Pēc nometnes vakara pasākumiem, kad pie debesīm parādījās zvaigznes, jaunieši sanāca kopā uz nakts sarunām. Kādi iespaidi par tām palikuši gandrīz pēc mēneša un vai mūsu sirds ceļasomās kaut kas mainījies – par to šī diskusija ar jauniešu sarunu vadītājiem Kristīni un Daniēlu. Diskusiju vadīja Austra Klotiņa.

A. K.: – Par ko jaunieši visvairāk gribēja runāt?

Kristīne Frīdberga: – No Bībeles pamatjautājumiem līdz sarežģītiem problēmjautājumiem, piemēram, kā evaņģelizēt nekristiešiem, lai vēsts viņus uzrunātu, bet tajā pašā laikā neaizbaidīt viņus ar savu uzmācību un degsmi. Bija arī jautājumi par to, kādu mūziku mēs klausāmies un kādu nevajadzētu klausīties un kādus svētkus svinam vai nesvinam. Un svarīgi bija uzķert to, kas ir interesanti, bet nav banāli.

Daniēls Godiņš: – Bija interesanti ļoti dažādo viedokļu dēļ. Jauki, ka kāds bija sagatavojis savus jautājumus.
– Vai vēlā vakara stunda neietekmēja pašsajūtu?

K. F.: – Man tas bija ļoti liels izaicinājums, bet arī liela Dieva svētība. Nometnē es piedzīvoju to, ka Dievs mani vienkārši nesa savās rokās, jo es nevaru gulēt 2 – 5 stundas naktī veselu nedēļu...

– Vai jums pašiem nometnes laikā izdevās kaut ko izmest no savas sirds ceļasomas vai ielikt tajā?

– Kāds gudrs cilvēks ir teicis, ka cilvēka sliktās īpašības ir nepareizi izmantotas labās īpašības. Esmu sapratusi, ka manu lielo runīgumu Dievs vēlas pavērst par labu tā, ka panāku, lai runā cilvēki, kuri ir ļoti klusi, noslēgušies, vai arī runāju, kad ir neveikli klusuma brīži.

D. G.: – Mani uzrunāja kāds joks. (Joks par rakstu vietu no Bībeles – mēs esam dažādi locekļi Kristus miesā – A. K.) Diendienā darbā bija jābūt kopā ar kādu vienmēr dusmīgu un neapmierinātu kristieti. Man vienmēr likās, ka kaut kas nav kārtībā – kā kristietis var būt tik neapmierināts ar visu notiekošo. Ja mēs esam viena miesa, tad mēs zinām, ka miesā ir arī tādi locekļi. Bet tas, protams, nav attaisnojums, lai tu tāds būtu.

K. F.: – Man vienmēr ir bijis ļoti skumji, kad es satieku tādus cilvēkus. Ja tu esi ar Dievu – kur ir tavs prieks, kur ir tavs miers? Viņš saka: ja tu esi ar mani, tad Es gādāšu, ka neviens mats tev no galvas nekritīs bez manas ziņas. (Lk 21,18 – A. K.)

D. G.: – Vēl man šķiet pilnīgi nepieņemama pieeja, ka Dievs ir kā picas piegādātājs, tikai piezvani un izdari pasūtījumu. Un tikai tad, kad vajag. Bet nemaz necenšas veidot attiecības. Noskaidrot, ko galu galā Dievs vēlas, lai es ar savu dzīvi daru.

K. F.: – Kāds cilvēks man nometnē teica, ka nometne ir sava veida gavēnis – esam projām no visa ikdienišķā. Neskatāmies televīziju un internetu, neejam uz darbu. Telefons tiek turēts istabiņā, ja nu gadījumā kāds ar visām drēbēm ielidina ūdenī. (Smejas.)

D. G.: – Re, cik labi viss ir noorganizēts.

– Kalpošana – ūdenī metēji.

