Gavēņa laikam pienākot, esam aicināti uz pārdomām par ciešanām un grēku, par Gaismu un Patiesību, par visu, kas nozīmīgs mūsu ticības dzīvē. Kopā ar LĪGU AMATU aicinām arī mūsu lasītājus šajās nedēļās būt klusiem un atvērtiem, lai Dievs no jauna var ienākt mūsu sirdīs un tajās jo spoži atmirdzētu Dieva Gaisma un Kristus mīlestība.
Ar Līgu Amatu tikās Valda Zvaigzne

LĪGA AMATA
Dzimusi: 1983. gada 30. martā Rīgā.
Draudzē: no 2003. gada.
Mācības, studijas: Rīgas 45. vidusskola, Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultāte, sociālo zinātņu maģistre.
Darbavieta: Latvijas Republikas Saeima, Protokola nodaļas vecākā konsultante; SIA "Avota nami" padomes locekle.
Kalpošanas darbs: draudzes padomes locekle, dzied jauniešu korī, bijusi svētdienas skolas skolotāja.
Ģimene: neprecējusies Jauni cilvēki nereti drošāk jūtas bariņā, pūlī, baidās, ka varētu palikt vieni.

Vai tevi šādas sajūtas nenomāc?
Man jāsaka tā, ka Dievs mani ir svētījis ar fantastisku ģimeni un fantastiskiem draugiem, fantastiskiem līdzcilvēkiem. Tāpēc es zinu, ka arī grūtās situācijās un grūtos laikos, un arī tad, kad liekas, ka viss teju, teju varētu sabrukt un sagrūt pār manu galvu, man vienmēr būs atbalsts no labiem draugiem, tuviem cilvēkiem, kas mani uzmundrinās, kas pateiks: Līga, tu neesi viena! Un, ja arī viņi nevarēs man palīdzēt, tad vienmēr atgādinās, vērsīs manu skatu uz to, ka mums ir Jēzus Kristus, kas palīdz. Tā ka droši varu teikt, ka līdzcilvēku ziņā nekad neesmu viena, vienmēr kāds ir blakus.

Vai pilnīgi visu vari atklāt otram cilvēkam?
Nē, ir lietas, ir sāpes, ir arī tādi pārdzīvojumi, kas paliek tikai mūsu sirdīs. Un tas varbūt tādēļ, ka ir tādas lietas, kas sāp tik ļoti, ka ne ar vienu tās nevar izrunāt, ne ar vienu citu, izņemot Dievu Tēvu, Kristu. Bet tāda situācija, kad cilvēkam ir labi, tad viņš ir skaļš un barā, bet, kad viņam iet grūti, tad paliek viens – es domāju, rodas tāpēc, ka cilvēki cits citu ne vienmēr spēj saprast un pieņemt. Vienīgais, kuram ir spēks mūs pieņemt tādus, kādi mēs esam, pilnīgi jebkādus, ar jebkurām problēmām, ar jebkurām sāpēm, – ir Jēzus Kristus. Cilvēki var mūs arī nesaprast, ja nebūsim tik perfekti.

Vai Dieva tuvumu tu iepazini savā ģimenē?
Manā ģimenē tikai mamma ir kristiete, nāk mūsu draudzē. Man ir vēl divas vecākas māsas un tēvs, bet viņas un tētis, nē, viņi diemžēl nav kristieši. Lai gan nav tā, ka visi esam ticīgi cilvēki, tomēr vecāki mūs ir audzinājuši pēc kristīgiem principiem. Šīs vērtības mums vienmēr ir bijušas cieņā un godā. Par kristieti kļuvu 20 gadu vecumā, bet Dieva vadību un apsardzību jutu visa mūža garumā. Esmu pārliecināta, ka vecāmamma, mammas mamma, kura bija kristiete, bija pastāvīgās lūgšanās par mūsu ģimeni. Domāju, ka tāpēc arī pār mani nāca Dieva atklāsme, un šo lūgšanu dēļ es atgriezos. Daudz spēj ticīga cilvēka lūgšana par saviem mīļajiem. Ceļš uz Lieldienām ved cauri gavēnim, ciešanu laikam.

Vai un ko, tavuprāt, šajā ceļā un laikā var rast mūsdienu modernais cilvēks?
Es domāju, ka cilvēkiem, kuri pazīst Kristu, ciešanu laiks ir ļoti svētīgs. Jo šajā laikā, izmeklējot savu sirdi un atzīstoties visās sāpēs – gan tajās, kas nodarītas man, gan tajās, ko esmu nodarījusi citiem, – un visu to pārdomājot, mēs nonākam līdz vienai fantastiskai atziņai – tavi grēki tev ir piedoti! Un to apliecina Lieldienu rīts, kas seko šim te ciešanu laikam, kurā mēs izmeklējam savu sirdi un attīrām to – nožēlojam savus grēkus. Un atklāsme, atziņa ir Jēzus Kristus vārdi: tev ir piedots! Ko šajā laikā varētu gūt jauns cilvēks, kurš nav draudzē, – es domāju, ka mēs viņam varam parādīt sevi.

