Māc. Dr. theol. Ralfs Kokins

Dzimšanas dati: 07.05.1968. Rīgā.

Draudzēs: kopš 1990. gada.

Studijas: LVU Ķīmijas fakultāte, LU Teoloģijas fakultāte (1994), Heidelbergas universitāte Vācijā – Teoloģijas doktora grāds (1999).

Darbs: LU Teoloģijas fakultātes dekāns, Bibliskās teoloģijas katedras vadītājs, bakalaura studiju programmas direktors, docents.

Kalpošana: LELB mācītājs (ordinēts 04.09.1994.), kalpo Jelgavas Sv. Vienības un Salgales draudzē, LELB Tiesību komisijas un Teoloģiskās komisijas loceklis.

Ģimene: dēli Gundars (17) un Juris (16).

".. esmu norūpējies par mūsu tautas gaidāmo likteni"
Apmēram 600 gadu pirms Kristus pravietis Elija runā uz savu tautu Israēlu: "Cik ilgi jūs klibosit uz abām pusēm? Ja Tas Kungs ir Dievs, tad sekojiet Viņam! Bet, ja Baals ir dievs, tad sekojiet tam!" (1Ķēn 18,21)  Vai vairāk nekā pēc 800 gadu kristietības Latvijā mēs, latvieši, nedarām līdzīgi? Mēģinām vienlaikus apvienot neapvienojamo – ticību elkiem un vienīgajam Dievam. Par šo nopietno jautājumu uz sarunu aicināju LU Teoloģijas fakultātes dekānu, mācītāju Dr. theol. Ralfu Kokinu.

Ar mācītāju RALFU KOKINU tikās evaņģēliste Milda Klampe

– Vai latviešu tautas dievības – zemes māte, velns, saule, pērkons, dievs, meža māte u. c. – joprojām ir aktuālas 21. gs. latvietim?

– Protams, katrai tautai ir savas dievības un līdz ar to dažādas reliģiozitātes formas – no totēmisma, animisma līdz maģiski mitoloģiskiem priekšstatiem. To mēs redzam ļoti senos civilizāciju slāņos, reliģija ir tikpat veca, cik pati cilvēce. Pagāniskie priekšstati ir pārsteidzoši līdzīgi visā pasaulē. Taču, vērtējot situāciju Latvijā šodien, ar nožēlu jākonstatē, ka mēs nevaram runāt par pagānismu vai par kristietību, vai kādu citu reliģiju tīrā veidā, bet ir vērojams dažādu reliģiju sajaukums. Briesmīgākais, ka arī baznīcas cilvēkiem nereti praktiskā reliģiozitāte ir eklektika no dažādām mācībām, sistēmām un ieskatiem. Interesantākais, ka cilvēkus ne mazākajā mērā neuztrauc, ka šīs lietas ir savstarpēji pretrunīgas. Piemēram, vistipiskākais savienojums – kristietība ar latviski pagāniskiem dievturības elementiem – daudziem cilvēkiem nav problēmu vienlaikus pielūgt Kristu un arī teikt lūgšanu Laimai vai citām pagānu dievībām. Sastopams arī kristietības savienojums ar ateisma, dažādiem filozofiskiem un margināliem pasaules reliģiju ieskatiem; daudzi kristieši tic horoskopu nolemtībai un ieklausās dažādu "speciālistu" viedokļos, kas ir pilnīgi pretēji Bībeles mācībai. Visbriesmīgākā ir kristietības sintēze ar maģiski okultajām lietām, ko esmu novērojis 18 gadu kalpošanas laikā vairākās draudzēs. Es to redzu kā ļoti bīstamu parādību – tā ir degradējoša situācija kristīgajai baznīcai, draudzei un katram indivīdam atsevišķi. Jo ir lietas, kas nav savienojamas, piemēram, Pāvils saka: kas kādai pagāniskai dievībai ir kopīgs ar Kristu? Jeb kas ticībai kopīgs ar neticību? Pēc pieredzes zinu, ka ļoti daudzi kristieši tic karmas likumiem, nodarbojas ar meditācijām, jogu un citām Austrumu reliģiju praksēm, mūžīgo dzīvību saprot kā reinkarnāciju vai Dieva apsolījumus iztulko apmēram tā – kristietība jau runā par to, ka mūsu dvēselīte pēc nāves nonāks Debesīs, bet mūsu miesa sapūs, vārdu sakot, mūžīgā dzīvība ir tāda kā dvēseles nemirstība, kas it kā katram tā automātiski iestājas pēc nāves neatkarīgi no ticības un dzīves. Un tad arī sāk likties, ka taisnība vien bija tiem padomju ateistiem, kas apgalvoja, ka ticība vajadzīga tikai vecām tantēm, kas domā par miršanu... Tās ir ļoti nopietnas lietas. No Vecās Derības tekstiem uzzinām, ka Dieva tauta saņēma ļoti smagu sodu un tika izsūtīta trimdā. Kādēļ? Ne jau Baala sekotāju un atsevišķu pagānu dēļ, bet tādēļ, ka tauta ticību vienam Dievam sajauca kopā ar dažādiem citu reliģiju dieviem un ieskatiem. Un tieši to šodien dara arī tas "vidējais latvietis", it kā kristietis, kas atjauc kristietību ar visu ko citu. Tāpēc esmu norūpējies par mūsu tautas gaidāmo likteni, ja tā neatgriezīsies no bezdievības un elkdievības. Ar garīgo pasauli nav joki. Tā nav neitrāla; kur un ko sauc, tas arī atsaucas.

