Maijs ir pārbagāts dažādiem svētkiem. Ik nedēļu varam svinēt un pateikties Dievam par svarīgajām lietām mūsu dzīvē: ticību Visuveranajam, piederību valstij un mīlestību ģimenē.

Māris un Andžela Pētersoni
Dzimšanas dati: 31.05.1966. / 6.10.1965.
Draudzē: No 2003. gada./No 2003. gada.
Mācības: LU Fizikas un Matemātikas fakultāte./LU Fizikas un Matemātikas fakultāte; vides un zinātnes maģistres grāds.
Darbs: Programmatūras kompānijas „Rix Technologies” projekta vadītājs./Vides ministrijas Klimata un atjaunojamo energoresursu departamenta vecākā referente.
Kalpošana draudzē: Padomes loceklis, pērminderis./Padomes locekle.
Ģimene: Milda (17); Gustavs (14); Alberts (12); Sofija (5).

Ar ANDŽELU un MĀRI PĒTERSONIEM tikās Linda Bagone


Kā jūs iepazināties?

Māris: – Mēs studējām vienā fakultātē, vienā grupā. Nebija tā, ka uzreiz būtu viens otru noskatījuši. Es vēl aizgāju dienēt armijā. Kad pēc diviem gadiem atgriezos, mēs satuvinājāmies.

Andžela: – Mēs studiju laikā bijām labi draugi.

Vai jums bija kopīgs ceļš pie Kristus vai katram individuāls?

Mana māte bija katoliete no Latgales. Mēs neapmeklējām baznīcu katru svētdienu, bet kristietība man nebija sveša un citas garīgās alternatīvas pieļautas netika.

M: – Mani vecāki bija skolotāji. Tēvs bija fizkultūras, bet māte matemātikas skolotāja. Viņiem nebija kristīgu tradīciju un aktivitāšu, tāpat kā maniem vecvecākiem. Var teikt, ka esmu uzaudzis nekristīgā ģimenē. Tikai pēc laulībām ar Andželu, neizskaidrojamu iemeslu vadīti, sākām apmeklēt Talsu luterāņu draudzi. Vēlāk, pēc pārcelšanās uz Dundagu, tās vietējo baznīcu.

A: – Manā ģimenē "zaksā" reģistrēta laulība neskaitījās īsta. Tāpēc bija skaidrs, ka mēs precēsimies baznīcā. Protams, tajā laikā baznīcā reģistrētai laulībai nebija juridiska spēka. Sākumā es mājās atnesu katehismu no savas sv. Franciska draudzes. Tomēr, man šķita, ka katolicisms Mārim nebija tuvs un saprotams. Viņš piekrita apmeklēt luterāņu draudzi.

M: – Biju baznīcā bijis jau agrāk, tomēr katoļu tradīcijas nebija man saprotamas.

Kad jūs aktīvi iesaistījāties draudzes darbā?

Tas bija Dundagā. Draudzē bija tikai 20 cilvēki. Andžela sāka vadīt svētdienasskolu.

A: – Tā kā draudze bija maza, ikvienam tur bija ko darīt.

Lielajās draudzēs ir daudz aktīvu dievkalpojumu apmeklētāju, bet maz to, kuri iesaistās dažādās kalpošanās.

M: – Domāju, ka cilvēkiem ir dažādi iemesli. Viņiem ir citas intereses, hobiji vai daudz laika velta savai ģimenei. Daži nav tik komunikabli. Varbūt tāda ir latviešu daba, ka cilvēkos trūkst aktivitātes, lai kaut ko darītu.

Vai kalpošanai jābūt par pienākumu kristietim?

A: – Nedomāju, ka ikvienam noteikti kaut kas jādara draudzē. Citi kalpo ārpus draudzes. Manuprāt, visbiežāk cilvēki neprot atrast savu kalpošanu. It sevišķi mūsu draudzē, kur ir daudz aktīvu cilvēku un kalpošana ir ļoti sakārtota. Viņi varbūt domā: ko vēl vajadzētu darīt? Tomēr, ja ļoti vēlas, ar laiku darbs atradīsies. Galvenais būt draudzīgās attiecībās ar draudzes locekļiem un teikt citiem par savu vēlmi palīdzēt. – Kā kalpošana izpaužas ģimenē?
Brīžos, kad bērni ir kopā ar mums, viņu galvenā doma ir būt pirmajam, kurš piesaistīts vecāku uzmanību. Kā jau bērniem tas mēdz būt, pastāv zināma konkurence savā starpā. Tomēr vienmēr, kad bērni paliek vieni, viņi māk rūpēties viens par otru un zina, kā atbalstīt otru.

