Rīgas Jēzus ev.lut. draudz

Lejupielādēt elektronisko "Jēzus draudzes dzīves" decembra izdevumu >>>

Lai uz brīdi atgūtos no dienas rūpēm, Ieva ir izgājusi pastaigāties dārzā pie mājas. Cauri plašajiem viesistabas logiem viņa redz, ka Varim ir izdevies pilnībā pievērst sev Karlīnas un mazā Jēkaba – viņu bērnu – uzmanību. Varis ir uzcēlis istabā telti un spēlē ģitāru mazajiem, kuri nu ir aizmirsuši visus niķus, kas vēl pirms brīža pārbaudīja vecāku pacietību. Šī nelielā epizode no Kārklu ģimenes ikdienas raksturo daudz ko no Ievas un Vara sacītā intervijā „Jēzus Draudzes dzīvei”. Par bērnu ienākšanu ģimenē un svētību, kas nāk tiem līdzi. Par to, ka bērni vecākus māca ne mazāk, kā vecāki bērnus. Par to, ka mums ir jābūt atklātiem – ar bērniem, vienam ar otru, ar apkārtējiem. Un ar Dievu.

Pie Kārklu ģimenes ciemojās Lelde un Ivars Kupči

Kas ir jūsu ģimenes prioritātes šobrīd?

Varis: Daudz domājam par bērniem. Runājam un pārdomājam savā starpā, kā tos labāk audzināt. Gaidām savu trešo bērniņu – domājam, kā būs ar trim. Un, protams, ir praktiskā dzīve un garīgā dzīve, kuras pastāv līdzās.
Ieva: Šajā laikā nevar nedomāt par praktisko pusi, kā izdzīvot, nopelnīt. Domājam arī par savām attiecībām. Vispār ir daudz, par ko domāt, dažkārt tās daudzās domas nomāc – bet Dievs ir tas, kas palīdz caur lūgšanu sakārtot prioritātes. Un īstenībā mums nav jāsatraucas.

Kas ir jūsu abu nodarbošanās?

V: Esmu mācījies un strādāju par fizioterapeitu, man ir sava privātprakse.
I: Es studēju psiholoģiju, bet pārsvarā esmu strādājusi nekustamo īpašumu sfērā – gan dzīvojot ASV, gan Latvijā. Studiju laikā pusgadu strādāju ar garīgi atpalikušiem pieaugušajiem. Šobrīd audzinu mājās bērniņus. Bet gribētu vēl mācīties.

Kā jūs iepazināties viens ar otru?

V: Tas bija kristīgā nometnē „Via de Kristo”. Mēs pirmo reizi saskatījāmies Rubenes baznīcā 2005. gadā. Es biju no Tērvetes draudzes, Ieva no Jēzus draudzes.
I: Pēc tam mēs satikāmies mazajā mājas grupiņā, uz kuru mūs katru bija uzaicinājuši neatkarīgi cilvēki. Es tolaik tikai mēnesi biju Latvijā, pēc kura biju plānojusi atgriezties atpakaļ Amerikā. Satikāmies, un tā es vairs atpakaļ neaizbraucu.
V: Sapratām, ka mums vairs nav 20 gadu, bet jau 30, arī daudzi citi mums ir teikuši: jums viss notiek divreiz ātrāk! Pēc gada pazīšanās mēs apprecējāmies Jēzus baznīcā.
I: Neticas, ka esam precējušies tikai četrus ar pusi gadus – liekas, ka tik daudz piedzīvots, tūlīt būs trešais bērniņš, ir sajūta, it kā mēs kopā būtu divreiz ilgāk. Bet joprojām notiek pieslīpēšanās vienam pie otra. Nākam no ļoti dažādām ģimenēm. Varis nāk no 6 bērnu ģimenes, kas dzīvojusi laukos, un no ļoti mākslinieciskas vides. Mēs ar brāli esam divi bērni saviem vecākiem, dzīvojuši 13 gadus Amerikā, esam daudz ceļojuši.

Kā jūs nonācāt līdz baznīcai un Jēzus draudzei?

