīvas, svētīgas.  Manuprāt, labākais veids, kā audzināt bērnus, ir vest viņus uz Svētdienas skolu.

Visi, kas ir bijuši klāt kādā no Ziemsvētku uzveduma mēģinājumiem, spēj tikai apbrīnot, ar kādu enerģiju tu, Aurēlij, esi iesaistījusies un kā spēj visus aizraut. Ko tev nozīmē piedalīties uzveduma tapšanas procesā?

Aurēlija: Tā ir viena no lielākajām dāvanām manā dzīvē! Es jau baidījos, ka šogad man to nepiedāvās, esmu tiešām paškristiska un vienmēr liekas, ka citi draudzē ir labāki, gaišāki. Tas, ka man to uztic, man nozīmē tik daudz.

Atgriežos mājās tik piepildīta, nemaz ne nogurusi, un es brīnos, no kurienes manī ir tas spēks. Būt par režisoru ir nākošā pakāpe aiz aktiera, bet tā kā pati esmu bijusi aktrise, labi zinu, kuru pogu kurā brīdī aktierim vajag
uzspiest...

Strādājot ar draudzes cilvēkiem, neprofesionāļiem, esmu guvusi tādu skolu, kādu man nevar dot neviena teorija, kādu nevienā citā vietā nekad neiemācīs. Visi aktieri uzvedumā ir aktīvi kristieši, mēs mēģinājumus sākam un beidzam ar lūgšanu - tas ir pavisam cits darbs ar citiem augļiem, tas ir vienkārši nesalīdzināmi. Ja es justu, ka tā nav
Dieva vadība, ka es tur esmu, es pati
atteiktos no tā, man tas nav pašizteiksmes līdzeklis vai veids, kā sevi pierādīt. Šī ir arī mana pirmā pieredze režisora darbā, un tas nav mans nopelns - tas ir no
Dieva, cita izskaidrojuma tam nav.

Andris arī ir ļoti priecīgs, ka es tur esmu, es esot kļuvusi harmoniskāka. Šādi pasākumi mani sasilda un iedvesmo visvairāk.

Vai mēdzat, jaunu gadu sākot, ko apņemties? Cik daudz plānojiet uz priekšu savu nākotni, cik lielā mērā tā ir paļaušanās?

Andris: varbūt ne tik daudz plānot, cik sarakstīt lietas, kas ir jāizdara. Ir jāizvirza mērķi, jo, ja tev nav mērķis, tu īstenībā neko nevari sasniegt. Tas ir likumsakarīgi. Ja tu katru dienu darīsi to, kas iepatīkas, un atbildēsi uz visiem iespējamiem kairinājumiem, tad visa tava strādāšana būs haotiska. Svarīgi ir nospraust prioritātes. Ja tev nav nekādu mērķu, tad tu nemaz nevari izvērtēt, vai gads ir bijis labs, vai esi ko sasniedzis. Un droši var uzstādīt arī kādas ambiciozākas lietas.

Aurēlija: esmu mēģinājusi sarakstīt plānus, bet esmu pamanījusi, ka es pēc tam arī viļos - ir lietas, ko es vienkārši neizdaru. Jo kādreiz nāk lietas, kas man ir daudz vērtīgākas un noderīgākas, nekā es uz tās lapiņas biju sarakstījusi. Bet ja es ko uzrakstu, tad es pārāk maksimālistiski pret to attiecos. Tas mani nomoka –
liekas, ka man personīgi tas neder.

Kādas ir jūsu Jaunā gada apņemšanās, ko gribētos paveikt?

Aurēlija: Man ir viena liela, bet to es neteikšu. Noteikti – lielāka pacietība, savaldība attiecībās ar bērniem. Kad nāk virsū lielā dusma, tad es klusām pie sevis skaitu tēvreizi.

Andris: mana apņemšanās – atrast laiku, lai izrādītu uzmanību visiem tiem, kuriem to uzmanību vajadzētu izrādīt. Tādā režīmā un dinamikā, kurā mums visiem ir jādzīvo, maz ir iespēju atcerēties par tiem cilvēkiem, par kuriem vajadzētu atcerēties.

Aurēlija: Tātad Andra apņemšanās skar arī mani!