Kā ģimenē izpaužas Tā Kunga vārdi: "Ne ar varu, ne arī ar spēku, bet ar Manu Garu." (Cah. 4:6)?

M: – Tā ir mīlestība un uzticība. Bērniem tā jāsajūt un jāsaņem, lai arī viņiem dažreiz ir savi niķi, kad jāsarāj un jāieliek stūrī.

Vai arī jūsu ģimenē ir sadalītas lomas: viens ir bargais, otrs tas, kurš pažēlo?

Jā, jā... Es esmu tas, kurš cenšas ievest kārtību. Lieku mazgāt traukus un darīt vēl citas lietas.

A: – Mēs esam izauguši dažādās ģimenēs. Māra vecāki bija stingri, bet man audzināšana bija brīvāka.

Kad jūs pirms 20 gadiem nodibinājāt savu ģimeni, vai jūs ņēmāt līdzi kaut ko no tām, kurās uzaugāt?

Jā, noteikti. Cilvēks jau nevar atmest to pieredzi, kas viņam bijusi. Tomēr ne vienmēr tā ir tā labākā.

M: – Mani vecāki izšķīrās, kad vēl biju pusaudzis. Viņi nekad neizpauda savu mīlestību viens pret otru atklāti. Tas ir slikti. Cilvēkiem to vajag parādīt. Tad arī viņi paši jūtas labāk. Tā kā mani vecāki izšķīrās, vienmēr esmu domājis, ka ir slikti, ja tas beidzas šādā veidā. Jācenšas dzīvot citādi! – Dažādas krīzes neizpaliek arī kristīgās ģimenēs. Kā jums izdodas tās pārvarēt?

A: – Kaut kādas krīzes ik palaikam piemeklē arī mūs, bet tās var pārvarēt Kristus Garā. Tu neesi viens ar savu problēmu. Tev ir, kam lūgt un uz ko cerēt. Vari arī atvērt Bībeli un lasīt. Kad Māris bija skolas direktors, viņam bija ļoti daudz darba. Tieši tajā laikā gaidīju trešo bērnu un man šķita, ka viņš par maz pievērš man uzmanību. Tobrīd arī pienākumu mājās bija ļoti daudz. Esmu pārliecināta, ja manī nebūtu cerība uz Kristu un to, ka viņš man ir Dieva dots, varbūt es arī padomātu... Jebkuram cilvēkam, jebkurā ģimenē ir krīzes. Bez strīdiem nevar izveidot īsti tuvas attiecības.

Vai jums ir recepte ilglaicīgas laulības saglabāšanai?

M: – Man ir apziņa, ka Andžela ir tā burvīgā sieviete, kura man dota. Nekad man nav bijusi interese vai vajadzība skatīties uz citām. Tomēr vienmēr jādomā, kā attiecības kopt un saglabāt.

A: – Pirmos gadus mēs vienojāmies par regulāru puķu dāvināšanu. Laikam ejot, sapratām – cik tad tās puķes var nest? Šobrīd neko īpašu nedarām, bet mums ir svarīgi izrunāties. Ja kaut kas nepatīk, mēs runājam.

M: – Protams, ir labi, ja izdodas laiku pavadīt divatā, bet mēs galvenokārt atpūšamies kopā ar bērniem. Varbūt tad, kad viņi izaugs, būs vairāk laika sev, bet līdz šim mums vienmēr ir parādījies kāds maziņais. Tas veidojis arī dzīves ritmu. Sofija vēl ir maza un prasa savu.

A: – Man šķiet, ir ļoti dažādi ģimeņu modeļi, jo dažādi ir cilvēki. Mums vispiemērotākais modelis ir tas, ka esam draugi ar kopīgām interesēm, viena vecuma.

Kad jūs pēdējā laikā visspilgtāk esat sajutuši savu bezspēcību, caur kuru var parādīties Dieva varenība?

