Vēsts par Kristus otro atnākšanu vienmēr ir tēma, kas nodarbina cilvēku prātus. Ir zināms, ka daudzi ar interesi pēta notikumus pirms 2000 gadiem, laicīgā dzīvē tiek nosaukti pat konkrēti gadu skaitļi un paustas dažādas vīzijas par pasaules galu, taču kristīgajā pasaulē mēs nerunājam par abstraktu pasaules bojāeju, bet gan par Kristus otro atnākšanu, par ko pats Kristus ir teicis: ".. neviens nezina to dienu un stundu.." Par šo vienmēr aktuālo jautājumu uz sarunu esmu aicinājusi pedagoģi IVETU GODIŅU.
Ar Ivetu Godiņu tikās Sandra Eihmane

–  Pēc kā mēs varam spriest par Kristus otro atnākšanu?

– No pieredzes mēs neko nevaram zināt par pēdējiem notikumiem šīs pasaules pastāvēšanā. Dieva Vārds ir tas, kas atver acis par nākotni. Ticībā mēs dzīvojam no Vārda, sagaidot nākamās lietas.

Runājot par pēdējiem notikumiem, vispirms ir svarīgi izprast jēdzienu – laiks, jo Dieva Vārds mums atklāj, kas ir laiks. Ja mēs lūgtu kādam aprakstīt ar ģeometriskas figūras palīdzību, kas ir laiks, tad parasti cilvēki zīmē apli, ar to domājot laika bezgalīgo atkārtošanos. Bet pēc Bībeles izpratnes laiks ir lineārs. Tam ir sākums, kad Dievs rada pasaules laiku. ".. un tapa vakars un tapa rīts – pirmā diena.." (1Moz 1,5), un tad laiks turpinās, kamēr tajā notiek kosmiska mēroga iejaukšanās, proti, mūžība ienāk laikā. Tie ir divi pretmeti – Mūžība un laiks. Bet Dieva Dēls, Jēzus Kristus, mūžīgais Dievs ienāk laikā, piedzimstot kā cilvēks. Kristus dzīvo, mirst pie krusta, augšāmceļas no mirušajiem un aiziet atpakaļ Mūžībā. Un tad laiks turpinās līdz vienam brīdim, kad tā vairs nav, kad tas ir noslēgts. Laikam būs noslēgums. Šis noslēgums saistīts ar Kristus otro atnākšanu. Kad Kristus atnāks otrreiz, laika vairs nebūs. Laiks beigs pastāvēt un sāksies Mūžība. Mēs dzīvojam šajā beigu laikā starp Kristus augšāmcelšanos un aiziešanu pie Tēva un Viņa otro atnākšanu.

– Kā mēs varam liecināt par Kristus otro atnākšanu tieši šodien, šeit un tagad?

– Mums, ticīgajiem, šīs pēdējās lietas ir nevis tikai kaut kad nākotnē, bet tās ir klātesošas, jo mūsu Kungs tās ir piepildījis. "Laiks ir piepildīts.." (Mk 1,15) Tagad palūkosimies, kas mums jau tagad dots par Kristus otro atnākšanu.

