Jautājumu: kas ir tavā ceļasomā? – var pārfrāzēt: kas ir tavā sirdssomā? Jo no tā lielā mērā izriet, ko liekam ceļasomā un kurp vispār mēs ceļojam.

Šodienas moderno tehnoloģiju pasaulē rosoties, mēs tiekam vairāk nekā jebkad agrāk konfrontēti ar dažādām izvēlēm, kā piepildīt sevi un savu dzīvi. Ik rītu jāizšķiras – ar ko sākt dienu? Vai ar to, ko vēsta interneta ziņu portāli vai mūžīgais tavas dzīves ziņu portāls Debesīs, kas caur satelītu–lūgšanu tev ir pieejams nepārtraukti, ja vien to izmanto. Un ik vakaru atkal jāizšķiras, vai pievienoties neauglīgiem lūriķu (A. Līce) tūkstošiem, kas teleekrānos pēta citu dzīvjķibeles un konstrukcijas, vai nodoties klusuma meditācijai, lai caur Trīsvienību sastaptos ar sevi un pašu Trīsvienību.
Vai esat piedzīvojuši, ka kabatzaglis kaut ko izzog no jūsu somas? Es esmu. Pēc kāda saviļņojoša klasiskās mūzikas koncerta, kad viss tevī dzied! Ziniet, pēc tam ir tāda netīra, neērta, pat vainas sajūta. Līdzīgi notiek arī garīgajā dzīvē, kad cits citu apzogam.

Un vai esat piedzīvojuši, ka Kristus kaut ko izņem no jūsu sirdssomas? Es esmu. Bet Viņš izņemtās "vērtības" vietā ieliek – pats Sevi – vērtību Vērtību! Viņš to dara klusi, bez lielības, nepazemojot, ar mīlestību, jo zina – "garš ceļš tev vēl priekšā" līdz Dieva kalnam Horebam (1Ķēn 19,7,8).

Un aizvien tu esi izvēles priekšā – vai būt par okšķeri cita dzīvessomā vai ļaut Kristum ņemt un arī piepildīt tavus sirdskambarus?

Redaktore Milda Klampe

Kas man dos to, ka Tu ienāktu manā sirdī un to apreibinātu, tā ka es aizmirstu savus ļaunumus un apskautu Tevi – savu vienīgo labumu? (..) Šaurs ir manas dvēseles nams, lai Tu tajā ienāktu, – Tev tas jāpaplašina. Tas ir brūkošs – atjauno to! Tajā daudz kas krīt Tev acīs – atzīstos, es zinu. Taču kas to iztīrīs? Un uz kuru citu, ja ne Tevi, es skaļi saukšu: „Attīri mani no manām slēptajām vainām, Kungs, un atturi savu kalpu no citu kļūdām.” (Ps 19,13) Es ticu un tādēļ runāju. Kungs, Tu zini. Vai tad es neesmu liecinājis pret sevi par saviem pārkāpumiem, mans Dievs, un vai tad Tu neesi piedevis manas sirds nekrietnību? Ļauj man runāt tavas žēlsirdības priekšā, man, zemei un pīšļiem, jo Tu apžēlosies par mani.

Augustīns (354 – 430; bīskaps, teologs, pasniedzējs

"Noliec sargu, Kungs.."

Ļaunums viens un tas pats – vai apreibis no degvīna vai tenkošanas. Tenkas ir visviltīgākā no mazvērtības jūtu izpausmēm. Tas ir grēks.

Kādā studentu vasaras nometnē sēžam visi kopā un pārrunājam šīsdienas notikumus. Jau laiks iet pie miera, bet vakars ir svelmīgs. Pāri ezeram laistās augošs mēness. Virs horizonta tikko redzams Dienvidu krusts. Dažas zvaigžņu grupas tādas pašas kā Holandē, tikai to leņķi mazliet citādi.

Runājam par notikušo, un kāda asprātīga studente kritizē konferences runātājus. Viss viņas sacītais nav noliedzams, mums jāpiekrīt viņai, un tā rodas daudz joku, taču līdz ar to kaut kas no jaukās dienas ir sabojāts.

Man blakus sēž Sēlija, klusa, bet diezgan nervoza meitene. Vēl īsti nepazīstam viņu, taču, sarunai mazliet norimstot, es viņai kaut ko saku, lai pārējās novērstu no viņu tukšajām valodām.

"Pastāsti man kaut ko par sevi, Sēlij!" Brīdi viņa gaida. Liekas, kautrējas runāt. "Ziniet, es nekad nebiju domājusi studēt tieslietas. Bērnībā mans ideāls bija slimo kopēja. Un es iestājos kādā lielā slimnīcā, lai tur mācītos. Brīvajā laikā bieži gājām uz tuvējo pludmali. Starp gudrajām medmāsām arvien jutos niecīga, un man bija briesmīga sajūta, ka viss, ko saku vai daru, ir aplami. Nekādi nevarēju saskaņoties ar viņām. Gandrīz visas runāja tikai par citiem, stāstīdamas, cik apnicīgi vai grūti panesami esot pacienti, bargi kritizēja vecākās medmāsas, un arvien tām bija kaut kas piedauzīgs, ko pateikt par ārstu morālo dzīvi.

