Uzticoties
Izpildu Debesu Tēvam doto solījumu un līdzdalu savu prieku par Viņa brīnišķajām dāvanām manā dzīvē. Bet tad man jāatgriežas 15 gadus senā pagātnē.
Mūsu ģimenes pirmais lielais pirkums pēc kāzām bija 1,5 istabu dzīvoklis. Kaut arī ne viens vien no mūsu radiem un draugiem tik mazu dzīvoklīti uzskatīja par nepraktisku pirkumu, mēs tajā jutāmies ļoti ērti. Piedzima mūsu pirmdzimtais – dēls Kristaps. Gāja laiks, un mūsu ģimenē auga jau divi dēli, arī Reinītis. Bijām laimīgi savā dzīvoklītī, jo, tā kā vīrs bija vienīgais ģimenes apgādnieks, tā izmaksas mums bija pieņemamas. Tuviniekiem un draugiem, kas bija norūpējušies par mūsu dzīves apstākļiem, viņuprāt, lielā šaurībā, es mēdzu citēt Rakstu vietu no Bībeles: "Sauss kumoss pieticīgā mierā ir labāks nekā pilns nams ar gaļu, bet kopā ar rāšanos un nesaskaņām." (Pam 17,1) Piebildu, ka labāk esmu mazā dzīvoklī kopā ar Dievu un saviem mīļajiem mierā un saticībā, nekā lielā mājā vai dzīvoklī bez Dieva un miera.
Dievs dāvāja mums divus skaistus, neaizmirstamus gadus kopā ar Reinīti, un tad Viņš aicināja mūsu dēliņu pie Sevis. Ritēja laiks. Mūsu meitiņa Luizīte jau tekalēja pa dzīvokli. Mums bija arī visu mīlēts mājdzīvnieciņš – jūrascūciņa Stjuarts.
Bija pienācis laiks lūkoties pēc ērtāka dzīvokļa. Bet kā gan to izdarīt, ja ģimenē ir tikai viens pelnītājs? Ticībā un mīlestībā visu liku Dieva rokās, lūdzot, lai notiek Viņa prāts. Notika tā, ka visi mēģinājumi mainīt mūsu dzīves apstākļus bija nesekmīgi. Turpmākajos gados mana lūgšana bija šāda: "Tēvs, Tu redzi mūs, Tu gādā par mums, Tu zini mūsu vajadzības. Tu zini, kad un kam ir jānotiek mūsu dzīvē. Tu zini īsto laiku, vietu un veidu, kā tam ir jānotiek. Ja vien tas ir tavs prāts, ka mēs paliekam un dzīvojam šajā dzīvoklī, es to pieņemu un zinu – mēs būsim laimīgi kopā ar Tevi. Bet, ja tavs prāts ir, ka mūsu ģimenei būs lielāks dzīvoklis, es priecāšos par to. Taču Tu, Dievs, tikai Tu esi tas, kurš zina, kas un kad mums vajadzīgs. Es uzticos tavai vadībai, Kungs!"
Gāja laiks. Kad piedzima mūsu otrā meitiņa Dita, mēs nedaudz pārkārtojām dzīvokli, lai visi justos ērtāk, un dzīvojām tālāk.
2007. gada pavasaris atnesa daudz pārmaiņu. Tas bija pirmais gads, kad kalpoju draudzes svētdienasskolā kā skolotāja. Varēju kā bezdarbniece bez maksas apmeklēt šoferu kursus. Tajā pavasarī pieteicās arī mūsu pastarītis – dēliņš Emīls. Bērniņa gaidīšanas laiks šoreiz bija fiziski grūtāks nekā parasti. Mocījos ar sliktu pašsajūtu, tomēr centos tikt galā ar visiem pienākumiem un biju ne pa jokam uztraukusies, kā dzīvosim tālāk. Vērsos pie Debesu Tēva lūgšanā un sirsnīgi lūdzu gan padomu, gan sirdsmieru, kā arī vēlreiz apliecināju, ka paļāvībā uzticu Viņam savu un savas ģimenes turpmāko dzīvi.
