Kas ir vēsture? Rūpīgi pierakstītu notikumu izklāsts, ko vēsturnieki atrod putekļainos arhīvos un apkopo biezos sējumos? Personisks atskats uz pagātni caur subjektīva vērtējuma prizmu? Bet varbūt mums visiem kopīgais, mūsu saknes? Jebkura vēsture ir arī kaut kas līdz galam neizpētīts, kur neatlaidīgā, skrupulozā darbā iespējams atrast kādu spožu jaunatklāsmes pērli. Visu šo un daudz ko citu, piemēram, kur tajā visā ir mana vieta, kas esmu es kā vēstures daļiņa, – mēs varējām pārdomāt Jēzus draudzes vēsturei veltītajā vakarā.
Mākslas vēsturniece Austra Avotiņa savu stāstījumu sāka ar klasisku vēstures definīciju, sacīdama: "VĒSTURE IR ZINĀTNE PAR PAGĀTNI. Zinātnisks ir tas, ko var pierādīt, bet vai publikācija presē vai kāds ieraksts privātā dienasgrāmatā ir pierādījums? Par mūsu draudzes vēsturi runājot, mēs lielākoties sastopamies ar šādām faktu drupatām, to ir tik maz, ka vairāk jāpiekrīt kādai citai definīcijai – vēsture ir stāstījums, lielākoties, aplams, par notikumiem, lielākoties, nesvarīgiem, kuru izraisītāji ir valdnieki, lielākoties, nelieši, un karavīri, lielākoties, muļķi. (Ciniķa vārdnīca, A. Bīrss, ASV rakstnieks, 19. gs.) Arī mūsu dievnama vēsturi ir ietekmējuši abi tikko nosauktie faktori, un vienīgais iemesls, kādēļ mēs šeit esam un varam svinēt svētkus, ir tas, ka mūsu Valdnieks ir Dievs, bet kādi esam Viņa karavīri, par to parunāsim šovakar."
Tālāk A. Avotiņas stāstījums mūs vadīja cauri draudzes četru dievnamu un, protams, arī pašas draudzes vēsturei četru gadsimtu garumā. Uzsvars šajā reizē mazāk bija likts uz dievnamu arhitektūras vēsturi vai atsevišķām, draudzes vēsturē nozīmīgām, personībām, vairāk izceļot laikmeta raksturojumu. Vai jūs zinājāt, kā laikā, kad tika likts pirmās Jēzus baznīcas pamatakmens, izskatījās bagātas pilsētnieces, kāds bija viņu apģērbs? Interesanti bija klausīties fragmentu no kāda Georga Manceļa sprediķa, kurā viņš labi raksturo un visai skarbi nosoda šo krāšņi ģērbto ļaužu attieksmi pret dievkalpojumu 17. gadsimtā. Bet krasā kontrastā tam izskanēja fragments no Johana Gotfrīda Herdera "Atvadu sprediķa", ko viņš lielā mīlestībā teica savai draudzei pirms aizbraukšanas no Rīgas 1769. gadā, kad viņam bija tikai 25 gadi: ".. Īstenībā visā pasaulē mūs nekas cits tā neaizkustina kā tas, kas ir patiesi cilvēcisks, kas izriet no mūsu sirds izjūtām, kas radniecisks mūsu iekšējai būtībai. Tikai tādos vērojumos, kas izriet no cilvēka sirds iekšienes, atklājas mūsu dvēsele. Dvēsele pieņem ierosināto noskaņojumu kā savu, Vārds tajā iesakņojas, saplūst ar būtību, un tādējādi dvēsele sāk sevi veidot saskaņā ar to. Tas ir vienīgais un īstenais ceļš īstenas cilvēciskas svētlaimes veidošanai... Un tātad, mani klausītāji. Mans mīļākais sprediķis ir veltīts cilvēcīgai, klusai, skaidrai dvēselei, lai iedvesmotu savus klausītājus liegām pārdomām, svētai tieksmei pēc idejām. Apsvērumiem, lēmumiem, lai padarītu viņiem manis sniegto mācību tik nozīmīgu, tik cilvēcīgu, tik interesantu, cik vien iespējams; un, iekams es no viņiem prasītu apņēmību pieņemt lēmumu, es viņiem vispirms sniegtu tieksmi pēc tās patiesības, kuru es viņiem mācu mīlēt."