Kristība. (Rom 6,3–12) Cilvēks, kurš ir kristīts, ir iegremdēts Kristus nāvē un Viņa augšāmcelšanā. Tā ir Viņa nāve un Viņa augšāmcelšanās, kas pie mums ir notikusi. Kristus ir augšāmcēlies, arī mēs celsimies augšā. Kur Viņš, tur arī mēs. Kristība dod, ka mēs cauri nāvei ieejam mūžīgajā dzīvībā. Kristība ir praktiskais pamats pēdējām lietām mūsu dzīvē. Mēs esam kristīti, tas jau ir pamats tam, ka tad, kad Kristus atkal nāks, mums būs daļa pie augšāmcelšanās. Un šo pamatu neesam mēs radījuši, vai sev paņēmuši, to Dievs mums ir dāvinājis. Nāve nav dabīgs dzīves noslēgums. Nāve ir grēka sekas. Ādams un Ieva paši izvēlējās nāvi, neņemot vērā Dieva brīdinājumus. "Grēka alga ir nāve." (Rom 6,23) Bet Kristus nāvei ir atņēmis varu. Iznīcinājis nāves varu. Kristībā mēs redzam grēka dziļumu – nāvi, Kristus nopelnu un Dieva dāvanu – augšāmcelšanos. Nāve un augšāmcelšanās Jēzū Kristū ir saistītas lietas un kristībā mums dāvinātas.
Svētais Vakarēdiens. Katru dievkalpojumu mēs dzirdam šos iestādījuma vārdus: "Cikkārt jūs no šīs maizes ēdat un no šī biķera dzerat, pasludiniet tā Kunga nāvi, tiekāms Viņš nāk." (1Kor 11,26) Svētais Vakarēdiens ir norāde uz Kristus atnākšanu. Mēs esam ceļā, sagaidot mūsu Kungu. Mēs esam tauta ceļojumā. Un Svētais Vakarēdiens ir mūsu ceļamaize.
Lūgšana. "Mūsu Tēvs debesīs" lūgšanā mēs katru reizi lūdzam: ".. lai nāk Tava valstība.." Šī lūgšana nosaka mūsu virzienu – sagaidīt Jēzu Kristu. Mūsu ticības mērķis nav šīs pasaules dzīve. Mēs gaidām Dieva valstību.
Dieva Vārds. Ceļa karte, dzīvības maize, gaisma tumsā, brīdinātājs un iepriecinātājs. Dieva Vārds ir tas, ko vienīgo mēs varēsim paņemt līdzi Mūžībā. Caur to mēs pazīstam pašu Dievu.

– Kas pasaulē liecina par Kristus otro atnākšanu? Vai ir kādas zīmes un likumsakarības, kas paustas Bībelē?

– Pēc Dieva Vārda liecības šī pasaule nav nedz bezgalīga, nedz mūžīga. Tā arī attīstoties nepilnveidojas, bet gan sabrūk. Bībelē ir minētas pasaules beigu zīmes – kari, to daudzināšana, dabas katastrofas, lietas, kas saistītas ar bailēm, ietekmīgu personu parādīšanās, kuri apgalvo, ka viņi ir Kristus. Tie ir cilvēki, kas lielas lietas ne vien sludina, bet arī dara un pieviļ daudzus. Patlaban pasaulē ir kādas 1500 personas, kas sevi pasludina par Kristu. Atcerēsimies, ka Kristus pats ļoti skaidri saviem mācekļiem saka: "Nav jūsu daļa zināt laikus vai brīžus.." (Apd 1,6) Un vēl Kristus teic, ka Viņa atnākšana būs kā zaglis naktī – tik negaidīta. Ja mēs zinātu, kad zaglis nāks, mēs tam sagatavotos, bet zagļa atnākšana visiem ir pārsteigums. Un tāda būs Kristus atnākšana.

– Kā mēs varam sagatavot savas sirdis Kristus atnākšanai? Vai tas nav darbs mūža garumā - uzturēt sevī Gaismu, rūpēties par citiem, turēt mieru un būt garīgā modrībā?

– Kristus saka: "Redzi, Es stāvu durvju priekšā un klaudzinu. Ja kas dzird manu balsi un durvis atdara, es ieiešu pie viņa.." (Atkl 3,20) Kristus šeit nerunā par nākotni, bet gan par tagadni. Viņš klauvē tagad un grib ienākt cilvēka dzīvē kā Kungs. Un tad cilvēka dzīve pārmainās, jo tajā ir ienācis Kristus. Attiecības, dzīves jēga un mērķis, uzskati, raksturs pārmainās Viņa klātbūtnē. Un tā ir brīnišķīga dzīve. Dievs mums māca saskatīt, kas ir mūsu dzīves uzdevums, kas tiešām šajā pēdējā laikā ir vissvarīgākais! Un vissvarīgākais ir pasludināt cilvēkiem pestīšanas vēsti! To mēs varam darīt visdažādākos veidos ikdienā kopā ar saviem darbabiedriem un kaimiņiem, nevis tukši notenkojot laiku vai vienaldzīgi paejot otram garām, bet gan domājot: kā jūtas mans līdzcilvēks, kas ar viņu notiek? "Man ir miers sirdī par sevi, bet arī tevi es gribētu redzēt Debesīs, kā ir ar tevi?" Un tad mēs būsim pārsteigti, cik ļoti cilvēki ir izslāpuši pēc Dieva, viņiem tikai vajag, lai kāds patiesi ieinteresētos par viņu dzīvi un teiktu: nu nāc man līdzi, es tevi aizvedīšu!