Viss notika ļoti strauji. Mūsu ģimenei bija jāuzlabo dzīves apstākļi, taču – ko tad mēs īsti gribējām? Mums ļoti piemērots būtu trīsistabu dzīvoklis, vislabāk 1. stāvā, jo līdz šim "ceļojums" no 5. stāva ar mazuļa ratiņiem, bērnu riteni vai kādu citu lielāku mantu bija ļoti nogurdinošs. Būtu lieliski, ja dzīvoklim būtu arī aizrestots balkons, kur atstāt ratiņus un riteņus. Tā kā es gaidīju bērniņu, dzīvoklim vajadzētu būt izremontētam, vismaz vienai istabai jābūt tādā stāvoklī, lai varam tajā dzīvot uzreiz. Un, protams, dzīvoklim jābūt stipri lētam. Mūsu ģimenē vēl arvien vienīgais pelnītājs bija mans vīrs, tāpēc lielu kredītu nevarējām atļauties. Bet pretī mēs varējām piedāvāt savu 1,5 istabu dzīvoklīti namā bez lifta 5. stāvā.
Laiks ritēja, mēs lūdzām. Jau bijām uzklausījuši mākleri, kas apgalvoja, ka mūsu dzīvokli būs iespējams pārdot tikai rudens nogalē, bet manas grūtniecības dēļ tas mums bija par vēlu. Jau bijām aplūkojuši pāris dzīvokļu, kas bija ārkārtīgi sliktā stāvoklī un pārāk dārgi. Turpinājām lūgt.
Un notika brīnums! Jau pirmais pircējs, aplūkojis mūsu dzīvoklīti, to bija gatavs pirkt par mūsu noteikto cenu un lūdza nevienam vairs nepiedāvāt. Bet mēs devāmies aplūkot kādu netālu esošu dzīvokli. Iegājām tajā un pārsteigumā sastingām. Mēs atradāmies lieliski izremontētā dzīvoklī ar trīs izolētām istabām, jauniem logiem, jaunām ārdurvīm. Virtuvē skaistas, iebūvētas mēbeles, gaumīga sekcija viesistabā, iebūvēts rakstāmgalds un glīta sekcija citā istabā, aizkari, lustras. Un aizrestots balkons ar skaistiem ceriņiem pie loga. Tas viss par cenu, ko varējām atļauties! Šaubījāmies, neticējām, meklējām slēptus defektus, kuru dēļ dzīvoklis bija tik lēts. Neatradām!
Kad pārcēlāmies uz jauno dzīvokli, ikviens, mūs apciemojis, brīnījās par mūsu veiksmi. Šķita, ka dzīvokli paši esam iekārtojuši, jo mūsu mēbeles saskanēja ar dzīvokļa iepriekšējo saimnieku mantām. Piemēram, lielās istabas lamināta un sekcijas gaišais tonis lieliski saskanēja ar manas mīļākās gleznas (tajā redzams Jēzus, kas klauvē pie durvīm) rāmi.
Es varētu stāstīt un stāstīt par šo brīnumu. Dievs gādāja arī par to, lai mūsu dēls Kristaps nezaudētu visus draugus. Kāds no viņa basketbola treniņu biedriem dzīvo mūsu mājā un kļuvis par labu draugu dēlam, bet puiša māsa ir mīļa draudzenīte mūsu meitiņām. Un galvenais – abi šie bērni un viņu vecāki ir kristieši.
Varu daudzkārt atkārtot – tā rūpēties un gādāt par saviem bērniem var tikai mūsu mīļais Debesu Tēvs, ja vien mācāmies Viņam uzticēties un ar pacietību gaidīt.
Mūsu ģimenei šajā laikā nācies iet cauri ļoti grūtiem pārbaudījumiem un bēdām, bet kopā ar Jēzu mēs varam droši iziet cauri visām dzīves vētrām. Arvien kļūdos, lūdzos, mācos, krītu un atkal no jauna ceļos ar Jēzu!
Pateicība un slava Dievam Tēvam, Jēzum Kristum un Svētajam Garam!
Agita Jirgensena |