Diezgan krasi pēc studijām nomainīju darba vietu. Iepriekš strādāju skolā, tagad esmu ierēdne. Sākumā negribēju būt ierēdne, jo biju pārliecināta, ka tas ir ļoti garlaicīgs un zemu atmaksāts darbs. Tomēr tieši šajā darba izvēles procesā izjutu skaidru Dieva vadību. Tāpēc pieņēmu jauno amatu. Tā kā tas bija kaut kas jauns un neparasts, ik rītu lūdzu Dievam, lai Viņš palīdz man to paveikt. Dievs mani vada, un man izdodas lieliski.

M: – Es izstrādāju programmatūras lielām organizācijām un valsts iestādēm. Tas nav vienkārši un viegli. Bieži nav paredzams ne darba process, ne rezultāts. Tāpēc ir labi, ka vari to uzticēt Dievam. Nevaru sūdzēties, viss attīstās, un mani kompānija novērtē. Negribu teikt, ka esmu superspeciālists, ka viss notiek tikai manis dēļ. Protams, es iegūstu pieredzi un varu kaut ko darīt labāk, bet industrija nepārtraukti mainās un cilvēks ar prātu tās lietas aptvert nevar. Ja tu mēģini to uztvert pasaulīgā veidā, tad jādzīvo nepārtrauktā stresā.

Bieži cilvēks, sākot ko jaunu, pateicas Dievam par iespēju un lūdz pēc spēka. Vēlāk, kad tas jau iegājis zināmā rutīnā, cilvēks aizmirst Viņa palīdzību. Kā saglabāt nepārtrauktas attiecības? – Manuprāt, jālasa Bībele, jāapmeklē semināri. Nesen apmeklēju konferenci "Bībele un bizness". Tur ļoti labi teica, ka ir lietas, ko dara cilvēks: lūdz Dievu, lasa Bībeli, cenšas pildīt Viņa plānu. Tajā pašā laikā ir lietas, ko Dievs dāvina: izglītību, zināšanas, prasmes, piemēram, paaugstinājumu darbā. Tās nav lietas, ko cilvēks var panākt tikai ar savu darbu. Ja uzticies Dievam, tevi vairs neuztrauks, ka šoreiz tevi nepaaugstināja, jo tu zini, ka šobrīd tas nebija Viņa plāns. Tāpēc jālasa Bībele, jāapmeklē semināri, jārunā ar kristiešiem, lai saprastu, kādai jābūt tavai attieksmei.

A: – Man šķiet, ka ir labi, ja apzināmies un sajūtam to, ka tikai tur, kur ir Dieva Gars, tur ir brīvība. Mēs zinām, ka mazvērtības kompleksi iet roku rokā ar iedomību, ambīcijām. Ļoti bieži cilvēki uztraucas – vai es to varēšu, vai es izskatīšos labi, vai man tas izdosies? Zinu, ka daudziem maniem kolēģiem ir šādas problēmas. Viņi ir gudri, jauki cilvēki, bet saka: es to neesmu darījis. Kā tas izskatīsies, ja es kļūdīšos? Šajā ziņā mums ir brīvība. Ja es zinu, ka Dievs man šodien ir licis šo darbu darīt, tad Viņš man ļaus to arī paveikt. – Iedrošinājuma vārdi draudzei!

M: – Runājot par ģimeni, svarīgi, ka starp cilvēkiem valda mīlestība. Tas, ka viņi grib dzīvot kopā. Mūsdienās ļoti patīk lietot vārdu "plānot". Nevarētu teikt, ka es nekad neko nebūtu plānojis, bet es skaidri apzinājos, ka mīlu Andželu un gribu būt kopā ar viņu. Mīlestība ir tā, kas nepieciešama ģimenei. Tad vīrietis un sieviete kļūst par vienu miesu. Vēlāk viņiem pievienojas bērni. Svarīgi, ka bez mīlestības un cieņas ir kopīga ticība. To es vienmēr esmu novērtējis kā ļoti lielu laimi. Varam kopā svētdienās braukt uz baznīcu, kopā lūgt.

A: – Es vēlos, lai cilvēki savā dzīvē ieraudzītu Dieva vadību. Mēs bieži to nepamanām. Visbiežākais iemesls tam – Dieva darbi ir ļoti daudzveidīgi. Katram ir priekšstats par to, ko māca Bībele par labu ģimeni vai pareizu dzīvi. Dievs spēj uzrunāt un dot mums nepieciešamo dažādos veidos. Es vēlētos, lai ikviens to ieraudzītu.