Rīgas Jēzus ev.lut. draudz

Lejupielādēt elektronisko "Jēzus draudzes dzīves" decembra izdevumu >>>

Dieva Vārds, kas pats runā un dara savu darbu

Daudziem iemīļota dāvana Ziemsvētkos ir lozungu grāmatiņa, kas dāvā brīnišķīgu iespēju ik rītu sākt ar Dieva Vārdu vai arī paturēt to kā pārdomu vadmotīvu visas dienas garumā. Izrādās, šāda lozungu tradīcija pastāv jau 280 gadus, un lozungu grāmatiņas tiek izdotas aptuveni 50 valodās. Par to, kā šī tradīcija radusies, stāsta mācītājs un Brāļu draudzes misijas Latvijā pārstāvis Gundars Ceipe.

Kā un kur radās lozungu tradīcija?
18. gadsimta sākumā kādi dedzīgi ļaudis, kas bija padzīti evaņģēliskie kristieši no katoliskās Bohēmijas un Morāvijas, apmetās Hernhūtē, Vācijā. Kā teikt, kur tā Kunga gars, tur – brīvība: viņi bija ļoti radoši cilvēki – tādi, kas ir brīvi un pastāv Evaņģēlijā. No šīs mikroskopiskās vietas ir nākušas daudzas lietas, kas izplatījušās pa visu pasauli – tā sauktās Hernhūtes zvaigznes, daudz dziesmu, kas ir Dziesmu grāmatā, fiksētās cenas, skatu torņi – vismaz tur ir vecākais skatu tornis Saksijā... un lozungi. Turklāt lozungi ir proto ideja kalendāriem, ar ko pilna pasaule – sieviešu, makšķernieku, kristiešu utt.

Tad kā pati ideja par lozungiem radās?
Tas sākās tā – viņi, dienu sākot, uz lapiņām rakstīja Dieva Vārdu. Uzraksta un iedod citam. Un tas bija lozungs dienai. Grāfs Cincendorfs tos pēc tam salika kopā katrai dienai. Tātad principā pamatideja bija grāmatiņas – ar vadvārdu katrai dienai.

Latviešu valodā vārds „lozungs” tiek asociēts ar vārdiem „lozēt, loze, loziņš”. Lozungi tiešām ik gadus tiek izlozēti. Kā tas notiek?
Šī izloze notiek katru gadu maija sākumā Hernhūtē. Viņi pielūdz Dievu, un tad tiek izvilkts Dieva Vārds katrai dienai. Tās kopumā ir aptuveni 1.600 zīmītes, kas ir sanumurētas. Bībeles panti no Vecā Derība tiek izlozēti – tas ir apsolījuma vārds, bet Jaunās Derības teksts tiek piemeklēts – tas ir apsolījuma piepildījuma vārds. Ir cilvēki, kas to dara. Ja kāds no pantiem ir izlozēts, tad 3 vai 4 gadus tā nav, un pēc tam to atkal liek iekšā. Bet lozēšanas tradīcija kā tāda viņiem pastāvēja dažādās lietās. Tas ir apustuliskais princips.

Kādā ziņā?
Bībelē lasām, ka tad, kad vajadzēja izvēlēties jaunu mācekli Jūdas vietā, viņi lozēja, pielūdzot Dievu. Arī citos gadījumos, piemēram, par bīskapu Brāļu draudzei – viņi sprieda, kas būs vadītājs, un kādam bija ideja, ka par vāciski tā saukto „Generalälteste” jeb vecāko bīskapu jānominē Jēzus Kristus. Pārējie piekrita. Viņi vilka lozungu, un Jēzum nekas nebija iebilstams.

Katrs lozungs parasti ir viens pants no Bībeles. Esmu dzirdējusi ļaudis sakām, ka nevar Dieva Vārdu šādi izraut no konteksta.
Skaidrs, ka tā, tomēr tas mudina lasīt Dieva Vārdu. Un veido pieradumu. Tā ir laba tradīcija, kas darbojas joprojām. Vācu valodā vien iznāk ap miljons lozungu grāmatiņu eksemplāru. Arī daudzas pazīstamas personības ir lasījušas lozungus – Bismarks, Gēte, Bonhēfers, Vācijas prezidents Joahims Rau u.c. Turklāt šāda tradīcija vieno neredzamām saitēm kristiešus daudzās zemēs. Valodas, kādas tiek izdoti lozungi, vien ir ap 50. Turklāt šī tradīcija ir bez jebkādas ideoloģijas. Dieva Vārds pats runā un dara savu darbu.

Kad lozungu tradīcija sasniedza Latviju?
Lozēšanas tradīcija bija izplatīta18. gadsimtā. Bet starpkara periodā tā panīka. Interesantākais bija pēckara gados, kad neko no kristīgās literatūras nebija atļauts iespiest. 70.-to gadu sākumā tomēr atļāva izdot Baznīcas kalendāru, un arhibīskaps Matulis uzņēma kontaktus ar Brāļu draudzes mācītāju un bīskapu Teo Gilu, un kalendārā tika publicēti lozungi, lai gan pilnīgi bez atsaucēm, ka tie būtu Brāļu draudzes lozungi. Tagad gan ir. Jāmin, ka lozungu tradīcija ir izplatīta vairākās mūsu luterāņu draudzēs, piemēram, ejot ārā no baznīcas, cilvēks saņem salocītu lapiņu ar Dieva Vārdu. Un tā ir laba lieta.

Ar mācītāju G. Ceipi sarunājās Santa Cileviča

« atpakaļ

Draudzes nozares