 Tā ir ļoti svarīga lieta, ka mēs neklusējam par savu ticību. Lai gan īstenībā tas, kurš Kristu ir uzņēmis savā sirdī, jau arī nevar klusēt. Viņš to pierāda ar savu dzīvi, darbiem un vārdiem.

– Mēs zinām, ka Kristus otrajā atnākšanas reizē tiesās dzīvos un mirušos. Mateja evaņģēlijā lasām par taisnu tiesu – "Un tie ieies mūžīgā sodībā, bet taisnie mūžīgā dzīvībā." (Mt 25,31–46) Kā mums dzīvot, lai stātos Kristus soģa krēsla priekšā?      

– Katrā dievkalpojumā mēs apliecinām Ticības apliecībā: ".. es ticu, ka Viņš atnāks tiesāt dzīvos un mirušos." Viņa rokās Tēvs ir nodevis spriest tiesu par visiem cilvēkiem. Un Bībelē ir rakstīts, ka cilvēkam ir nolemts vienreiz mirt un pēc tam sekos tiesa, un ka mēs ikviens stāsimies Kristus soģa krēsla priekšā. Pēc šīs tiesas ir iespējami tikai divi iznākumi – vai nu mūžīgā dzīvība, vai mūžīgā pazudināšana. Izglābšana no tiesas ir tikai viena – "Jo ikviens, kas piesauc Tā Kunga vārdu, tiks izglābts." (Rom 10,13) Piesaukt, tas nozīmē – es piederu Viņam, Viņš pieder man, Viņš ir miris par maniem grēkiem. Es piesaucu To, kam piederu.

– Vai mēs varam teikt, ka mūsu dzīve šobrīd ir pirms mūžības sliekšņa? Un , vai dzīvē darītais ļaus šim slieksnim tikt pāri, lai mēs nokļūtu mūžīgajā dzīvībā?

– Mūsu dzīve ir nozīmīga, vienreizēja un neatkārtojama, tā nav tikai jāpārvar, bet tajā ir jādzīvo. Dievs grib, lai cilvēks to piedzīvo. Tā ir skola, kas cilvēkam jāpabeidz, lai sāktos Mūžība. Tā ir nevis kaut kā jānodzīvo, bet gan jāatsaucas, kad Dievs uzrunā. Man bija tā lielā svētība piedzimt un uzaugt ticīgu vecāku ģimenē. Ko nozīmē kristīga dzīve, kā tā aptver visas dzīves jomas, par to es nevis teorētiski dzirdēju, bet gan praktiski izdzīvoju. Ticīgi vecāki iedod saviem bērniem vislielāko mantojumu – Dieva svētību. Taču mēs visi zinām, ka ticība nav kaut kas, ko mēs ģenētiski mantojam. Kristus klauvē pie katra cilvēka sirds un uzrunā katru cilvēku neatkārtojami un personīgi. Tā notika arī manā dzīvē. Un es atvēru Viņam, kad Viņš klauvēja pie manas sirds durvīm. Tas ir ļoti svarīgi ikvienam cilvēkam. Mums ar Kristu ir jāsastopas jau tagad, pirms Viņa otrās atnākšanas. Tikai Viņš dod cilvēkam mūžīgo dzīvību.

– Dieva Vārds atklāj arī to, ka Kristus atnākšanas laikā notiks mirušo augšāmcelšanās?

– Jā, Dieva Vārds atklāj, ka jūra atdos savus mirušos, nāve un viņas valstība atdos savus mirušos. Tātad neviens cilvēks, kas šajā pasaulē dzīvojis, nevar nekur pazust, viņam ir jāstājas Dieva priekšā un jāatbild par savu dzīvi un saviem darbiem. Tikai vieniem tā būs augšāmcelšanās uz pazušanu, bet ticīgajiem – augšāmcelšanās jaunā, apskaidrotā miesā mūžīgai dzīvībai.

– Un pēc tam?

– Pēc tam ir tiesa, un tai ir tikai divi iznākumi – mūžīgā dzīve vai mūžīgā pazudināšana. Bet cilvēks kā tāds – viņš neieiet nebūtībā. Sākas viņa liktenis Mūžībā.

