Austra Steķe, studente, mūziķe
Mēs esam latvieši, un mūsu mentalitātei ir raksturīgas latviskās tradīcijas. Tās ir mūsu saknes, apzinoties tās, mēs zinām, no kurienes nākam. Bet viss, kas par daudz, nāk par sliktu. Mūsu ģimene galvenokārt svin kristīgos svētkus un bluķu velšanās nav sanācis piedalīties un patiesībā arī nevelk. Ir kristieši, kas latviskās tradīcijas ievēro, bet nepiešķir tam nekādu īpašu nozīmi. Mēs, kristieši, īstenībā nemaz neesam pret latviskajām tradīcijām, bet uzskatu, ka tām nedrīkst piešķirt maģisku jēgu. Domāju, ka latviskās tradīcijas kristiešus īpaši neietekmē un neliedz tiem būt īstiem kristiešiem.
Osvalds Pugovičs, ķīmiķis
Es domāju, ka agrīnās latviskās tradīcijas ir maz zināmas. Iemesls – par tām nav saglabājušās rakstveida liecības, jo tajā laikā Latvijas teritorijā rakstības vēl nebija. Uzskatu, ka mums vajadzētu atcerēties un pētīt latviskās tradīcijas, lai mēs apzinātos, no kurienes nākam. To šodienas loma – nacionālā identitāte, ar ko mēs atšķiramies no Anglijas, Francijas, Vācijas... Tās apzināties ir nepieciešams, lai nekļūtu par kosmopolītiskiem eiropiešiem. Katrā atsevišķā reģionā latviskās tradīcijas ietekmē kristīgās tradīcijas un otrādi, bet es nedomāju, ka latvisko tradīciju kopšana ietekmē cilvēka ticību pēc būtības, jo tās kalpo vairāk kā identitātes apliecinājums.
Māris Barons, students
Mani latviešu tautiskās tradīcijas īpaši nesaista. Atceros, ka vidusskolā par to mācīja latviešu valodas un literatūras stundās. Tam lielu uzmanību nepievērsu un necentos iegaumēt, bet tagad domāju, ka ir svarīgi zināt, ko šīs tradīcijas nozīmē un kas zem katras slēpjas, lai varētu saturīgi argumentēt savu pārliecību par kristietību un Dievu, runājot ar cilvēkiem, kuriem šīs tradīcijas ir nozīmīgas. Svarīgākais ir drošs pamats manai pārliecībai – Trīsvienīgais Dievs, pārējās lietas to nevar izšķobīt.
Baiba Nevarževska, skolniece
Latviešu tradīcijas atšķir mūs kā tautu no citām, tā ir identitātes pazīme. Man pašai šķiet, ka no senlatviešu reliģijas esam paņēmuši to labāko – dekoratīvus elementus, ēdienus, šūpošanos, dziedāšanu, lēkšanu pāri ugunskuram u. c. Pati lielu vērību tām nepievēršu, uztveru tās vairāk joka līmenī. Vecākās paaudzes cilvēkiem gan tās šķiet daudz svarīgākas – daudzi joprojām pievērš lielu uzmanību, piemēram, līgavas pūram, mičošanai, sālsmaizei, dažādiem ticējumiem... Kristiešus, manuprāt, tās ietekmē pozitīvi – mēs, piemēram, redzam bērzu zarus baznīcā, krāsotās oliņas Lieldienās, dziedātprasmi, lielo dabas mīlestību, kam, domāju, ir saknes latviešu tradīcijās.
Inese Ziediņa, sētniece
Vispār pagāniskās tradīcijas es neatzīstu, bet Jāņus es svinu gan. Dedzinām ugunskuru, dziesmas dziedam. Jāņi – tā ir kā radu sanākšana. Es patiesībā neuzskatu, ka tradīcijām būtu jāmeklē kāda dziļāka jēga. Un galu galā Jāņos taču var arī kristīgas dziesmas dziedāt!
Maira Gūtmane, informācijas sistēmas administratore
Tur, kur ir dabas ritmi, tur latviešu tradīcijas ienāk mūsu dzīvē. Agrāk tās tik ļoti nesajutu, bet tagad arī šie saulgriežu laiki nāk ar kaut ko savu. Es to sajūtu tā – Dievs ir dabā un visur citur, tāpēc es nesaskatu pretrunu starp savu kristietību un latvietību. Nevajadzētu to tik strikti nodalīt, bet mācīties arī šajos dabas ritmos sajust kaut ko īpašu, nenostādot tās iepretim, bet atrodot vidusceļu.
Intervēja Elizabete Zīlišķe, autores foto un foto no personiskajiem arhīviem |