– Profesors Adamovičs atzinis, ka vēl 16., 17. gs. latviešu pasaules uzskatu veidoja katoļu kultiskās maģijas ietekme, svēto leģendu brīnumpasaule, seni pagānisma elementi un baznīcas prakses prasības. Kādēļ vēl šodien, pēc vairākiem kristietības gadsimtiem, latvietis praktizē reliģiju sinkrētismu?

–  Nu šodien, salīdzinot ar 16., 17. gs., nekas nav mainījies. Neziņa, tumsonība, māņticība – tās raksturīgas arī it kā izglītotam, modernam cilvēkam. Cilvēki ir jāmāca un jāizglīto par to, ko māca Bībele, jo tas ir dzīves un dzīvības pamatā. Esmu mēģinājis saprast, piemēram, kā mēs varam atšķirt eņģeļus no dēmoniem. Nav tāda klasifikatora. Mēs to varam tikai ar lūgšanu un Dieva Vārdu. Cilvēks no malas to nevar izvērtēt, tur nepalīdz nekāda izglītība. Nav jau tā, ka tas Dieva Vārdā būtu burtiski rakstīts un mēs to varētu izmantot kā likuma pantus un konkrētas instrukcijas. Dieva Vārds mums norāda uz kaut ko lielāku – notikumu, īstenību, kas ir pāri tekstam, virs tā. Un tomēr Dieva Vārds ir skaidrs un tiešs, tas vienmēr koriģē populārus māņticības ieskatus. Un mums Dieva Vārds ir labi jāzina un pēc tā jādzīvo. Piemēram, tikko bija Vasarsvētki. Pēc pieredzes zinu, ka cilvēkiem ir grūti saprast, ko īsti mēs svinam šajos svētkos – vai vasaras sākšanos, vai arī Svētā Gara nākšanu, kas ir Dieva apsolījums, tā īpašā dāvana draudzei. Tāpat notiek ar garu atšķiršanu. Cilvēks atšķir garus, pazīdams Dieva Vārdu un dzīvodams no Kristus pieredzes. Ko vēlas ļaunais? Vai nelabais vēlas iznīcināt reliģiozitāti? Nē, tieši otrādi! Nelabais visādi cenšas veicināt šo praktisko, māņticības uzkurināto reliģiozitāti, viņš ir ļoti ieinteresēts dažādās sistēmās, reliģiskās praksēs ik uz soļa, ārišķīgi greznos un visiem korektos reliģiskos pasākumos. Nelabais ir ļoti ieinteresēts, lai visur būtu svētīšanas, pasvētīšanas, visu veidu reliģiskās svētdarbības – visas šīs absurdās lietas, kas dīvainā kārtā ar skubu tiek praktizētas arī luteriskajā baznīcā, piemēram, māju, automašīnu, krustiņu svētīšanas. Kas tas ir, mīļie?! Un tad mēs brīnāmies, ka pagāni un neticīgie par mums ņirgājas! Ja mēs šādi māžojamies – svētām krustiņus, pielūdzam svētos, apmeklējam svētvietas, nodarbojamies ar miroņu, kapu kultu, ja mācītāji skraida kā aptrakuši, svētīdami kapu kopiņas, patiesības vietā skaisti runādami to, ko cilvēki no viņiem grib dzirdēt, un naski atbildēdami ļautiņu reliģiskajam pieprasījumam – tad pareizi dara tie, kas smejas par šādu kristietību, kas ir visparastākā māņticība, tumsonība un amatniecība peļņas nolūkos! Un tad mēs brīnāmies, ka mūsu tautai trūkst svētības. Vecajā Derībā svētība numur viens ir attiecības ar Dievu un attieksme pret Dieva tautu – piem., apsolījums Ābrahāmam: "Es svētīšu tos, kas tevi svētī, un nolādēšu tos, kas tevi nolād." (1Moz 12,3) Es domāju: vai mums, latviešiem, ir Dieva svētība? Mēs jau sakām: mēs esam saules bērni, bāreņi utt., mums jau loģiski pienākas, mēs taču esam pelnījuši Dieva svētību. Ja vēl padziedam kopā: Dievs, svētī Latviju, – tad jau viss it kā būtu kārtībā, vai ne?

–  Tie jau ir gadsimtos paverdzinātas tautas kompleksi, koncentrējoties vien uz sevi, nevis Dievu.

–  Es kā mācītājs, kā teologs nedomāju, ka latviešiem būtu kāda Dieva svētība, to skaidri redzam visā, kas un kā šodien notiek mūsu zemē. Pravieša Ēcehiēla grāmatā Dievs atgādina, ka mēs velti skandinām par Viņa svētību, jo nekādas Viņa svētības mums nav. Tikai tad, "kad Es būšu jūs šķīstījis no visām jūsu nešķīstībām .. Es likšu nākt pār jums .. svētībai" – tā mums saka Dievs. (Ēc 36,29) Mēs, latvieši, ļoti ēdamies par žīdiem, neticam, tas ir, nedzīvojam kristīgi, un mums nav svētības, un tas ir tikai loģiski. Tāpat savu vecāku cienīšana un godāšana, kam seko svētības vārdi: ".. lai tu ilgi dzīvotu tanī zemē, ko Tas Kungs, Tavs Dievs, tev dod." (2Moz 20,12) Vai tad mēs cienām un godājam savus vecākus, iepriekšējo paaudzi Latvijā? Mēs ņirgājamies par pensionāriem, saviem vecākiem un vecvecākiem, maksājam pensijas zem iztikas minimuma tiem, kuri ir veidojuši bāzi tam, no kā mēs šodien dzīvojam.

– Vai mēs kā tauta nesam atbildību Dieva priekšā par kādiem kopīgiem grēkiem?