Kā tu to domā?
Nu, piemēram, atceros, kā bija manā bērnībā. Lai gan, kā jau teicu, nenāku no kristīgas ģimenes, tomēr mēs tajā laikā, it īpaši klusajā nedēļā parasti nerīkojām skaļas viesības, lai gan mana dzimšanas diena nereti iekrita tieši klusajā nedēļā. Arī tas ir veids, kā liecināt līdzcilvēkiem, kuri vaicā, kāpēc tu esi klusāks, pārdomu pilnāks nekā parasti, kāpēc nedari to vai ko citu. Tad varu liecināt: šis ir laiks, kad es izmeklēju savu sirdi un sagatavoju sevi tiem lielajiem svētkiem, tai dienai, kad Kristus augšāmcēlies. Bet izpratne par to visu nāca vēlāk. Tagad, kopš esmu draudzē, jebkurš liturģiskā baznīcas gada notikums ir ieguvis pilnīgi citu nozīmi un citādu skatījumu manā dzīvē.

Ko esi sapratusi klusajos pārdomu brīžos?
Dievs labi dara, ko darīdams. Pat tajās situācijās, kad šķiet, ka esi pamests, esi vientuļš, kad tevi kas nomāc, vienmēr ir jāpatur prātā un sirdī, ka Dievs visu redz kopsakarībās. Esmu vairākkārt dzīvē piedzīvojusi, ka brīdī, kad ar tevi kaut kas notiek, kādi pārdzīvojumi, liekas – ārprāts, kāpēc tas tā? Bet paiet laiks, un tie var būt pat gadi, kad tu redzi – cik labi, ka toreiz notika tieši tā. Jā, jo arī ciešanas rada to pārliecību, ka Dievs visu redz un ka visam ir jēga. To, kāpēc tā ir noticis, mēs sapratīsim varbūt pēc gadiem, varbūt pat tikai Mūžībā. Galvenais, ka viss, kas ar mani ir noticis, ir labi beidzies.

Kāpēc vienatne kopā ar Dievu tev ir tik svarīga?
Pēc dabas esmu ļoti sabiedriska. Patīk, ka man apkārt ir cilvēki. Un arī mans darbs man ļoti patīk. Es organizēju dažādas ārvalstu vizītes, dažādas tikšanās. Jā, protams, pūlis iztukšo. Tāpēc katru svētdienu eju baznīcā – lai atgūtu līdzsvaru, atgūtu mieru pēc nedēļas skrējiena, lai sagatavotos jaunai nedēļai. Mieru man dod jebkas, kas ir saistībā ar Kristu un manu draudzi. Pilnīgā vienatnē ar Kristu esmu katru vakaru un katru rītu – vismaz šīs divas reizes dienā es pavadu lūgšanā. Tie ir brīži, kad Kristum var izstāstīt visu, kas tavā sirdī pa dienu ir noticis. Ielikt visu viņa rokās un lūgt svētību, palīdzību un Viņa vadību. Laiks, ir vajadzīgs noteikts laiks, ko tu vari pavadīt tikai divatā ar Kristu. Tu saki – tev dzīvē iet labi, nav par ko sūdzēties.

Vai tas nozīmē, ka tev nav arī ko nožēlot, nav grēka apziņas?
Pa ko sūdzēties man tiešām nav. Bet grēka nožēla un grēka apziņa, o, jā, tā ir un par daudz ko. Par nesavaldīgu mēli, par to, ka varbūt ar savu dzīvi pārāk maz liecinu par Kristu. Pārāk maz par Viņu runāju ar saviem draugiem, ar ģimeni. Jo mēs ikviens grēkojam domās, vārdos un darbos. Dienā galvai cauri izskrien ne viena vien ļauna doma. Un es saprotu to, ka savā spēkā es no tā izbēgt nevaru. Kā jebkurš grēkoju un daudz. Bet ikviena diena, ko vadām kopā ar Dievu, ir fantastiska, to es varu teikt bez mazākās liekulības. Jā, man ir daudz paziņu, kas vēl nav iepazinuši Kristu, bet par kuriem es lūdzu, jo ļoti vēlētos būt ar viņiem arī Mūžībā. Es redzu, ka viņiem ir daudz grūtāk, ir vairāk lietu, kas viņus nomāc, un situāciju, kurās es varu teikt: jā, man ir grūti, bet es zinu, ka man ir visvarens Palīgs. Bet cilvēki, kuriem nav Kristus, vienkārši neapzinās, ka ir Kāds, pie kā vērsties. Viņiem liekas, ka viss ir jāizdara pašiem savā spēkā. Man pat būtu bail paļauties tikai uz saviem spēkiem.