– Ko cilvēks darīs, kāda būs viņa dzīve mūžīgajā dzīvībā?

– To mēs varam sākt aptvert jau šajā dzīvē, lai gan tikai pavisam nedaudz. Un proti, es ticu, ka Kristus mani ir darījis par Dieva bērnu. Tātad man ar Dievu ir pavisam konkrētas attiecības – viņš ir mans Tēvs, un es Viņa bērns. Vispirms jau mūžīgā dzīvība, Debesis ir šīs attiecības – es redzēšu Dievu, savu Tēvu vaigu vaigā. Mans Tēvs man ir sagatavojis mājas Debesīs un grib visu mūžību pavadīt kopā ar mani. Es eju pretī dienai, kad redzēšu savu Glābēju, Jēzu Kristu. Tā ir laime, būt kopā ar Trīsvienīgo Dievu. Debesis ir vieta, kas pārspēj visas mūsu ilgas.

– Cilvēki bieži sapņo – ja man izdotos satikt Jēzu Kristu, kaut uz vienu īsu brīdi tagad, tad gan es zinātu, kā man dzīvot tālāk! Es Viņam to pajautātu! Ko jūs realitātē jautātu Kristum?

– Par to nevajag sapņot, to vajag darīt. Jautā Viņam, kā tev dzīvot! Kristus klātbūtne ir realitāte. Ja tu Viņu šeit neiepazīsi, tu nevarēsi būt ar Viņu kopā arī Mūžībā! Viņš atnāca pie mums uz zemes, pie katra cilvēka! Un Viņš nevienam cilvēkam neslēpj, kā viņam dzīvot, jo no tā taču atkarīgs liktenis Mūžībā. Ka es ilgojos Kristu ieraudzīt Debesīs vaigu vaigā – tas ir viens. Bet es Viņu redzu ticībā jau tagad. Viņš jau ir ar mani te. Es Viņu pazīstu un ar katru gadu vairāk iepazīstu. Ko es Viņam jautāju? Mēs runājam par visu.

– Kāds būs pēdējais laiks? Daudziem ar bailēm piepildīts? Jūs jau pieminējāt laika zīmes karus, katastrofas... Taču Bībelē stāstīts arī par prieku?

–  Gaidīšanas laiks uz Kunga atnākšanu pēc Rakstu liecības ir ar bailēm piepildīts laiks. Taču šīs šausmu zīmes, kas skar arī Jēzus Kristus draudzi, ir arī sagaidāmā prieka zīmes. "Kad tas sāk piepildīties, tad stiprinieties un celiet uz augšu savas galvas, jo jūsu pestīšana tuvojas." (Lk 21,28) Tagad sekos apsolītais prieks. Kāzu mielasts. Svētki Debesīs. Tas ir tā, kā līgava gaida savu līgavaini. Draudze ir līgava, Kristus – līgavainis. Līgava, lai kur viņa ietu, lai ko darītu, viņas domās un sirdī līgavainis visu laiku ir klāt. Līgava priecājas un iztēlojas, kāda būs satikšanās, kādas būs kāzas. To dara Svētais Gars – dod gaidīšanas prieku. Tāds kristiešiem ir pēdējais laiks.

Foto no personīgajiem arhīviem
Fotoparaksts Iveta ar dzīvesdraugu Edgaru.

Vizītkarte:

Dzimusi:1961. gada 3. oktobrī Rīgā.

Draudzē: kopš 1965. gada, iesvētīta 1978. gada 16. jūlijā.

Mācības un studijas: Rīgas 72. vidusskolā; Latvijas Universitātes Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātē (vācu valodas skolotāja); Lutera akadēmijas pedagoģijas nodaļā.

Darbs: kristīgās mācības skolotāja Doma kora skolā, Rīgas angļu ģimnāzijā un 47. vidusskolā.

Kalpošana: svētdienasskolas skolotāja Jēzus draudzē kopš 1985. gada, Radio svētdienasskolas skolotāja Latvijas Kristīgajā radio kopš 1993. gada.

Ģimene: vīrs mācītājs Edgars Godiņš, meitas Helēne (26) un Elīza (21), dēls Daniēls (24), vedekla Evija (25).