V: Mūsu ģimenē gandrīz katrs spēlē kādu mūzikas instrumentu, daži glezno. Es pats mācījos klavierspēli. Rīt, piemēram, man jāspēlē ērģeles dievkalpojumos Annenieku un Zaļenieku draudzēs. Šad tad aizvietoju brāli, kurš ir ērģelnieks. Baznīcā es īstenībā ienācu caur mūziku. Es neesmu audzis ticīgā ģimenē, bet caur mūzikas kalpošanu Valmieras draudzē mūsu ģimene palēnām ienācām baznīcā.
I: Es esmu uzaugusi Jēzus baznīcā, biju aktīva jauniešu kalpošanā, Svētdienas skolā. Protams, Dievu piedzīvo katrs pats caur savu sirdi, to nevar pārmantot no vecākiem.
Esam viesojušies vairākās citās draudzēs. Esam diezgan ekumeniski orientēti, mums ir gan baptistu, gan katoļu draugi. Kādu laiku esam gājuši arī uz Lutera draudzi, kas mums ir tuvāk mājām. Bet ir vajadzīgas savas mājas un piederība – un ģimenei ar bērniem Jēzus draudze ir ļoti laba un piemērota.
Tā kā esmu bijusi arī daudzās Amerikas baznīcās, līdz galam grūti pieņemt luterānismu, gribas vairāk dzīvīgumu – kaut kas pietrūkst. Tad to meklējam ārpus mūsu baznīcas – ko gribētos, lai tas ir mūsu draudzē.
V: Gribas vairāk slavēšanu – ģitāras, bungas, kaut ko aktīvāku. Varbūt tā tāda mūsu vecuma krīze, kad to gribas, varbūt vēlāk kļūsim konservatīvāki?

Vai ir kādas tradīcijas jūsu ģimenē Adventa vai Ziemassvētku laikā?

I: Veidojam Adventa vainagu, svinam katru Adventi. Cepam piparkūkas. Braucam kopā pēc Ziemassvētku eglītes, tad greznojam ar bērniem. Mēs gan parasti izvēlamies priedi egles vietā, jo tās nebirst, un to mežā ir vairāk par eglēm.
V: Ziemassvētku vakarā pagājušogad pirmoreiz bijām tikai mēs četri – ar dziesmām, dāvanām. Tā bija fantastiski laba sajūta – pašam sava ģimene! Ievai Ziemassvētkos ir gan dzimšanas diena, gan vārda diena, tad mums ir kopīgas vakariņas un trīskārši svētki.

Kas jūsu ģimenē mainījies līdz ar jūsu bērnu piedzimšanu?

V: Viss. Mēs paši, noteikti. Daudz kas ir jānoliek malā, mācos pacietību. Tam visam papildus vēl vienam pie otra jāpieslīpējas. Bērni ģimenē ienes daudz labu lietu. Ir jāizvērtē prioritātes, kas tagad ir svarīgs dzīvē, piemēram, veltīt laiku bērniem. Laulība mūs vispār katru pamatīgi māca.
I: Savā starpā ir vairāk konfliktu, kad bērni pārbauda mūsu pacietību. Jāmācās visu izrunāt. Kad bijām tikko apprecējušies, man amerikāņu draugi uzdāvināja grāmatu, kur bija rakstīts, ka laulību mums Dievs nedod tāpēc, lai mēs būtu laimīgi, bet tāpēc, lai mūs svētdarītu. Man tas likās jocīgi, jo laulība asociējās ar laimi. Bet tagad es to saprotu. Protams, laimes brīži laulībā ir un ne maz, bet starp tiem ir daudz grūtu brīžu. Un tieši caur tiem mēs maināmies.
V: Pēc grūtībām ir izcīnītas cīņas sajūta.
I: Un tā dod tuvību vienam ar otru. Kā tie, kas karojuši kopā, iegūst jaunu tuvības izjūtu savā starpā. Mums ar Vari tagad ir daudz lielāka tuvība nekā tad, kad iepazināmies. Bet svarīgi, ka tās cīņas izcīnām kopā ar Dievu, uz ceļiem. Kopīgas lūgšanas ir ļoti svarīgas. Ļoti novērtējam mūsu vecāku, vecvecāku, draugu lūgšanas. Nav jau viegli pateikt otram, ka tev ir grūti, bet caur to Dievs tiek pagodināts.

Kurš tad kuru audzina vairāk – vecāki bērnus vai bērni vecākus?

V: Vispirms jau liekas, ka viņi mūs! Jēkabs ļoti audzina manu pacietību.
I: Caur dēliņu Jēkabu mūsu ģimenē tiešām ir bijušas vislielākās grūtības, bet, pateicoties tam, arī vislielākās svētības.

