Rīgas Jēzus ev.lut. draudz

Lejupielādēt elektronisko "Jēzus draudzes dzīves" decembra izdevumu >>>

Reiz sensenos laikos kādā ciematā dzīvoja vecs mācītājs. Viņš bija ļoti cienīts vīrs, dievbijīgs un garīgos jautājumos prasīgs cilvēks. Mācītājs gandrīz visu savu laiku pavadīja vienatnē kalnos, kur bija uzcēlis sev necilu būdiņu. Tur viņš nodevās lūgšanām, Bībeles studijām, gavēja, pārdomāja Jēzus dzīvi un veidoja savas personiskās attiecības ar Dievu. Tikai divas reizes gadā – Ziemsvētkos un Lieldienās, viņš sakravāja pauniņu ar nepieciešamajām lietām un uz pāris dienām pameta savu patvērumu, lai dotos lejā sludināt ciema ļaudīm Evaņģēlija vēsti – par Kristus dzimšanu Ziemsvētkos un par Kristus krustā sišanu un augšāmcelšanos Lieldienās. Viņš sludināja no sirds un arī draudze klausījās no visas sirds. Šīs divas dienas gadā bija notikums gan mācītājam, kurš tik ļoti juta mazāko brāļu un māsu garīgās slāpes pēc Vārda, gan arī draudzei, kas kāri tvēra katru vārdu no tik cienījamā mācītāja mutes. Pēc tam viss atgriezās ierastajā ritmā – mācītājs savā cellē un patvērumā – kalnos, bet draudze – savās rūpēs un ikdienā. Mācītājs neiesaistījās pārējā draudzes dzīvē. Tā viņam šķita pārāk saimnieciska, sadrumstalota un reizēm pat liekulīga. Galu beigās draudze ļoti labi iztika bez mācītāja, un vēl labāk iztika mācītājs – kalnos, savā dzīvē, bez draudzes.

Reiz pēc Ziemsvētku sprediķa pie macītāja pienāca maza meitenīte. Mācītājs, viņu uzlūkojis, jautāja, kas uz sirds. Un meitenīte sāka bērt vārdus kā pupas: „Mīļo mācītāj, es zinu, ka visus ciema ļaudis jau sen nodarbina kāds jautājums, viņi par to spriež un diskutē, ir pat izkāvušies, tomēr netiek ne pie kādas skaidrības. Bet jums pajautāt baidās, jo jūs esat tik gudrs un tik skaisti mums sludināt, ka nudien negribam izskatīties kā muļķi jūsu acīs, it īpaši jau pieaugušie.”

„Kas tas ir par jautājumu, man bērns? Jautā droši, apsolu, ka nevienu nenosodīšu,” – mācītājs, notupies blakus meitenītei, iedrošinoši teica.

„Jūs sakāt, ka Jēzus bija patiess Dievs un arī patiess Cilvēks?” – meitenīte nedroši iesāka.

„Jā, tā ir!” – atbildēja mācītājs.

„Jūs sakāt, ka Viņš izmācījās par galdnieku un savas dzīves laikā darīja daudz brīnumu?” – meitenīte turpināja.

„Jā, arī tas ir tiesa!” – mācītājs apstiprināja.

„Bet sakiet, kā Jēzus, piedzimis Ziemsvētkos un krustā sists jau Lieldienās, varēja to visu paveikt? Viņam taču bija tikai četri mēneši!”

Šajā brīdī mācītājs zaudēja līdzsvaru un apvēlās augšpēdu. Viņa priekšā kā filmā skrēja kadri no viņa, vientuļnieka, dzīves augšā kalnos, kur viņš garas stundas pavadīja, pārdomādams Jēzus dzīvi. Viņš domāja, ka draudzei pietiek ar Ziemsvētkiem un Lieldienām – Kristus dzimšanu un augšāmcelšanos, bet pārējā Jēzus dzīve ir tikai viņa, dievbijīga vientuļnieka, prioritāte. Viņš bija domājis, ka Jēzu sastaps tur augšā – kalnos, vienatnē, bet Jēzus Pats viņu atrada šeit, lejā, draudzē, caur šo mazo meitenīti. Mācītājs aptvēra cik ļoti viņš maldījies un turpmāk palika draudzes vidū, un katra svētdiena kļuva par Ziemassvētkiem un Lieldienām.

Laura Ceļmale

« atpakaļ

Draudzes nozares