-  Bībele mūs māca, ka viss ir jāsauc īstajā vārdā. Labāk ir nožēlot un uzņemties kādu lietu uz saviem pleciem, lai to Dievs paņem un izlīdzina, nekā paštaisni neatzīt savu vainu. Piemēram, Vācija ir atzinusi savu vainu Otrā pasaules kara sakarā. Bet man rodas liels jautājums par 9. maiju. Nacisms pasaulē ir nosodīts, un tas ir pamatoti. Bet man jābrīnās, kā gan tik daudz cilvēku šeit Latvijā var svinēt totalitārismu, noziegumus pret cilvēci, spļaut virsū Latvijas valstij, latviešu tautai. Kā var svinēt okupāciju, genocīdu, izsūtīšanas, spīdzināšanas, ģimeņu izpostīšanas, visus šos melus par "atbrīvošanu"? Manā skatījumā komunistiskais režīms bija tieši tāds pats ļaunums kā nacionālsociālisms. Latvijas kontekstā, iespējams, vēl lielāks nekā hitleriskais režīms. Ir pēdējais laiks saukt lietas īstajā vārdā, bet ik uz soļa saskaramies ar vēstures nezināšanu, gļēvulību un korupcijas izraisītu politkorektumu.

Liela šodienas problēma ir individuālā bezatbildība un kolektīvā bezapziņa. Mēs esam radīti kā morālas būtnes, tātad par savu dzīvi, rīcību mums būs jāatbild. Vispirms jāatbild par savu dzīvi. Cilvēks ir aicināts atgriezties pie Dieva un savu ticību dzīvot, rīkoties godprātīgi. Mēs šodien, tāpat kā Jesajas laika cilvēki, saucam: nu Dievs, kur Tu esi? Kāpēc Tu nedari, nepalīdzi, nesvētī? Taču Dievs saka: kā lai Es jums palīdzu, ja jūs Man esat pagriezuši nevis seju, bet pēcpusi? Lielākā problēma, kurai netiekam pāri, – mēs jaucam robežas, kas ir Dieva bērni. Pat daudzi mācītāji saka: mēs, latvieši, jau esam Dieva bērni. Mēs neesam Dieva bērni, ja mums nav Kristus. Tikai Kristus maina mūsu dzīvi, to augšāmceļ, skaidro.

-  Vai evaņģēliskie kristieši šodien neatgriežas katoļu baznīcas mācības skavās?

