Rīgas Jēzus ev.lut. draudz


Pārsteidzošais Gars
Dievs ir uzplaucējis pavasari. Un tas ir neapstrīdami. Neviens pasaules parlaments nevar apturēt vai atcelt Dieva radīto kārtību dabā, un mums tā ir jārespektē. Bet vairākums cilvēces nevēlas respektēt pašu Dievu. Cilvēks rīkojas pēc vecuvecā čūskas scenārija: ".. jūs būsit kā Dievs.." (1Moz 3,5) – personīgajā dzīvē un darbu un valsti pārvaldot. Un, ja nu mani kāds pasludina par "Dievu", tad taču man ir jābūt arī varai, noteikšanai, spēkam. Un ļaunais to arī dod – ".. ja Tu, zemē mezdamies, mani pielūgsi.." (Mt 4,9) Nevajag nemaz piesaukt lielos, slimos cilvēces diktatorus, varmākas, slepkavas, kam viņu pašu "dievišķība" aptumšoja prātu, arī mēs itin bieži raujam Dievam no rokām skalpeli, ņemam lopu kaujamo dunci un ārdām Dieva dārglietas – dvēseles. Jo gribam būt "kā Dievs" – noteicēji pār sevi un citiem, "kungi savā zemē", soģi patriarhi, sertificēti dvēseļu ārsti, diplomēti pestītāji – vienīgā Noteicēja, Kunga, Soģa, Ārsta un Pestītāja vietā. Bīstami – Dieva un cilvēku priekšā. Kādā ārzemju braucienā pie ekonomiskajiem bēgļiem nonācu bīstamā situācijā – savus noteikumus svešā mājā aiz slēgtām durvīm man diktēja kāda no savas valsts izbēgusi noziedzniece. Izbailēs piesaucu Dievu, un viss mainījās – manī ienāca miers, smaids, mierīga runa, viņā – izbrīns par manu attieksmi, izturēšanos. Abas piedzīvojām, ka nu situācijas noteicējs ir Dievs. Kad tu sastopies ar šādu Dieva Gara atklāsmi, kā pavasaris, un varenību, kuru piedzīvo gan laupītājs, gan māceklis, tad nemaz vairs negribas būt "Dievam". "Baiļu nav mīlestībā.." (1Jņ 4,18) – torīt klusumā lasīju augšistabā, nezinot, kas mani sagaidīs lejā. Mīlestības Gars vienmēr ir tik pārsteidzošs! Jo Tas izņem no rokām dunčus un uzziedina pat akmeņus! Redaktore Milda Klampe Kas Tu esi, maigā gaisma, kas mani piepildi un izgaismo manas sirds tumsu? Kā mātes roka Tu mani vadi. Ja Tu mani atstātu, es neprastu paspert ne soli. Tu, kas esi man tuvāks par mani pašu, kas esi vairāk manī par manu pašas sirdi un tomēr neaptverams, neizprotams, vārdos neiekļaujams, Svētais Gars, mūžīgā Mīlestība! /Terēze Benedikta no Krusta/ Atbrīvojošā Mīlestība 10. februāris pie mums Kabalā sākās bēdīgi. Iedzīvotāji tika piespiesti nākt uz stadionu, lai redzētu, kā ar pavēli nošaus trīs jaunus cilvēkus no mūsu apgabala. Pār visu stadionu gulēja nāves elpa. Tur bija apmēram trīs tūkstoši klusējošu cilvēku, kuriem vajadzēja noskatīties notikumā. Man tika dota oficiāla atļauja pirms nāves vēl runāt ar šiem vīriem, un divi mana amata brāļi nāca ar mani. Notiesātos atveda kravas mašīnā, un tiem lika izkāpt. Viņu rokas bija saslēgtas un kājas saķēdētas. Šāvēji stāvēja gatavi šaut. Es sev jautāju, ko šiem vīriem sacīt atlikušajās minūtēs līdz viņu nāvei. Kā var cilvēkiem līdzdalīt Evaņģēliju, ja viņi ir notiesāti un pilni dusmu? Mēs tuvojāmies no mugurpuses; kad vīri pagriezās, lai paskatītos uz mums, kas tas bija par skatu! Viņu sejas staroja. Pār viņiem gulēja tāds mirdzums, kas mums izteica visu. Pirms mēs varējām izteikt kādu vārdu, viens no viņiem sacīja: "Bīskap, paldies, ka jūs esat atnācis! Es jums vēl ko teikšu: apcietināšanas dienā es savā cellē lūdzu Kungu ienākt manā sirdī. Viņš to izdarīja un piedeva man visus grēkus! Tagad Debesis man ir