Kas ir būtiskākais, ko jūs vēlētos iemācīt saviem bērniem?

I: Tuvību ar Dievu – piedzīvot to no bērnības. Daudz par to lūdzam, lai viņiem ir personīga pieredze ar Dievu, ka viņi sajūt, ka viņiem ir Kāds, uz ko paļauties. Būt atklātiem – gan ar Dievu, gan ar mums. Liekas svarīgi, ka bērns vecākiem uzticas, nebaidās no viņiem, spēj runāt par visu, kas viņa sirsniņā.
V: Salikt vērtības pa plauktiņiem. Dzīvot pēc baušļiem.
I: Daudz domāju, cik svarīgs ir mūsu kā vecāku piemērs. Mēs nevaram bērnu vien aizvest uz Svētdienas skolu un cerēt, ka tur viņa vērtības sakārtos. Bērni ir mūsu atspulgs, un to mēs ikdienā redzam.

Kas ir būtiskākais, ko jūs vēlētos iemācīties kā vecāki?

I: Es gribētu iemācīties dzīvi baudīt lēnāk, neskriet tik ātri un novērtēt katru mirkli. Dzīvot tajā mirklī, kurā tu atrodies, nevis skriet laikam pa priekšu. Nedomāt tik daudz par to, kā būs, kad bērni būs paaugušies, kad varbūt būs vieglāk. Mācīties vairāk piedzīvot prieku, ko bērni dod tieši tagad. Pēc dabas esmu ļoti sabiedriska un aktīva, un tagad zinu, kāpēc Dievs mani ir nolicis mājās jau uz ilgāku brīdi – lai Viņš var manī izkausēt tās lietas, kas Viņam manī nepatīk. Bet tas bieži ir arī diezgan sāpīgi.
V: Vēlētos mācīties patiesumu un atklātību – pret sevi, vienam pret otru, pret bērniem. Pret Dievu. Tas dod brīvības sajūtu, ka neesi sapīts, sasiets.

Jūsu ģimenē ir divi bērni, šobrīd gaidāt trešo. Ko nozīmē gaidīt bērna piedzimšanu 9 mēnešu garumā?

V: Man tas saistās ar daudzām praktiskām lietām – lielāku mašīnu, jaunu gultu... kā mēs uz priekšu iztiksim.
I: Bet Dievs audzina arī paļaušanos, ka Viņš rūpēsies. Pāri visam ir tas, ka šis bērniņš ir Dieva gribēts, ne tikai mūsu gribēts. Pirms vēl šis bērniņš pieteicās, jutu, ka mana sirds tiek sagatavota. Mēs jūtam svētības, kas ir ienākušas mūsu ģimenē, viņam vēl nedzimušam – caur to, ka viņš ir. Mūsu attiecībās ar Vari ir ienākusi jauna, vēl nebijusi tuvība. Es biju lūgusi, kāda sieva es gribētu būt, un Dievs caur šo bērnu man ir atbildējis. Caur upuri un grūtībām.
V: Ģimene iegūst citu vērtību, kad tev ir bērni. Tā ir svētība, kas jānovērtē ik brīdi. Es augu. Ja man nebūtu bērnu, es paliktu tajā pašā stāvoklī, daudzas lietas man neatklātos.

Ko jūs gribētu novēlēt draudzei Kristus dzimšanas svētkos?

V: Iegūt un saglabāt brīvību, patiesumu, atklātību – pret sevi, pret citiem, pret Dievu. Jāsāk katram ar sevi, lai mēs kopīgi varam ko izveidot. Gribēt mainīties, saredzēt lietas, ko vajag mainīt. Kā teica Rainis – pastāvēs, kas pārvērtīsies!
I: Kristiešiem ir viegli rādīt to, kas ir vēlams, kā mums vajadzētu izskatīties kā kristiešiem... Bet brīvība un tuvība ir iegūstama caur to, ka mēs esam atklāti viens pret otru. Novēlu gan sev, gan citiem būt atvērtiem Dieva vadībai savā dzīvē – bez saviem uzstādījumiem, ko mēs no Viņa gribam.
***
Foto no personīgā arhīva
Foto paraksti:
1) Kāzu ceļojumā pie Lielā Kanjona Arizonā, 2006. gads
2) Varis, Karlīna, Ieva un Jēkabs, ciemojoties pie draugiem Ērgļos šā gada rudenī

« atpakaļ

Draudzes nozares