-  Ar šausmām un neizpratni redzu, ka atrodamies tādā kā identitātes krīzē. Pat daudzi mācītāji vairs nezina, kas tad ir tie labie evaņģēliskie principi un kā tie atšķiras no katoliskajiem. Kaut vai jautājumā, kam ir vara un pēdējais vārds baznīcā – vai draudzēm, visiem ticīgajiem, vai kādam pāvestam? Vai apakšas atskaitās augšām vai otrādi? Vai arī mums baznīca jāveido pēc katoļu baznīcas principiem, kur Bībeles mācības vietā par vispārējo priesterību nāk hierarhiskā priesterība? Evaņģēliskie kristieši tagad celebrē garas, nesaprotamas misas, kūpina un klanās, liek uzsvaru uz tērpiem, rituāliem, ārišķībām, piedalās svētceļojumos, apmeklē svētvietas, lūdzas pie svēto kapavietām utt. Tam visam pamatā ir pavisam cits vēstījums, kā īsti mēs varam tuvoties Dievam un Viņu piedzīvot, kas nesaskan ar Bībeles mācību. Ja Bībele nav mēraukla un visa argumentācija sniedzas laikā pirms reformācijas, tad agrāk vai vēlāk nonāksim pie priesteriem, svētvietām, pie Marijas un svēto kulta, visām reformācijas savulaik noraidītajām muļķībām un māņticībām. Ja cilvēks uzskata, ka Dieva klātbūtne Medjugorjē, Fatimā, Aglonā, Romā vai citur ir intensīvāka nekā kādā Rīgas vai Jelgavas draudzē, tad šis cilvēks pamatā nav sapratis Bībeli un nav piedzīvojis dzīvo Kungu. Tas ir vistipiskākais pagānisms, māņticība. Evaņģēliskajā ticībā svarīgas ir tikai divas lietas – tas, kas rakstīts Bībelē, un tas, ko redzam pirmdraudzē, pie apustuļiem. Un pirmdraudze nav ne 4. gadsimts, kad kristietība kļuva par oficiālo impērijas reliģiju un uzsūca sevī pagānu funkcionārus, ne katoliskie koncili viduslaikos. Kristus mums apsola savu klātbūtni visur, kur Viņa vārdā cilvēki ir pulcējušies, kur ir ticīgie. Man nav jābrauc pēc Kristus klātbūtnes uz kaut kādām svētvietām; es Kristu varu piedzīvot autentiskā veidā savā draudzē, Baznīcā, kur ticīgi cilvēki klausās Dieva Vārdu, atbild ar dziesmām un lūgšanām un zina, kas ir Svētais Gars. Cilvēkiem, kas nav saņēmuši Svēto Garu, vienmēr kaut kā dzīvē trūks, būs alkas pēc ezoterikas, mistikas, pareizas reliģiozitātes, kaut kādiem svētajiem, katedrālēm, priesteriem utt. Milzīgs ticīgo skaits ir atkarīgs no priesteriem, kas autoritatīvi pateiks priekšā, kā tev dzīvot, ticēt un mīlēt. Gluži kā pliekanos meksikāņu seriālos, kur priesteris kā tāds piektais ritenis visiem maisās pa vidu. Evaņģēliskā izpratne ir pilnīgi citāda. Kristus ir vienīgais vidutājs starp Dievu un cilvēku, mums nav vajadzīgi citi vidutāji, nav vairs vajadzīgi upuri, rituāli un svētvietas. Es domāju, ka nelabais ļoti cenšas, lai tik cilvēks būtu reliģiozs, skaisti un bijīgi ņemtos ar visu ko, bet tikai lai nenāktu pie Jēzus. Jo tad nelabajam ir nepatikšanas! Kur cilvēks sastop Jēzu, tur pats Jēzus sāk strādāt pie cilvēka un dara viņu citādu. Un tas ir gals visiem reliģiozi māņticīgajiem teātriem!

-  Tas uzrāda cilvēku apjukumu garīgajos jautājumos.

-  Cilvēki ar sajauktu reliģiozitāti nonāk lielās problēmās tādēļ, ka viņi, pirmkārt, nav patiesi atgriezušies, nav īsti sastapuši Kristu, otrkārt, viņi nezina, kas ir Svētais Gars. Šādus cilvēkus ir visvieglāk apmuļķot. Pastorālajā pieredzē es nemitīgi redzu, ka, piemēram, tie cilvēki, kas nodarbojas ar buršanu, zīlēšanu, lāstu likšanu, pūšļošanu, dziedināšanām pa kaktiem pie visādam tantēm, parasti saslimst ar garīgām slimībām un sajūk prātā, daudzi izdara pašnāvību. Vai ir jēga vienas kaites dziedināšanai, ja cilvēks zaudē savu dvēseli un nevar vairs ticēt un Dievu lūgt? Redziet, cilvēks dabiskā veidā ir pasargāts no ļaunuma pasaules. Nav tā, ka kristietim lāsts tā vienkārši ķeras klāt. Tie ir meli, kas apstulbo daudzus ticīgos. Ja mēs kristībās esam Kristus nāvē iegremdēti, Kristus gādā, lai mūsu ceļš uz mūžīgā Tēva mājām būtu pasargāts, jo esam līdz ar Viņu augšāmcēlušies no grēka, nāves un velna varas.

–  Kristieši baidās no ļaunā, jo nav ticībā satvēruši Kristus spēku.