Pārsteigumu un pārdomas raisīja arī gadsimtu svarīgāko notikumu pieminējums – gan pasta darbības sākums, gan pirmo laikrakstu parādīšanās, gan ūdensvada ierīkošana, kas kopumā labi raksturoja pieminētos gadsimtus.
Es nezinu, cik stundu ir jāpavada pie krustu šķērsu salabotas, neskaidrā rokrakstā rakstītas dienasgrāmatas, lai tajā kā zelta graudu atrastu nelielu fragmentu, kurā aprakstīta, piemēram, jaunā Jēzus draudzes dievnama iesvētīšana. Bet atrastais ir kļuvis par svarīgu faktu un gluži lietišķu pierādījumu mūsu draudzes vēsturē. Mēs varam tikai no sirds pateikties Dievam par spēku, izturību un pacietību, ko Viņš dāvājis ikvienam, kas šādus faktus meklē, atrod un tā vairo vēstures bagātību audumu. Tas padara skaidrākus senus notikumus un ļauj arī mums ikvienam ielūkoties šajās gadsimtu dzīlēs. Tā labāk varam ieraudzīt, kā Dievs ir veidojis un uzturējis savā spēkā arī pašu Jēzus draudzi. Ir taču nepieciešama ļoti stipra ticība un paļaušanās uz Dievu, lai tukšā, izpostītā vietā četras reizes sāktu būvēt dievnamu, lai būtu spēks būvēt to vēl skaistāku par iepriekšējo un spēks uzturēt. Šo spēku un varenību sajutām vakara laikā, klausoties Riharda Dubras skaņdarbā "Te Deum" un skatoties, kā uz ekrāna viens aiz otra mijas fotoattēli, kuros bijām redzami mēs visi – mūsu stiprā un varenā draudze savās ikdienas un svētku gaitās.
Glabā uzticēto mantu – tā rakstīts virs mūsu baznīcas zāles ieejas. Šajā svētku laikā daudzkārt dzirdējām atziņu par to, ka baznīcas kā kristiešu kopības saknes ir ticība Kristum un tās apliecinājumam. Kamēr ir dzīva šī dāvana, ko Dievs ieliek pazemīgu un lēnprātīgu cilvēku sirdīs, pastāv arī draudze. Tiekšanās pēc šādas ticības ir mūsu ikviena pienākums. To mums atgādināja arī stāstījuma ievadā demonstrētais gadskaitļu uzskaitījums, kurā izceļot skaitli astoņi A. Avotiņa komentēja tā skaisto, ietilpīgo un mūsu dievnama arhitektūrā arī tik svarīgo simboliku. Kā pēdējo viņa minēja 2038. gadu, kad draudze svinēs četrsimt gadu jubileju. Un šeit līdzās ticības spēkam būtisks ir arī apliecinājums. Ikviens tika aicināts domāt par to, kāds būs tieši mans ieguldījums dievnamā, draudzē šajos turpmākajos 30 gados? Ko es tam dodu jau šodien? Savu ticību, savu laiku, savu desmito tiesu, savas aizlūgšanas? Kā es attaisnoju savu Jēzus draudzes locekļa vārdu? Lai Dievs palīdz mums ikvienam atbildēt sev uz šo jautājumu un kļūt par Viņam tīkamiem savas draudzes vēstures turpinātājiem!
Maija Frīdberga
Foto Anita Šteinberga
Fotoparaksts Austra Avotiņa stāstījumā un attēlos ved cauri draudzes vēsturei. |
