"Un Dieva miers, kas ir augstāks par visu saprašanu, pasargās jūsu sirdis un jūsu domas Kristū Jēzū." (Flp 4,7)
Kādu dienu, esot dievnamā, uz brīdi apsēdos vienā no baznīcas soliem, lai baudītu mieru un klusumu, kas valdīja telpā. Pēc mirkļa mani piesaistīja notiekošais aiz dievnama loga. Kā jums šķiet, ko es tur ieraudzīju? Neko īpašu. Vien ap dievnama augošo liepiņu zaļās sulīgās lapas, kas rēnā vējā kustējās šurpu turpu. Visi, kas pazīst mūsu dievnamu, zina, ka vasarā, raugoties pa baznīcas logiem, jau neko citu arī nevar redzēt kā vien liepu kuplo lapotni. Tobrīd man šķita, it kā liepu lapas, vēja iekustinātas, priecīgi un līksmi viena ar otru sarunātos, it kā tās svinētu tām vien zināmus svētkus. Šī vēja ierosinātā kustība liepu zaros mani kaut kā īpaši uzrunāja. Īsti nezinu, kādēļ, bet man prātā atausa Jēzus sacītie vārdi, kurus Viņš reiz sacīja Nikodēmam: "Vējš pūš kur gribēdams, un tu dzirdi viņu pūšam, bet nezini, no kurienes viņš nāk un kurp viņš iet. Tāpat ir ar ikvienu, kas piedzimis no Gara." (Jņ 3,8) Toreiz Jēzus runāja ar Nikodēmu par piedzimšanu no augšienes. Par nebeidzamu dzīvības pilnību, kuras radītājs ir Dievs. Nikodēmu nodarbināja jautājums: kā iegūt īstu dzīvību? Varbūt šis ir arī jūsu jautājums? Kā noprotam no Jēzus sacītā, ir tā, it kā Viņš vēlētos teikt: tev jāļaujas Dieva Svētā Gara vējam, dvesmai, lai Viņš tevi apņemtu, piepildītu, apaugļotu. Mums jāpiedzīvo kaut kas no tā, ko reiz pieredzēja Jēzus māte Marija. Vai atceraties eņģeļa Gabriela vārdus Marijai: "Svētais Gars nāks pār tevi, un Visuaugstākā spēks tevi apēnos.." (Lk 1,35) Svētajam Garam bija mērķis – ienākt Marijā, darot viņu auglīgu, ieliekot viņā pasaules Pestītāja dzīvību, lai caur viņu Pestītājs kā cilvēks ienāk pasaules vēsturē. Un Marija? Kas tika sagaidīts no viņas? Vien tas, ka viņa ļaujas Dieva Svētā Gara dvesmai, vējam, lai Pestītāja cilvēktapšanas dzīvības brīnums varētu īstenoties. Marija to darīja. Viņas atbilde bija: "Redzi, es esmu Tā Kunga kalpone, lai notiek ar mani pēc tava vārda." (Lk 1,38)
Ar Vasarassvētku dienu pēc Kristus augšāmcelšanās Dievs Svētais Gars ir nācis pār visu kristīgo Baznīcu. Tagad Viņa varenais, dzīvradošais spēks ir pieejams ikvienam. Viņš jau arī ir tas, kas pieskaras cilvēku sirdīm caur Evaņģēliju, vadot pie Kristus un sekošanā Kristum. Un tomēr, es ticu, ka arī mums ir apzināti jāsaka: es esmu šeit, lai notiek ar mani tas, ko Tu, Dievs Svētais Gars, vēlies paveikt. Kad Svētais Gars ienāk mūsos un piepilda mūs, Viņš paveic brīnumainu darbu – rodas un nobriest Svētā Gara augļi. Pamazām, īstajā laikā tie viens pēc otra kļūst redzami – "mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labprātība, uzticamība, lēnprātība, atturība". (Gal 5,22) Un ļoti iespējams, ka viens no pašiem svarīgākajiem Gara augļiem ir miers. Tā sliecos domāt tādēļ, ka Pestītājs pēc savas augšāmcelšanās, dodot mācekļiem Svēto Garu, pirmos saka vārdus: "Miers ar jums!" (Jņ 20,21) Miers ar Dievu caur Jēzu Pestītāju, miers ar līdzcilvēkiem, vai tā nav labākā augsne, kurā var netraucēti veidoties un augt visi citi Svētā Gara augļi? Arī tautā taču pazīstams ir sakāmvārds – miers baro, bet nemiers posta.
Vējš liepu zaros. Zaļās, sulīgās lapas, šķiet, priecīgi, līksmi cita ar citu sarunājas.
Svētā Gara vējš kristīgās draudzes vidū. Tas apņem, piepilda un apaugļo. Viņš pārceļ mūs patiesā dzīvībā – Kristus, Pestītāja, dzīvībā. Viņš liek veidoties un nobriest Gara augļiem mūsu dzīvē, lai mēs ar tiem pagodinātu Dievu un svētītu viens otru, ejot pretī dzīvības pilnībai, kur vairs nebūs nevienas mīnusa zīmes.
Kad rudenī raudzīsimies uz liepiņām pa dievnama logiem, tām augļu nebūs. Un nav jau arī jābūt. Dievs tās radījis citam mērķim. Bet varbūt arī tādēļ, lai mūs kādreiz ierosinātu domāt par Gara vēja nozīmi mūsu siržu dārzos.
Kad dzīves rudenī raugāmies uz Kristus sekotāju, ko mēs redzam? Cilvēku, kura dzīves zari noliekušies no augļu smaguma.
Sirsnībā, mācītājs Erberts Bikše
Foto Milda Klampe
Fotoparaksts Ģenecaretes ezers. Iezīmētajā vietā, iespējams, Jēzus apsauca vētru. |
