|
Pagājušajā ziemā, braucot uz Rīgu, paslīdēju. Jutu, ka labās kājas cīpslas un muskulatūra no jostas vietas līdz papēdim tā izstaipītas, ka ar lielām sāpēm varēju paspert soļus. Bet tai pašā mirklī saliku rokas, slavēju un pateicos Dievam, ka nenokritu un nesalauzu nevienu locekli. Tikai ar lielām grūtībām uzkāpu dzīvoklī. Ar grūtībām varēju apsēsties un piecelties, bet cietu, zobus sakodusi, Dievu slavēdama un teikdama. Arī par sāpēm pateicos un par to, ka Kristus manis dēļ pie krusta nesis tādas mokas un ka manas sāpes, salīdzinot ar Viņa, ir nieks. Tā klibodama nostaigāju divas nedēļas. Pēc divām nedēļām baznīcā gāju pie Svētā Vakarēdiena. Ar lielām sāpēm nometos ceļos. Kristus upuri allaž pieņemu kā brīnišķīgu balzamu dvēselei, kas mani atjauno. Arī šoreiz no sirds pateicos par visu – par darbu, par sāpēm, jo pats Kungs mani redz un zina šo pārbaudījumu. Dīvaini, bet pēc Svētā mielasta piecēlos viegli. Ne miņas no sāpēm. Aizgāju līdz solam, izgrozīju kāju gan šā, gan tā, bet no sāpēm ne miņas.
Tad es pie sola kritu ceļos un ar asarām acīs pateicos Dievam caur Jēzu Kristu. Gribējās ar savām asarām nomazgāt Kristus caurdurtās rokas, atdot pilnīgi visu savu sirdi un dzīvi tam Kungam par šo lielo žēlastību – par to, ka Viņš mani, niecīgu zemes puteklīti, uzlūko un pieskaras ar savu dvesmu. „Gars nāk palīgā mūsu nespēkam, jo mēs nezinām, ko mums būs lūgt un kā; bet pats Gars aizlūdz par mums ar bezvārdu nopūtām.” (Rm 8:26) Ja Dievs dziedē, tad pilnīgi. Nekad un ne reizi man kāja nav iesāpējusies. Draudzes māsa Maiga |