K. F.: – Es pat zinu dažus kandidātus.

D. G.: – Vajag arī tādus, kas nes ārā. (Smejamies.)

Lietas, kas var ļoti iebremzēt to, uz ko Dievs mūs aicina, un arī ierobežot domāšanu, ir paradumi un tradīcijas. Tad tava pieeja ir – nē, tas nav iespējams, nevis – kā tas būtu iespējams. Par finansēm pasaka: nē, tas nav iespējams, jo mums to nav. Jāpadomā citādi: kas ir jādara un kā tas būtu iespējams? Un arī – labās un sliktās tradīcijas – kur tās robežojas?

K. F.: – Ir cilvēki, kas it kā pa jokam iemet aci horoskopos, bet, cilvēk, kam tev tas ir vajadzīgs?

– Ko cilvēks izmet no dzīves ceļasomas, kļūstot par kristieti?

– Dievs sagatavo ceļu, Viņš nesaka: tagad paņem, izber visu ārā un Es tev salikšu vietā. Viņš zina, ka tad tu sāksi kurnēt un būsi nelaimīgs, teiksi: nē, paldies, man to nevajag. Viņš pamazām saka: klausies, vai tev šo vajag? Un vienā brīdi saproti – nē, nevajag. Dievam ir interesanti veidi, kā Viņš to dara. Dažreiz caur ļoti spilgtiem pārdzīvojumiem, bet dažreiz tu vienkārši ej un sadzirdi. Kāds saka: hei, no šī tev ir laiks tikt vaļā, un Es tev došu vietā kaut ko daudz labāku.

D. G.: – Būtiski ir saprast: ja Kristus ir kā viena miesa, kurš loceklis tu esi. Atrodot savu vietu, automātiski atmet to, kas iepriekš ieņēma šo vietu. Ja es zinu, ka otrdienās man ir jānāk vadīt svētdienasskolu, tad skaidrs, ja iepriekš otrdienās kaut kas bija, tad es vairs to nedaru.

K. F.: – Jauniešu vakariem es esmu par vecu, diakonija par mani vēl neinteresējas (smejas), tāpēc es tagad eju uz svētdienasskolu otrdienās. Mums dažkārt šķiet, ka kalpošana ir tikai evaņģelizācija, muzicēšana, saimnieciskās lietas, organizēšana. Bet kalpošana var būt tas, ka tu īstajā brīdī pieej kādam klāt, uzklausi, izmet kādu provocējošu, nepareizu jautājumu un veicini diskusiju, varbūt blakus sēž kāds cilvēks, kurš grib uzdot šo jautājumu, bet viņam ir neērti.

D. G.: – Ir skaļākas un visiem zināmas kalpošanas, bet ir arī cita veida kalpošanas (ģimene, lūgšana u. c.), galvenais – dari to, kas ir tavs aicinājums. Ja nezini, kas ir tavs aicinājums, lūdz un prasi, lai Dievs tev atklāj.

– Gadās, ka cilvēks kādā savas dzīves brīdī izmet no ceļasomas ticību…

K. F.: – Samērā reti ir tādi, kuri aiziet pēc lūzuma punkta. Vairāk ir to, kuri aizslīd ērtā dzīvē. Tie, kuri pieliek čemodānu ar tādiem mēsliem, ka viņiem vairs nav vietas ticībai. Ieslīgst pasaulīgās bezjēdzībās.

D. G.: – Man bija posms, kad es biju tradicionāls „tā-kā-vajag” kristietis. Apnika lasīt Bībeli, nejutu degsmi. Man palīdzēja kristīgi draugi, tētis. Mani aizveda uz kristīgu vadības konferenci, un notika lūzums, pārgāju no tradicionālā „tā-kā-vajag” uz kaut ko dzīvu, aizdegos.

K. F.: – Trīs gadus biju Ungārijā, un man nebija iespējas iet uz baznīcu. Draudze ir tik svarīga, bet daudzi cilvēki to neapzinās. Ja es Dani (Daniēlu – A. K.) mēnesi neredzētu baznīcā, es sāktu interesēties, kur viņš ir palicis. Bet tik lielā draudzē kā mūsējā tā nekad nebūs ar visiem cilvēkiem, jo visus draudzes brāļus un māsas personīgi pazīt nav iespējams.

D. G.: – Bet katram ir iedoti savējie.

Fotoparaksts
Austra (no kreisās), Kristīne un Daniēls.