Tik bieži dzirdam arī kristiešus sakām: "Mēs visi esam tikai cilvēki." Jā, tā jau ir. Bet vārds "tikai" pārvelk treknu svītru mūsu vēlmei nebūt tikai cilvēkiem, neapstāties pie tā. Ja paliekam pie tā kā pie nepārvarama šķēršļa, tas nozīmē, ka visu uzmanību koncentrējam tikai uz sevi, ka Kristum mūsos ir ierādīta nomale un mēs neļaujam Viņam valdīt mūsu personā; galu galā tas nozīmē nepazīt Kristu.

Patiesi ir tā, ka vairākumam tā saucamo kristiešu Kristus ir pēdējā persona, ar ko viņi nodibina tuvas attiecības. Mēs varam saņemt Dieva svētības un citas labas lietas, bet tas vēl nenozīmē, ka pazīstam Kristu. Jo it bieži saņemtās svētības pārmāc nepieciešamību iepazīt svētību Devēju.
Un patiesi ir arī tā, kad dažādu apstākļu dēļ esam nošķirti no citiem, viņu skaļajām balsīm, Kristus var sākt mūs mācīt un mēs saklausām Viņa kluso balsi. Tā, kā Viņš saka: "Ikvienu zaru pie Manis, kas nenes augļus, Viņš noņem, un ikvienu, kas nes augļus, iztīra, lai tas jo vairāk augļu nestu." (Jņ 15,2) Kad Dārznieka nazis griež, tad sāp, bet citādi jau mēs nekļūstam "tīri to vārdu dēļ, ko Es uz jums esmu runājis". Tikai tad mēs iepazīstam patieso sevi un patieso Kristu, un tikai patiesas personas var veidot patiesi tuvas attiecības. Tik tuvas, kā: "Palieciet Manī un Es – jūsos." Kamēr bēgam no šī vienotuma, mēs varam gan sludināt vareno Kristu, Rakstu Kristu, bet nepazīstam ne sevi, ne Viņu. Kad tu garīgās pašpārliecinātības nabadzībā piedzīvo, ka "bez Manis jūs nenieka nespējat darīt", tikai tad Kristus tevī top nozīmīgs, spēka avots un tava cilvēciskā nevarība zaudē savu pievilcības spēku!  

Redaktore Milda Klampe

Nonāvē, Kungs, un pilnīgi satriec grēku, kas tik viegli mūs apstāj; apturi netaisnās domas; pārmāci nepastāvīgo dabu; izlabo mūsu valodu; velc mūsu gribu tuvāk Tev, lai mūsu dvēseles pielūdz vienīgi Tevi un lai viss mūsu iekšējais cilvēks, padots Tev, kļūst vienmēr skaidrāks un svētāks. Uzcel savu troni mūsu sirdīs; aizdzen no turienes visus mūsu elkus un tās zemes lietas, kas mums ir dārgākas par Tevi, lai Tu vienīgais varētu valdīt mūsu sirdīs. Valdi mūsos ar savu žēlastību, mieru un prieku līdz tam laikam, kad mēs valdīsim līdz ar Tevi tavā godībā! Āmen.

Ričards S. Brūks (1835–1893)

"tie.. Viņam vaicāja"

".. bet saviem mācekļiem Viņš visu īpaši izskaidroja.." (Mr 4,34)

Mūsu vienatne ar Viņu. Jēzus mūs neved nomaļus, lai kaut ko paskaidrotu, visu laiku; Viņš mums izskaidro visu tā, ka spējam to saprast. Citu cilvēku dzīve var rādīt labu piemēru, bet Dievs mums pieprasa izmeklēt savas dvēseles. Tas notiek lēni – tik lēni, ka Dievam būs jāstrādā visu laiku un Mūžību piedevām, lai izveidotu tādu vīru vai sievu, ar ko Viņš būtu apmierināts. Mēs varam būt derīgi Dievam vienīgi tad, kad esam atļāvuši Viņam apgaismot mūsu rakstura noslēptākās un dziļākās vietas. Pārsteidzoši, cik esam vienaldzīgi pret sevi. Mēs nespējam atzīt ienaidu, slinkumu vai lepnību sevī pat tad, kad to ieraugām! Bet Jēzus mums vēlas atklāt visu, ko esam turējuši sevī, lai mēs to beidzot atzītu un mūsos varētu sākt strādāt Viņa žēlastība. Cik daudzi no mums ir iemācījušies skatīties uz sevi objektīvi, patiesi un drosmīgi?

