Zvaigznes dienā Jēzus baznīcā atkal virmoja Ziemassvētku noskaņa un ikviens atnākušais, dievkalpojuma turpinājumā vērojot uzvedumu "Ziemassvētku rozes stāsts", varēja vēlreiz no jauna atklāt, kāda ir šo svētku patiesā būtība. Tas lika atcerēties mīlestību, rūpes par sirdi, nevis pasaulīgām lietām, dvēseles skaidrību - visu, ko sludināja svētkos dzimušais. Un ne jau tāpēc tas notika, lai pasaule varēt svinēt. No šā brīža nemīlētie, necienītie, nelaimīgie, nabadzīgie, iztukšotie, cietēji un visi mēs, kas grēkojuši, būsim paaugstināti, ja vien nepagriezīsim muguru Kristum.
Kādā pilsētā reiz dzīvoja sieviete. Viņa bija ļoti nabadzīga un katru dienu ubagoja ielas malā. Kādu dienu garāmgājējs viņai dāvināja rozi. Sieviete priecīga aizgāja. Pēc tam draugi garāmgājējam prasīja: kādēļ tu devi rozi? Ubadzei taču naudas vairāk vajag. Veselu nedēļu sieviete ielas malā vairs netika redzēta. No kā viņa dzīvoja visu šo laiku?

Zvaigznes dienā redzētais "Ziemassvētku rozes stāsts" bija reizē koncerts un izrāde. Solisti un kori dziedāja Ziemassvētku un citas dziesmas, dzirdējām arī flautas skaņas. Jura Rubeņa proza un Iļģuciema sieviešu cietuma kapelānes Rudītes Losānes dzeja, ko runāja aktrise Kristīne Klētniece-Sika, sasaistīja koru un mūziķu priekšnesumus vienotā uzvedumā. Interesants bija mūziķu izvietojums baznīcā. Kamerkoris "Matejs" sākumā dziedāja balkonā, bet uzveduma beigās pievienojās Ventspils pilsētas centra koriem – jauktajam vokālajam ansamblim "Mundus" un sieviešu korim "Venda", kuri dziedāja lejā, altāra priekšā. Jēzus baznīcas iekštelpas ir kā radītas uzvedumam, kas aptver visu telpu, ne vien dievnama priekšpusi, un mākslinieki šo iespēju veiksmīgi izmantoja. Aktrisei, kā arī solistiem savu priekšnesumu laikā staigājot pa baznīcu, pat uzkāpjot balkonā, ne uz mirkli nepārtrūka dziedājums vai dzeja. Pārsteigumu skatītāji piedzīvoja, uzvedumam tuvojoties beigām, kad pār lejā sēdošajiem lija papīra rožu ziedlapiņu lietus.

"Stāv rakstīts: cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes." (Mt 4,4) Tie, kas Jēzu nav iepazinuši bērnībā, var atcerēties, kāda bija dzīve pirms tam. Vai tā bija dzīvošana no maizes vien? Gan jā, gan nē.  Un kurš mums iedeva rozi kā tai ubadzei ielas malā, atklājot, ka var dzīvot savādāk, un sniedzot tieši to, kas visvairāk vajadzīgs? Vai toreiz gribējām ņemt? Rozi gaida daudzi, kam ir tukšas rokas, arī mūsu tuvākie. Ikvienam ielas malā vai tunelī stāvošajam kaut kur ir tuvinieks vai draugs.

Kaut Ziemassvētkos atrastais neizzustu līdz ar eglīšu rotājumiem un kūstošo sniegu, bet turpinātu dzīvot līdz ar mūžam nevīstošo Rozi.

Austra Klotiņa