Otrdienas vakarā – iknedēļas jauniešu vadītāju sapulcē aicināju mūsu jauniešus līdzdalīt pārdomas par mieru viņu dzīvē. Klusums un miers, paļāvība un uzticēšanās, kas neļauj nevajadzīgi uztraukties, miers, pieņemot lēmumus dzīvē. Ir labi par to zināt un lasīt Bībelē, bet kā lai to izdzīvo? Diskusijā piedalījās mācītājs Ģirts Prāmnieks, Oskars Mežeckis, Mārtiņš Barons, Elīna Tauriņa, Kārlis Pugovičs, Zane Leja, Diāna Mežecka un Einārs Zerafims. Diskusiju vadīja Austra Klotiņa.
Austra Klotiņa: – Ko jums nozīmē miers?
Oskars Mežeckis: – Ja man daudz jādara, bet es nesteidzos, – tas ir miers.
Ģirts Prāmnieks: – Bezpanika.
– Kā lai rada mieru?
– Mūsdienu cilvēkam mirklis, kad valda miers un klusums, dažkārt ir grūti panesams.
Mārtiņš Barons: – Bet ir jābūt kādam mērķim, citādi, vienkārši sēžot, nāks prātā ikdienas domas un līdz Dievam var nemaz neaizdomāties. Ja sākumā ir lūgšana, tad arī Dievs dos domas.
Ģ. P.: – Klusums un miers ar Dievu – pauzes mirklis – tā ir lieta, kas sākumā var būt grūta, bet ko var mācīties un pie kuras var pierast. Domas vienmēr maisīsies pa galvu arī lūgšanu laikā. Brīžos, kad cilvēks grib klausīties uz Dievu, velns ir visskaļākais – ar dažādām domām un problēmām.
– Miers rodas no paļāvības?
– Ja tu tici Dievam un zini, ka Viņš tev grib to labāko un ka viss, kas notiek ar tevi, ir ar Dieva ziņu (vienalga, vai tu šajā brīdī ej cauri grūtībām vai priekiem), tad tu vari arī mierā iziet cauri ekstrēmām situācijām. Ja paļāvības un uzticības Dievam nav, tad iestājas stress, jo visa atbildība uzguļas uz taviem pleciem.
O. M.: – Uzticēšanās sākas ar mazām lietām. Kad to piedzīvojam, var doties tālāk.
Elīna Tauriņa: – Ir tā, ka svarīgākās lietas var uzticēt, bet uzticot tāpat turpinām par tām domāt. Lai gan nevajadzētu.
– Mums gribas visu kontrolēt, vai tas nav tikai cilvēcīgi?
– Bet tad nav miera.
Ģ. P.: – Pēteris saka: ja Tu tas esi, tad liec man nākt pie Tevis pa ūdens virsu. Jēzus saka: nāc. (Mt 14,28) Pēteris pārbauda Dievu, vai Viņš ir uzticams. Un Pēteris sper pirmo soli, un viņš var iet pa ūdens virsu. Bībelē nav rakstīts, cik tālu. Bet, manuprāt, diezgan patālu, jo citādi – kad Pēteris sāka grimt, tad viņš būtu varējis lēkt atpakaļ. Pēteris lūkojās uz Jēzu un gāja uzticībā, bet, kad sāka skatīties uz viļņiem apkārt, novērtēt savu bēdīgo un drūmo situāciju, redzēt visu savām acīm, tad viņš sāka grimt.
Dzīvē cilvēkiem miers un uzticība ir tik ilgi, kamēr viņi acu priekšā redz Jēzu, iet Viņam pretī, iet savu garīgo augšanas ceļu. Kad apstājas, tad zaudē uzticību. Pēteris arī neiekrita uzreiz ūdenī, bet sāka lēnām grimt. Tad, kad viņš ar prātu saprata – viņš taču nevar staigāt pa ūdens virsu, viņš nevar kontrolēt situāciju.
Līdzko zūd uzticība, cilvēks sāk stagnēt.