Vai esi reāli piedzīvojusi apsolījumu, ka "Viņš tevi nepametīs, un Viņš tevi neatstās.."?
Paziņas dažreiz ir uzdevuši jautājumu: kā tu to vari? Tādās reizēs nāk prātā kristīgas latviešu grupa "Xenos" dziesma "Kā tu tā māki?". Sevišķi to esmu izjutusi darbā. Protokols ir diplomātiskā etiķete, kur viss ir iekļauts konkrētos rāmjos. Bet es, sagatavojot, piemēram, kādu vizīti, to visu piepildu ar saturu. Un, protams, iebrauc augsti viesi, ir stress, ir satraukums, nervozitāte, un ja vēl kas nenotiek, kā tu esi izplānojis... Tādos gadījumos ir jāspēj ātri reaģēt uz situāciju. Ir reizes, kad patiešām varētu krist panikā, tādos brīžos man palīdz tas, ka zinu – it visu es varu ielikt Dieva rokās. Vienmēr, kad liekas – nē, es to nevaru, tas nav manā varā, piedzīvoju, ka caur manu nespēku var Dieva spēks parādīties. Un tu redzi, ka tas ir reāli un tā notiek. Tādu situāciju ikdienā ir daudz. Varbūt mums tikai jāprot tās ieraudzīt. Piemēram, tāds gadījums – ārā ir paredzēta kāda pieņemšana, bet, kā par spīti, visu dienu līst lietus, un tu skaidri zini, ka pasākums var izgāzties... Bet nē, pēcpusdienā pēkšņi, kad visam jānotiek, debesis visapkārt tumšas, bet norises vietā spīd saule. Tāpēc varbūt ir visādas grūtības, lai mēs mācītos uzticēties Dievam. Lai Dievu lūgtu, pats Kristus citreiz "nogāja vientuļā vietā", citreiz "savrup uzkāpa kalnā" vai "palika viens pats malā". Un arī mūs Viņš aicina: "Ej savā kambarī, aizslēdz savas durvis un pielūdz savu Tēvu slepenībā."

Kā to saprast? Kāpēc ne draudzē kopā ar citiem?
Cilvēki mēdz kļūdaini uzskatīt, ka baznīcā iet tikai, lai lūgtu. Baznīcā ejam, lai lūgtu, lai uzklausītu Dieva Vārda vēsti, lai saņemtu Svēto Vakarēdienu un būtu sadraudzībā. Nekur citur kā vien draudzē varam gūt atbalstu grūtās situācijās, nekur citur mūs tik labi nesapratīs kā mūsu garīgajā ģimenē. Tas ir pareizi. Bet cilvēkam jāiemācās arī vienatnē būt divatā ar Dievu, kurš gan redz mūsu sirdis, bet tev ir vajadzīga saruna ar Viņu. Tev vajag runāt, vajag visu izstāstīt. Tāpēc ir vajadzīga vienatne, lai tu saklausītu arī Dieva balsi sevī. Aizveriet durvis, lūdziet slepenībā – tas teikts, lai tu nedižotos ar savu vēlmi lūgties tā, ka visi to redz. Īsi sakot, draudze ir, lai cilvēks priecātos par savām attiecībām ar Dievu, bet vienatne vajadzīga – lai ar to viņš nelielītos. Tātad man ir iemesls būt priecīgai, bet nav iemesla būt lepnai. Lūgt un gavēt...

Ko tu saproti ar gavēni?
Reālu gavēni es nepraktizēju. Savu miesu cenšos ierobežot citādi – nelutinot sevi, ierobežojot pirkumus, izklaides, bet ēšanas ziņā ne. Esmu dzirdējusi, ka neēšana nes prāta apskaidrību, ka caur miesas savaldīšanu nāk dažādas atklāsmes. Es gavēni saprotu kā atturēšanos, ka šajā laikā nepērku lietas un nedaru darbus, bez kuriem varam iztikt. Ar savu miesas kārību ierobežošanu Viņš ir jāpagodina. Un jāpatur prātā – lai ko mēs darītu, lai kādām ciešanām sevi pakļautu, to, ko izcieta Jēzus, mēs, cilvēki, nespējam. Jēzus cieta mūsu dēļ un mūsu vietā.

Par ko tava lūgšana šobrīd, un kāds ir tavs novēlējums mūsu draudzei?
Pirmām kārtām par mācītājiem, lai allaž būtu Svētā Gara pieskāriens, lai mēs varētu dzirdēt Dieva Vārda vēsti. Noteikti gribu lūgt un lūdzu par draudzes vienotību, par visām kalpošanām un pateicos, ka to ir tik daudz. Mana sirdslieta ir koris – tāpēc noteikti aizlūdzu par kora darbu. Novēlējums: katram mūsu draudzē piedzīvot Svētā Gara piepildījumu gan ikdienas gaitās, gan kalpošanā. Galvenais, lai būtu Svētā Gara vadība, piepildījums un vienotība.