–  Kristietim neviens neko nevar izdarīt, ja tik vien viņš nesāk baidīties un respektēt ļauno, izmantot kādus maģiskus okultus līdzekļus. Pirmkārt, neviens lāsts nav stiprāks par Kristu. Otrkārt, visiem lāstu licējiem, pūšļotājiem, zīlētājiem u. c. ir jāzina, ka šīs lietas agrāk vai vēlāk sāpīgi nāks atpakaļ. Ir jāatgriežas, kamēr vēl ir laiks. Kristū ir viss, kas cilvēkam un viņa glābšanai ir vajadzīgs. Vai nu Kristus ir pestītājs, vai arī mūsu ticība nav ne santīma vērta. Tās ir ļoti nopietnas lietas. Cilvēki, kas dara šīs ļaunās lietas, Kristu dara par meli, pārkāpj pirmo un otro bausli, zaimo Svēto Garu (labo saucot par ļaunu un ļauno par labu), spēlējas paši ar savu likteni un dzīvību. Vienīgā iespēja ir nosaukt šo grēku vārdā, to nožēlot un atgriezties, līdz ar to visas ļaunās saistības un nolemtības tiek vienkārši izbeigtas. Zinu no draudzes pieredzes, kā iet ar tiem tumšo spēku pakalpiņiem, kas nodomājuši karot ar Kristu un Viņam piederīgajiem – Dievs ļoti ātri šos cilvēkus noliek pie vietas.

-  Kalpošanā esmu pieredzējusi, ka pat kristieši starp jēdzieniem "zintnieks", "dziednieks" un "Dieva Gara dāvanas" liek vienlīdzības zīmi.

-  Tas ir komplicēts jautājums. Pats Dievs dod dziedināšanas dāvanu, dziedināšana ir viena no mazākajām un pirmajām Dieva dāvanām. Par dziedniekiem – kritērijs ir šāds: vai šī dāvana ir aprobēta, zināma kristīgajā draudzē? Uzskatu, ka ikvienā Kristus draudzē ir jābūt cilvēkam ar dziedināšanas dāvanu no Dieva. Nevar arī būt Dieva dāvana, kas "iedzimst" no paaudzes paaudzē, kā to redzam pie burvjiem, tā viennozīmīgi nav no Dieva, no paaudzes paaudzē iet tikai iedzimtais grēks un šīs specifiskās dēmoniskās saistības. Jautājums ir, vai tās vecenes, kas pa kaktiem it kā Dieva Vārdā un spēkā dziedina, pašas ir draudzē, Baznīcā? Vai viņām šī lieta ir ordinēta, saskaņota ar draudzi? Vai tas izriet no attiecībām ar Kristu draudzes kontekstā? Kādēļ tad šie cilvēki nav draudzē, ja jau tā ir Dieva dāvana? Es ļoti apšaubu, ka var būt ticība un Dieva darbs ārpus draudzes un Dieva pestīšanas darba pasaulē. Tas ir kliedzošā pretrunā ar Bībeli. Ārpus draudzes nav un nevar būt pestīšanas. Mēs to neesam izdomājuši, to saka Dieva Vārds. Cilvēki mēdz apgalvot: jā, bet tā tante taču dziedina ar Dieva vārdu, viņa tur lūdzas, met krustus utt. Vai tikai tādēļ, ka uz kaut kāda zila papīriņa ir uzrakstīts: Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā un arī kaut kādi pesteļi vai pat latīņu burtiem Korāna sākums?! Ir tik muļķīgi iedomāties, ka pēc Dieva dziedināšanas var aizbraukt kā uz kādu lielveikalu pēc šņabja. Sak, Dievs jau tāpat to dziedināšanu, ko mums vajag, nedod, un Viņš pats jau mums arī nav īpaši vajadzīgs, tāpēc jāaizbrauc pie pareizās tantes, kas zina pareizās darbības un pareizos vārdiņus, ar ko Dievu "apstrādāt". Lietojot tos, Dievs tiks iedzīts stūrī un Viņam vairs nebūs citas izejas kā mums to dziedināšanu dot (ko Viņš citos apstākļos mums nekādi nedotu). Mīļie, attapsimies! Tas taču ir tik smieklīgi un stulbi! Latvijā patiešām netrūkst muļķa cērpamo aitu! Tā nav dziedināšana ar Dieva Garu. Tā ir pretīga Dieva Vārda zaimošana, nelietīga valkāšana. Šī baušļa sakarā Dievs teic, ka Viņš nepametīs nesodītu to, kas tādas lietas dara. Dievs bauslībā aizliedz to darīt, teikdams: "Ja jūs to darīsiet, jūs mirsiet." (2Moz) Neviens šajā pasaulē nenodarbojas ar labdarību tāpat vien. Vienīgi Dievs visu dod gratis (grātīs – lat. val. – par velti). Nekādi citi spēki, enerģijas vai būtnes neko nedod gratis. Jautājums jau nav par to, vai dziedināšana notiek vai ne, jo pasaule ir pilna spēkiem un būtnēm, bet ne visas tās kalpo Dievam. Jautājums ir, uz kā rēķina tas viss notiek. Parasti uz kādu iekšējo resursu rēķina cilvēkā – tiek izdziedināta miesīga kaite, bet pēc tam cilvēks sajūk prātā vai arī nevar vairs normāli domāt, lūgt, tam izjūk attiecības, saiet šķērsām visa dzīve. Arī tas nav kritērijs, ja kāda tante par kādu pasaka visu kā rentgena kabinetā. Dēmoni zina ļoti labi visu informāciju par mums. Piemēram, Marka ev. lasām, ka tieši dēmoni ir pirmie, kas Jēzu apliecina par Kristu, bet Viņš tiem pavēl klusēt. Ļoti grūti iedomāties, ka Dievs dziedina cilvēku, nesaistot to ar cilvēka pestīšanas jautājumu – ar grēku piedošanu, grēksūdzi, atgriešanos, kristīgu dzīvi. Ja kāds cilvēks saka: tur un tur notiek dziedināšanas no paša Dieva, bet netiek prasīta atgriešanās pie Kristus, tas notiek ārpus draudzes, Dieva Vārda, sakramentiem, draudzes lūgšanām un aizlūgšanām, tad mēs Kristu ļaunprātīgi vai sava stulbuma dēļ taisām par meli. Kad Kristus dziedina, dziedināšana vienmēr ir atgriešanās, svēttapšanas un glābšanas kontekstā. Dievs dziedina ne tikai miesu, Dievs dziedina dvēseli, garu un miesu. Dievs dod pilnīgu, kompleksu dziedināšanu. Dievs dziedina tā, ka cilvēks atgriežas un iegūst dzīvību.

