Rīga ir skaista pilsēta. It sevišķi šajā gadalaikā. Taču skaistajā pilsētā ir arī daudz nebūšanu. Mūsu lielā un stiprā draudze neatrodas vis smalkajā Vecrīgā, bet vietā, kur pa apkārtējām ielām staigā neskaitāmas problēmas. 9. maijā arī mēs izgājām ielās. Sadalījāmies grupiņās pa trīs četriem un devāmies ceļā. Mārtiņš bija devis uzdevumu – vērot pilsētu un ieraudzīt, par ko vajadzētu aizlūgt, bet, ja Dievs uzrunā īpaši, arī iesaistīties sarunās. Par ko gan lai lūdz? Vai lai atrisinās trauksmes situācija centrālajā stacijā, kurā atkal paziņots par spridzekļa ievietošanu? Vai par to noskrandušo dzērāju, kurš maizes vietā nopērk kārtējo pudeli? Vai par saspringtajām attiecībām starp radikālajiem krieviem, kuri atbalsta 8. maija svinības? Vai par sievieti ar sarkano seju, kurai jau pagājušas trīsdesmit dienas patversmē un tagad jāguļ uz ielas? Vai par glīto garāmgājēju augstpapēdenēs, kura steidzas no darba iztukšotu skatienu uz tikpat tukšu dzīvoklīti vēl tukšākā dzīvē? Vai par to jauno vīrieti tikko nopirktā bembī, kurš dodas kārtējā piektdienas vakara uzdzīvē?
Ejam pa mazu ieliņu. Es prasu: kāpēc tieši šeit? – te taču nebūs par ko lūgt. Pagalma pretējā pusē zālē sēž trīs vīrieši – dzer. Uzreiz redzams, ka viņiem vajadzīgs Dievs. Jā, ir bail un nāk smiekli par situāciju – trīs meitenes tūlīt ies pie trīs čaļiem un sāks sarunu. Bet pieejam. Un iepazīstamies. Un pēc tam mīļajā Jēzus baznīcā aizlūdzam par vīrieti, kurš dienējis Čečenijā, bet nupat sieva viņam deguna priekšā aizcirtusi mājas durvis, liedzot arī tikties ar mazo meitiņu. Un arī par diviem jauniem puišiem, kuri Dievu jau pazīst, jo ir gājuši svētdienasskolā un viens apmeklē arī draudzi, taču cigaretes un džina pudeles viņu rokās liek aizdomāties par to, ka dzīve ar Dievu viņiem vēl priekšā. Tāpat kā daudziem citiem – bet kā lai viņi par to uzzina?  

Austra Klotiņa