Kādu  dienu viņas man jautāja, ko es domājot par jauno mācekli, kas nupat ieradusies. Jutos glaimota par šādu uzaicinājumu un viņām izstāstīju visas tās muļķīgās lietas, ko nabaga meitene bija izdarījusi pirmajā nedēļā. Pēkšņi manīju, ka meitenes uzmanīgi klausās manī. Šo to vēl pārspīlēju, un tenkošana pārvērtās neslavā. Nu man bija panākumi, jo ieguvu viņu uzmanību un atrados mazliet it kā skatuves gaismā. Viena meitene iesaucās: "Klausies, pelīt, aiz tava mierīgā ģīmīša slēpjas vairāk, nekā es domāju!"

Nākamajā dienā strādāju kopā ar jauno un redzēju vēl citas viņas kļūdas. Un, līdzko viņa izdarīja ko muļķīgu, manas pludmales draudzenes zīmīgi paskatījās uz mani. Sešas nedēļas viss gāja labi, nē, man jāsaka, viss gāja greizi. Es kļuvu populāra, un jaunā meitene – nervozāka. Pēc visai barga vecākās māsas rājiena viņa pameta darbu un aizgāja mājās. Vēlāk šī meitene kā paciente nonāca psihiatriskajā slimnīcā. Tikai tad, kad viņa bija aizgājusi, sapratu, kādu briesmīgu darbu biju izdarījusi. Nolēmu, ka nekad vairs nerunāšu sliktu, tomēr nespēju peldēt pret straumi. Tā es no slimnīcas aizgāju un sāku studēt tieslietas."

"Bīstos, ka tu būsi slikta advokāte, ja runāsi tikai labu un nekad sliktu," iebilst kāds zēns. "Par to nebīstos. Tā ir viena lieta – redzēt kaut ko aplamu un tad to apkarot labā nolūkā, bet gluži cita – runāt aplamas lietas, lai kļūtu populārs un mazliet izpatiktu sev."

Saruna kļūst vispusīga. Es pastāstīju, ka pirms gadiem kādā meiteņu vasaras nometnē kļuva slikta gaisotne, tādēļ ka meitenes viena par otru sāka runāt ļaunu. Tad izdevām nometnes likumu, kas noteica – pirms sakām kaut ko negatīvu par kādu personu, jāpasaka desmit tikumi. Dažreiz tādus bija grūti sameklēt, tādā gadījumā sliktai lietai bija jāpaliek nepateiktai. Bet, ja tos varēja atrast, tad tas mūs tā ietekmēja, ka par slikto nemaz nepateicām.

Pēc tam cita studente pastāstīja, ka viņu nometnē, līdzko kāds ēdienreizēs pie galda sācis tenkot, tūlīt cits iesaucies: "Pasniedz sāli!" Tas bijis signāls, ka tenkas iet vaļā. Šis ierosinājums ir ļoti vienkāršs un praktisks.

Kāds zēns no Filipsa grāmatas "Vēstules jaunajām draudzēm" lasa Pāvila vēst. rom. 14. nodaļu: "Pieņemiet tos, kas ticībā vāji, lai nekļūtu par viņu domu tiesnešiem. Kas tu tāds esi, ka tu tiesā cita kalpu? It īpaši, ja šis cits ir Dievs. Un viņš stāvēs, jo viņa Kungs spēj viņu stiprināt. Kādēļ tad kritizē sava brāļa darbus? Kādēļ mēģini viņu pazemot? Mēs visi vienā dienā tiksim tiesāti, ne pēc cita vai paša mēra, bet pēc Kristus mēra. Tik Dievam vien mums jāatbild par mūsu darbiem."  Vēstulē efeziešiem 4,30–32 Pāvils raksta: "Katrs rūgtums, ātrsirdība, dusmas, bāršanās un zaimi, vispār katra ļaunprātība lai ir tālu no jums. Bet esiet cits pret citu laipni, žēlsirdīgi, piedodiet cits citam, kā Dievs Kristū jums ir piedevis." Cik skaidri Kungs Jēzus savā Kalna sprediķī pasaka: "Netiesājiet, lai jūs netopat tiesāti." (Pēc Filipsa.)

Tad kāda meitene piezīmē: "Esmu tik pateicīga, ka runājam par šīm lietām. Nekad agrāk nebiju saskatījusi tik skaidri, ka tenkošana ir tiešs pretstats tam, ko māca Bībele. Mums būtu bail citam no cita zagt naudu, bet nemaz nepadomājam, ka otram nozogam viņa labo vārdu, un es nezinu, kas no abiem būtu tas ļaunākais. Ko lai darām, lai tas tā nebūtu?"

"Es domāju, ka atbildi varam atrast 141. psalma 3. pantā: "Noliec sargu, ak, Kungs, pie manas mutes, sargi manu lūpu durvis." Cilvēkiem, kas met dubļus, arvien ir netīras rokas. Citu nomelnojot, jūs nevarat sevi nobalsināt. Esiet pacietīgi ar citu kļūdām, un viņiem jābūt pacietīgiem arī ar jums. Pirms runā, padomā, vai tā ir patiesība, ko gribi sacīt. Ja tā nav, tad lai paliek neteikts. Kad otram rādi ar pirkstu, tad atceries, ka pārējie pirksti rāda uz tevi pašu!"

Korija ten Boma. "Bez Manis jūs nenieka nespējat"