- Kristus saka: tavi grēki tev ir piedoti, celies un staigā.

- Tieši tā! Tas saistīts ar grēku piedošanu, atgriešanos, dziedināšana notiek, kad mēs ļaujam Kristum darboties. Man ir jautājums: kādēļ cilvēki nevar sastapt Kristu dievkalpojumā, draudzes kopībā, kā Bībele to paredz? Kādēļ meklē riņķī un apkārt, meklē enerģijas, brauc uz Pokaiņiem? Ko Bībele saka par grēku? Grēks jau nav kaut kāds nodarījums, neķītri darbiņi, kurus vairs nedarot mēs labojamies. Nē, grēks ir katastrofāli traģiska situācija, ka mēs esam tālu no Dieva, esam pagriezuši Dievam pēcpusi, ignorējam Viņa sacīto. Tas ir bezdibenis starp mums un Dievu. Mēs paši to nevaram pārvarēt, te nelīdz ne mūsu spēks, ne zināšanas, ne kas cits. Grēks mūs korumpē ļoti dažādos līmeņos. Nav tā, ka ir kaut kāds neskaidrs grēks, kas attiecas uz kādiem ļaunajiem un sliktajiem, bet mēs jau visi esam tādi labi un "pūkaini", mums tik vajag enerģiju, spēku, prieku, lai to veco dzīvi labāk varētu dzīvot tālāk. Tās ir muļķības. Nav nekā tāda cilvēkā, kas nebūtu grēka izkropļots. Arī dvēsele ir grēka izkropļota, arī māksla. Bībele māca, ka grēks skar cilvēku totāli – gan dvēseli, gan miesu. Tāpēc mums ir vajadzīga palīdzība visdažādākajos līmeņos. Kristietība nemāca arī to, ka dvēselīte pēc nāves brīva no grēka plivināsies kaut kur. Tā ir grieķu filozofija, pagānu iedomas. Kristietības ieskats ir par pilna cilvēka glābšanu, un šī glābšana notiek caur Kristu, Viņa vietniecisko upuri – ka Viņš ir par mums cietis, miris un augšāmcēlies. Viņš ir mūsu vietā izcietis sodu, paņēmis prom mūsu grēkus, vainas no mūsu pleciem, un mums nekas vairs nav jādara pašiem Dieva priekšā. Mums ir jāpieņem Kristus darbs un jāsastopas ar Jēzu Kristu. Vecajam cilvēkam, vecajai dzīvei jāiet bojā, un mums tiek dāvāta jauna dzīve un dzīvība. Tāpat arī nulles vērtībā ir pareiza, skaista ticība, ja tā konkrētā rīcībā netiek dzīvota.