– Ir eksāmenu laiks. Vai jūs kādreiz neaizejat uz baznīcu, tādēļ ka jāmācās?
– Es nekad (visi smejas).
E. T.: – Man miers (runājot par mācībām) ir pārāk liels. Man ir pēdējais studiju gads. Vēl jānokārto prakse un jāuzraksta lielie kursa darbi. Bet man vēl joprojām ir miers par to visu.
O. M.: – Nemiers jau nepalīdzēs.
Ģ. P.: – Ja kontroldarbs ir piektdien, vai ceturtdienas vakarā tu mācīsies vai iesi uz dievkalpojumu? Vai es paļaušos uz sevi un domāšu tikai par kontroldarbu? Vai arī es nolemšu, ka manu garīgo dzīvi tas nedrīkst ietekmēt. Tad es iegūtu daudz lielāku mieru, nevis ja vēl vienu reizi pārlasītu trūcīgo konspektu. Zemnieks teiktu: vai izdzīšu vēl desmit vagas vai atstāšu, cik ir, jo mazākums spēs nest lielāku ražu. Tas viss ir tik un tā atkarīgs no Dieva svētības. Luters teica: pat ja rīt būtu pasaules gals, šodien es stādīšu ābelīti. Šķiet bezjēdzīgi? Ja arī rīt ir kontroldarbs – tu turpini rūpēties par savu garīgo dzīvi. Ja arī ieskaiti nenokārtosi, tavas attiecības ar Dievu turpināsies.
– Mūsdienās nemieru rada arī lielās izvēles iespējas.
Zane Leja: – Nemiers var būt no Dieva par to, kas nav pareizs tavā dzīvē. Tava sirdsapziņa nejūtas labi ar to, jo esi pieņēmis nepareizu lēmumu, balstoties uz nepareizu informāciju vai vēloties atrast nepareizus kompromisus.
Ģ. P.: – Pozitīvais nemiers.
Kārlis Pugovičs: – Tas ir veids, kā uzzinu Dieva gribu. Nemiers tevī.
Ģ. P.: – Bet tas nav baiļu nemiers.
A. K.: – Kad biju izdomājusi izstāties no augstskolas, aizgāju uz Alfas kursa lekciju, tēma bija: kā pieņemt lēmumus. (Kad pieņemat pareizo lēmumu, jūsos iestājas miers.) Manī miera nebija; kad izlēmu palikt augstskolā, miers iestājās.
– Tomēr kādēļ dažkārt ir tik grūti uzticēties un paļauties?
Ģ. P.: – Vispirms ir jāizkāpj no laivas ārā. Ja neieved sevi situācijā, kur esi atkarīgs no uzticības, tad to nevar arī iemācīties. Pēteris varēja sēdēt laivā un nekāpt ārā, bet tad viņš nekad nepiedzīvotu to, kā Jēzus viņu tur.
O. M.: – Pārējie mācekļi sēdēja laivā.
Ģ. P.: – Būtiski, ka cilvēki ļaujas. Dievs saka: nāc, darīsim kaut ko! Vai tu atsauksies vai teiksi: man nav tādu dotību un nav tam laika un resursu. Vai teiksi: labi – es speršu šo soli, nezinot, kā būs tālāk (piemēram, vai pietiks finanses kādam projektam).
M. B.: – Piedāvājumiem kalpošanā es parasti piekrītu, tā ir viena no prioritātēm. Ja Dievs mani aicina strādāt Viņa druvā, tad Dievs zina, kāpēc aicina, un sakārtos laiku.
– Dažkārt ir sajūta, ka ir tik daudz savārīts, ka to visu nevar izstrēbt, ar prātu padomājot, nav iespējams visu izdarīt.
Ģ. P.: – Tieši tad vajag uzticēties Jēzum. Prāts bieži vien mēdz būt tas vislielākais šķērslis ticībai.
Foto Austra Klotiņa
Fotoparaksts Diāna, Einārs, Mārtiņš un Ģirts pārdomās par mieru. |
