Mīļie draugi, par gudrajiem vīriem no austrumu zemes mums Bībelē sacīti ļoti interesanti vārdi: ″Un sapnī saņēmuši norādījumu pie Hēroda neatgriezties, tie aizgāja pa citu ceļu uz savu zemi.″ (Mt 2,12)

Nonākuši Bētlemē, gudrie vīri uzmeklēja jaundzimušo Jēzus bērnu. Vispirms viņi dāvināja Jēzum savu pazemības pilno pielūgsmi. Bet tad viņi atvēra arī savas ceļa somas un dāvināja Jāzepam un Marijai līdzi atnestās dāvanas – zeltu, vīraku un mirres.
Šķiet, itin parasta sastapšanās. Un tomēr, ikviena sastapšanās ar Jēzu ir ļoti īpaša.

Toreiz Jēzus bija vēl tikai pavisam nesen dzimis bērns. Mēs jautājam: vai šis mazais bērns varētu kaut kā īpaši uzrunāt, kaut ko būtisku likt saprast, piedzīvot?

Brīnumainais ir tas, ka Viņš tiešām to var.

Palūkojies uz Dieva kalpu Simeānu, par kuru lasām evaņģēlijā. Viņš drīkstēja Jēzus bērnu paņemt vien uz savām rokām un to vienkārši uzlūkot, bet kādu iespaidu atstāj uz viņu šī sastapšanās. Simeāns to izsaka vārdiem: ″Kungs, lai nu Tavs kalps aiziet mierā, kā Tu esi sacījis, jo manas acis ir redzējušas Tavu pestīšanu..″ (Lk 2,29)

Simeāns neko vēl nav redzējis no Jēzus dzīves, no Viņa ciešanām, no Viņa krusta nāves, arī neko no Jēzus augšāmcelšanās. Viņš visu to skata vēl tikai caur Svētā Gara dāvinātu ticības redzējumu. Bet viņš to visu spēj ieraudzīt jau šajā mazajā zēnā, kuru drīkst turēt uz savām rokām. Jaundzimušajā bērnā viņš redz Pestītāju, kas nācis izglābt arī viņu.

Kad es domāju par gudrajiem vīriem no austrumu zemes, man šķiet, ka sastapšanās ar Jēzu viņu sirdī un dzīvē atstāja neizdzēšamas pēdas. Es ticu, ka tas, ko viņi piedzīvoja Bētlemē, bija radikāla virziena maiņa – sirds, bet līdz ar to arī visas dzīves virziena maiņa. Viņi bija tie paši vīri. Viņi devās atpakaļ uz to pašu zemi, no kuras bija nākuši. Bet vienlaikus viņi nebija vairs tie paši vīri un arī ceļš vairs nebija tas pats vecais, jo tagad viņi mācījās iet pa jaunu ceļu, kas saucas – uzticēšanās Dievam.

Es lūdzu Dievu, kaut arī šie Ziemassvētki, kurus nu jau esam aizvadījuši, būtu daudziem bijuši tādi svētki, kuros viņi ļoti personiski ir sastapušies ar Kristu caur evaņģēlija vēsti. Zinu to, ka vienīgi dziļi personiska sastapšanās ar Kristu dāvina ticību un sirdi piepilda ar mieru un prieku.

Patiesībā tā ir jauna dzīve, ko Dievs mums dāvina. Sastapšanās ar Jēzu atnes vienmēr sev līdzi kaut ko jaunu, kaut ko līdz šim vēl nepieredzētu.

Ticu, ka visi, kas to ir pieredzējuši, var sacīt līdz ar Psalma autoru:

″Manā mutē Viņš lika jaunu dziesmu, slavas dziesmu mūsu Dievam.″ (Ps 40,4)

Novēlu visiem, lai jaunais gads, ko Dievs mums dāvina, ir tāds gads, kurā  piedzīvojam prieku, pagodinot un apliecinot Kristu!

Gaišu, jauku un svētīgu Jauno gadu vēlot – mācītājs Erberts Bikše