To, kas es esmu tagad, veidoja pavadītie gadi Jēzus draudzes Svētdienas skolā. Lai jums visiem, kas tagad ejat Svētdienas skolā, izdodas saņemtās dzīves gudrības izdzīvot savā ģimenē, skolā un dzīvē!

Agita Jirgensena

Es ar Svētdienas skolu iepazinos, kad sāku vest savus bērnus uz nodarbībām - nu jau gandrīz 11 gadus. Arī pati sāku apmeklēt pieaugušo grupiņu. Tas, ko sniedz Svētdienas skola, ir kas ĪPAŠS. Esmu pārliecināta, ka Dieva Vārds pieskaras katra bērna sirdij un uzrunā katru personīgi. Paldies Dievam un visiem skolotājiem par mīlestību, ko bērni saņem Svētdienas skolā!

Tik jauks bija Svētdienas skolas laiks - katru otrdienu! Man ļoti patika Rutiņas nodarbības, no tām varēja gūt lielu garīgu stiprinājumu. Bija sajūta - gribu dzīvot tikai Dieva paļāvībā un savu dzīvi veltīt Viņam.

Ilze Hendriksone

Atkal vieni lieli svētki, kuros būsim visi kopā. Atceros Svētdienas skolas 15. gadadienu – tās man ir mīļas atmiņas, un vēl mīļāka skola. Ceru, ka izdosies satikt ne tikai tagadējos skolēnus, bet arī nu jau izaugušos.

Vita Kalnciema

Kad mūsu Svētdienas skolai apritēja 7 gadi, pienāca laiks sarosīties arī mazajiem dziedātājiem. 1992. gada vasaras nometne lika pamatus pirmā mazā dziedātāju pulciņa dziedātpriekam, un tā paša gada rudenī Jēzus baznīcā pēc Ivetas Godiņas un Rutes Bikšes ierosinājuma izveidojās bērnu korītis. Saglabātās fotogrāfijas liecina par pirmo kopīgo braucienu – ciemošanos Lubānas draudzes Svētdienas skolā 1993. gada jūnijā, arī par vēlākajām mazo dziedātāju kalpošanām gan Krimuldā, gan Gaiļezerā, gan daudzajos Ziemassvētku bērnu dievkalpojumos eņģeļu kora lomā, gan Ģimenes un Mātes dienas dievkalpojumos. Bijusi arī piedalīšanās tiešraides radioraidījumā un pat Latvijas Radio ierakstā Jēzus baznīcā. Sākotnējais mazais pulciņš pieauga līdz aptuveni 40 dziedātājiem, pat nācās dalīt dažādās vecuma grupās. Daudzi no kādreizējiem dziedātājiem tagad dzied draudzes jauniešu korī.

Daniēls Godiņš

Kāds mans draugs teica: „Ar mani viss kārtībā, es eju Svētdienas skolā.”

Rute Bikše

Atskatoties atpakaļ uz šiem gadiem Svētdienas skolā, manī rodas izbrīns un pārsteigums, cik brīnišķīgi Dievs visu ir vadījis. Kā Viņš aicinājis, pavēris ceļus un iespējas, iedrošinājis, uzklausījis... Padomājiet arī jūs par pagājušajiem gadiem savā dzīvē. Vai spējat saskatīt savā dzīves ceļā KĀDA vadību? Es vēlos neaizmirst un Dievam pateikties!

Māc. Ģirts Prāmnieks

Es neatceros, kurš gads tas bija, bet reiz tika nolemts izgatavot Ziemsvētkiem kūtiņu ar silīti, ko ik gadus vēlāk lika baznīcā priekšpusē zem kanceles. Kūtiņai vajadzēja jumtu no salmiem. Toreiz burāju Lielupē, un tur smilgu bija pa pilnam. Nolēmām ar skolotāju Rutiņu (bijām vecākā grupa) braukt tās sagādāt. Tas bija varens piedzīvojums. Nereti domāju, kādēļ tieši tas no visiem Svētdienas skolas notikumiem ir bijis spilgtākais. Droši vien tādēļ, ka tas izveidoja tiltu starp mani kā neko (skolnieku) un mācītāja sievu. Ir tik svarīgi, ka skolotāji, mācītāji un vadītāji ir gatavi dalīt savas dzīves ar citiem. Turklāt Svētdienas skolas skolniekam ir tik svarīgi piedalīties LIELĀS LIETĀS, piemēram, silītes jumta veidošanā, kas vēlāk ik gadus atgādina par to dienu. Tas lielums nav jumts vai salmi, bet gan fakts, ka es kopā ar lielajiem daru īstās lielās un nopietnās lietas draudzē. Piedzīvojums nav mācīties un klausīties, bet darīt!