atvērtas un nekas nav starp manu Dievu un mani. Lūdzu, pasakiet manai sievai un bērniem, ka es būšu pie Jēzus. Arī viņiem vajadzētu Jēzu ielaist savā dzīvē, kā es to esmu izdarījis." Otrais un trešais sacīja kaut ko līdzīgu. Es zināju, ka man jārunā ar kareivjiem; notiesātajiem es vairs nebiju vajadzīgs! Es pārtulkoju trīs vīru sacīto karavīriem, kas stāvēja ar šaušanai sagatavotiem ieročiem. Kareivji bija tik apjukuši par šo vīru izskatu un teikto, ka viņi pat aizmirsa uzvilkt tiem kapuces uz sejas pirms nošaušanas! Notiesātie stāvēja cieši viens pie otra pretī soda izpildes komandai. Viņi skatījās uz pūli un sāka māt ar saslēgtajām rokām. Ļaudis māja pretī. Tad atskanēja šāvieni, un šie trīs vīri bija pie Jēzus. Mēs stāvējām viņu priekšā, mūsu sirdis pukstēja priekā, kaut arī bija jāraud. Tā bija neaizmirstama diena. Mirušie liecinieki tik iespaidīgi runāja uz Kigezi iedzīvotājiem un vēl tālākā apkārtnē, ka daudzi cilvēki satvēra Jēzus dzīvību, kas nāvi izaicināja un uzvarēja. (..) Mums šajā gadā ļoti skaidri parādījās atšķirība starp Dieva spēku un cilvēcīgu varas lietošanu. Mēs redzējām Dieva spēku, kas rada jaunu dzīvību, un mēs redzējām arī terora iznīcinošo spēku, kas mūsu slimo zemi ne mazākā mērā varēja dziedināt. Vairākas reizes es atklāti runāju par to, ka rupja vara ir nespēka zīme. Kad kāds cilvēks lieto varu, viņš jūtas apdraudēts un nav spējīgs mainīt situāciju. Tad viņš savā vājumā un nedrošībā ķeras pie līdzekļiem, lai citus iznīcinātu. Kristus, krustā sistais, turpretim ir Dieva spēks, kā Pāvils saka 1. Vēstulē korintiešiem 1, 23– 24. Bet kā var kāds, kas karājās pie krusta un nevarēja pat mušu aizdzīt no savas sejas, būt Dieva spēks? Tikai mīlestībā. Viņš lūdza par vīriem, kas Viņa rokām cauri izdzina naglas, lai To nonāvētu: "Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara!" (Lk 23,34) Viņš, kas asinīs un sviedros karājās pie krusta, ir VIENĪGAIS, kas cilvēci var aptvert, veidot un pārveidot. (..) Slepkavošana Ugandā turpinājās. Sevišķi apdraudētas bija Aholi un Langi ciltis (to lielākā daļa atzina Jēzu) un pārējie kristieši. (..) Man pašam bija jāpārbauda sava nostāja pret prezidentu Aminu un viņa aģentiem. Svētais Gars man parādīja, ka es savā sirdī palieku pret viņu ciets; bet, kad es nēsāju sevī nepiedošanu un rūgtumu pret mūsu vajātājiem, tas varēja man un pārējiem nest garīgus zaudējumus. Tad es vairs vispār nevaru dot tālāk Dieva mīlestību – un tieši tā ir būtiska manas būtības un kalpošanas sastāvdaļa. Lielajā piektdienā mēs sēdējām trīs stundas baznīcā Londonā un domājām par Jēzus Kristus atbrīvojošo mīlestību. Tad Viņš man deva piedošanas pārliecību un dziedināja manas vainas. Es steidzos mājās, lai pastāstītu Mērai, kas bija noticis. Mana nogurusī dvēsele saņēma svaigu gaisu, ko elpot. Es biju redzējis Kungu un kļuvu brīvs: mīlestība piepildīja manu sirdi. Mēs skatījāmies lielā mīlestībā uz savu zemi. Mēs mīlam prezidentu Aminu. Mēs esam parādā viņam mīlestību, jo viņš ir viens no tiem, par kuru Jēzus izlēja savas dārgās asinis. Kamēr vien viņš vēl dzīvo, viņš var tikt glābts. Mēs slavējām Dievu par ziņām no mūsu zemes – dievkalpojumus apmeklēja vairāk nekā jebkad agrāk. Cilvēki atbildēja uz Jēzus mīlestību. Festo Kivengere. "Es mīlu Idi Aminu"
« atpakaļ

Draudzes nozares