Mums jātiek vaļā no priekšstata, ka esam spējīgi sevi izprast. Tas parasti ir pēdējais lepnības kodiens, kas jāizspļauj. Vienīgais, kas mūs saprot, ir Dievs. Lielāko lāstu mūsu garīgajā dzīvē atnes lepnums. Ja mums jebkad būtu dota iespēja saskatīt, kā izskatāmies Dieva acīs, mēs nekad neteiktu: "Esmu tik nevērtīgs." Mēs saprastu, ka par to nav jārunā. Bet, kamēr izjūtam kaut niecīgākās šaubas, kas mums liek sevi redzēt nevērtīgus, Dievs nepārtraukti centīsies mūs izolēt, līdz beidzot Viņam izdosies mūs sastapt vienatnē. Visos gadījumos, kad mūsos dominē kāds lepnības elements vai atmiņas par paša spējām, Jēzus mums neko nespēj iemācīt. Viņš ļaus mums piedzīvot sirdssāpes vai neapmierinājumu, ievainojot vai satriecot mūsu garīgo lepnību. Viņš pakāpeniski atklās milzum daudz nepareizi motivētu pieķeršanos un vēlmju, par kurām līdz šim nebijām pat domājuši. Viņš tik ļoti vēlas būt vienatnē ar mums. Ikdienā dzīvojot, mums tiek rādītas daudzas lietas, bet mēs tās neievērojam. Bet, kad Dievam izdodas mūs nogādāt vienatnē ar Sevi, tās pavisam drīz kļūst skaidras un saprotamas.

*

"Un, kad Viņš bija viens pats, tad tie, kas līdz ar tiem divpadsmit bija pie Viņa, Viņam vaicāja par līdzībām." (Mr 4,10)

Viņa vienatne ar mums. Kad piedzīvojam ciešanas, sirdssāpes, uzbrukumus, sliktu garastāvokli, slimības, kad mūsu domas iet nepareizā virzienā, izjūk attiecības un šādos apstākļos Viņam izdodas mūs dabūt vienatnē ar Sevi, patiesi vienus, ka neesam spējīgi vairs ne ar vienu sarunāties, nevienam lūgt kādu padomu, Viņš sāk ar mums nodarboties, mūs mācīt. Ievērojiet, kā Jēzus Kristus gatavoja savus divpadsmit mācekļus. Nesaprašanā bija mācekļi, nevis pūlis ārpusē. Viņi pastāvīgi uzdeva jautājumus, bet Viņš nepārtraukti centās viņiem tos izskaidrot, taču mācekļi šīs atbildes nespēja saprast, kamēr nebija saņēmuši Svēto Garu. (Skat. Jņ 14,26)

Dzīves ceļojumā kopā ar Dievu vienīgais, kas tavās attiecībās ar Viņu kļūst skaidrs, ir tas, ka Viņš nodarbojas ar tavu dvēseli. Bēdas un grūtības citu cilvēku dzīvē sāk tevi uztraukt un ieved nesaprašanā. Mēs domājam, ka izprotam citu cilvēku cīņas līdz brīdim, kad Dievs sāk atklāt, ka arī mūsu dzīve nav citāda un arī tajā ir nepilnības. Svētajam Garam ikvienā no mums nākas atklāt plašus stūrgalvības un iedomības apgabalus, bet tas var notikt vienīgi tad, kad Jēzum izdodas mūs nošķirt no citiem un aizvest vienatnē. Vai esam vienatnē ar Viņu tagad? Vai arī mūs ir pārņēmušas rūpes par mūsu pašu idejām, draugiem vai miesu? Jēzus mums neko nevar iemācīt, kamēr neesam atsacījušies no visām savām intelektuālajām prasībām un nesākam meklēt vienatni ar Viņu.

O. Čembers. "Katru dienu Viņa godībai"