"Viņš (Dievs).. Viņu pašu pāri visam iecēlis par galvu draudzei, kas ir Viņa miesa, pilnība, kas visu visur piepilda." (Ef 1,22,23)
"Raugieties nopietni uz to, kā dzīvojat: nevis kā negudri, bet kā gudri; izmantojiet laiku.." (Ef 5,16)
Izcili gudrs ir cilvēks, kas laiku, šo mirkli, un cilvēkus sev līdzās redz kā ļoti dārgu vērtību. Dzīves laiks aizsteidzas tik ātri, ka paši to pat nepamanām. Vai neesat nekad to pieredzējuši? Kādu dienu tu apstājies, norimsti un brīdi pakavējies pagājušajā. Atmiņā no pagātnes laika ataust viena otra un vēl trešā cilvēka tēls. Sirdī tādas savādas izjūtas – prieks par tikšanos, par attiecību skaistumu, bet reizē arī smeldze, kurā ir skumju pieskaņa, jo, raugoties no attāluma uz bijušo, skaidri saproti – es taču varēju tam un vēl citam cilvēkam dāvināt vairāk uzmanības, laika, palīdzības, sirsnības un mīlestības. Atskatoties ieraugi, ka daudzi no šiem cilvēkiem, ar kuriem reiz biji kopā, jau ir Mūžības pusē. Viņu labā vairs nevari darīt neko kā vien būt pateicīgs, ka viņi reiz bija tev doti.
Kā mācītājam man nācies būt daudzos atvadu brīžos. Ļaudis nes ziedus. Bieži to ir ļoti daudz. Neviļus nākas domāt – vai dzīves laikā šim cilvēkam arī tā dāvināja ziedus? Un runa jau nav par rozēm vai lilijām. Es jautāju: vai dzīves laikā viņš saņēma pietiekami daudz uzmanības, palīdzības, sapratnes, līdzjūtības, sirsnības un mīlestības ziedus? Un kurš gan uzdrošināsies teikt, ka šie ziedi cilvēkam būtu mazsvarīgi.
Ģimene. Mēs sakām: izcila vērtība. Un tā jau arī ir. Bet vai tā īsti un patiesi novērtējam šo dārgumu? Tavi vecāki, brāļi, māsas, dzīvesdraugs, bērni, vectētiņš, vecmāmiņa. Vai novērtē tos, kas tev šobrīd ir līdzās? Viņi ir tava iespēja darīt labu, parādīt uzmanību, sirsnību un mīlestību. Tev jāatceras, ka šī iespēja ir diezgan īslaicīga. Vectētiņš un vecmāmiņa pavisam drīz vairs nebūs kopā ar tevi. Un tētis un mamma – arī viņi kādu dienu dosies prom. Māsas un brāļi – katrs aizies savā dzīvē, un tu viņus tik bieži vairs nesatiksi. Tavs dzīvesdraugs – šodien viņš vēl ir kopā ar tevi, bet tu taču nezini, cik ilgi tas vēl tā būs. Un bērni – kādu dienu "spārni" viņiem būs kļuvuši tik spēcīgi, ka viņi aizlidos savā dzīvē, un viņi nebūs tev tik cieši vairs blakus, kā tas ir šodien. Šodien, tieši šodien tev ir iespēja dāvināt tev līdzās esošajiem ziedus, kas nevīst. Mēs nezinām arī to, vai mēs paši rīt vēl būsim šeit. Cik svarīgi ir izmantot šo mirkli, kas tev ir dots, lai, vēlāk atskatoties, būtu pēc iespējas mazāk to atmiņu, kas klusi saka: tu varēji, tev bija iespēja, bet kādēļ gan to nedarīji?
Salamana pamācību grāmatā ir atrodami kādi ļoti zīmīgi vārdi: "Neliedzies labu darīt ikvienam, kam tas nepieciešams, jo tavai rokai Dievs piešķīris visu, lai tā to darītu. Nesaki savam tuvākajam: ej un nāc, rīt es tev došu! – jo tev taču ir, ko dot tūlīt."
(Pam 3,27,28) Šī diena ir mūsu iespēju laiks. No dienām virknējas kopā mūsu mūža gadi. Izmantot laiku, kas mums dots, ir tik svarīgi.
Draudze. Brālis un māsa tev līdzās. Vai redzi viņus kā ļoti dārgu vērtību? Tu varbūt sacīsi: mana sirds nav tik plaša, lai tajā ietvertu visu draudzi. Nevajag jau visus. Tikai vienu divus vai trīs. Ja katram viņa sirsnības un mīlestības lokā būtu kaut tikai divi vai trīs, tā jau arī ir draudze.
Mums tikai jādzīvo Dieva priekšā ar šo sirds lūgšanu: Kungs, palīdzi man izmantot laiku, ko Tu dāvini. Palīdzi ieraudzīt tuvāko man līdzās. Atver manu sirdi dāvināt viņam ziedus. Tos ziedus, kas nevīst.
Un pats Kristus steidzas mums palīgā, lai mums nekad nepietrūktu dārgumu, ko tālāk sniegt: "Jēzus Kristus tas pats vakar un šodien tas pats un mūžīgi." (Ebr 13,8)
Būt šodien kopā ar Kristu par svētību citiem – lielākā vērtība, kas dzīvi iekrāso debesu krāsās.
Sirsnībā, mācītājs Erberts Bikše
Foto Jānis Miķelsons |