- Kāds ārzemju garīdznieks teica, ka virs Latvijas ir ļoti melnas garīgās debesis. Vai tās ir pagānisma, māņticības, okultisma sekas?

– Tā tas ir. Bet mēs vienalga esam zem Dieva žēlastības. Mēs neesam tīri, skaidri, tik daudzi dzīvo samocītas, dubultas dzīves, ir nelaimīgi, indē sevi nost ar savu žulti, nepiedošanu, izlikšanos, visu laiku kaut ko plāno, kombinē, mēģina manipulēt ar līdzcilvēkiem, nav un nespēj būt patiesi. Ir tik daudz tādu, kuru vispār nav kā cilvēku, kuri ir tikai tas, kas no viņiem tiek prasīts un ir izdevīgi. Bet Dievs mums ir devis savu žēlastību, vēl žēlastības laiku, ka varam atgriezties, pieņemt Jēzu savā dzīvē par Kungu un Glābēju un veidot ar Viņu dzīvas un sirsnīgas attiecības. Viņš vēlas mūs dziedināt un atbrīvot, darīt par cilvēkiem, lai mūsu dzīvē būtu mīlestība, kas nepazīst baiļu. Pasaule jau mūs turpinās baidīt, centīsies pārliecināt par pretējo. Bet Kristus saka: "..neviens jūs neizraus no Manas rokas." (Jņ 10,28)

-  Vai mēs, garīdznieki, cilvēkus brīdinām par tik nopietniem jautājumiem?

-  Mēs diemžēl nemīlam runāt par lietām, kas mums ir neērtas, bet tieši mācītājiem jārunā par to, kas apdraud cilvēka garīgo un fizisko veselību, jārunā ļoti vienkārši un tieši, nebaidoties par savu reputāciju neticīgo vidū. Mācītājiem ar ordināciju darbam draudzē Dievs parasti dāvā spēju lietas redzēt un dzirdēt, lai tie savā reizē spētu runāt patiesību un rīkoties. Protams, mācītājam ir jābūt izglītotam par šiem jautājumiem, bet pāri visam – jābūt pilnīgi draudzes garīgajā dzīvē un dzīvās attiecībās ar Jēzu. Jo no tukšām rokām tu neko draudzei neiedosi. Ja tu pats Svēto Garu neesi saņēmis, tu to nekad nespēsi iedot draudzei. Dažkārt mēdz domāt, ka viss, ko darām, ir kādi mūsu iekšēji resursi, spēki, zināšanas, metodes, pareizā rīcība – bet tā tas nav, mēs dzīvojam no tā, ko Dievs savā žēlastībā dod caur Kristu. Draudzē to vislabāk var redzēt un piedzīvot.

Foto no Ralfa Kokina personiskā arhīva