".. kad tu lūdz Dievu, tad ej savā kambarī, aizslēdz savas durvis un pielūdz savu Tēvu slepenībā.. Ja jūs paliekat Manī un Mani vārdi paliek jūsos, jūs varēsit lūgt, ko gribat, tas jums notiks." (Mt 6,6; Jņ 15,7)

Mīļie draugi, Jēzus reiz sacīja vārdus: "Ir rakstīts: cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes." (Mt 4,4)

Šos vārdus Jēzus sacīja brīdī, kad velns piedāvāja Viņam maizi, kuras cena būtu bijusi nepaklausība Dievam. Jēzus izdarīja izvēli. Labāk viens vārds saņemts no Dieva mutes, nekā daudz maizes bez paklausības.
Bieži vien cilvēkiem maizes un visa kā cita ir bagātīgi, bet sirds ir ļoti nabadzīga. Kādēļ nabadzīga? Nabadzīga tieši tādēļ, ka tajā nav varējuši nonākt vārdi no Dieva sirds un Viņa mutes. Bet kā iegūt vārdus no Dieva sirds un Viņa mutes? Tos grūti saklausīt, esot sadzīves troksnī un burzmā. Ir vajadzīga norimšana, lai ieklausītos un satvertu to, ko Dievs saka. Arī šajā ziņā Jēzus ir mūsu priekšzīme. Parasti Viņš bija starp cilvēkiem. Bieži vien Viņš kalpoja ļaudīm ļoti intensīvi. Viņš zināja, ko nozīmē būt nogurušam. Lai gūtu jaunu spēku, Jēzus vienmēr no jauna uzmeklēja kādu klusu vietu, kur Viņš varēja atrasties sarunā ar Tēvu tā, lai nekas Viņu kopību netraucētu.

Man šķiet, ka dažkārt mēs nenovērtējam pietiekami kluso sarunu nepieciešamību ar mūsu Tēvu Debesīs. Mums liekas, ka pietiek jau ar to, ka, darba rūpju un notikumu virpulī esot, šad un tad atceramies Kristu, uzticot Viņam kādas mūsu vajadzības. Protams, tas nav nekas nepareizs, šādas īsas, spontānas tikšanās. Tādas taču ir arī starp cilvēkiem ikdienā. Tomēr dziļa saruna ir kaut kas vairāk nekā sastapšanās it kā starp citu, it kā garām ejot. Kad tu vēlies ar kādu cilvēku pārrunāt kādus svarīgus, varbūt pat intīmus jautājumus, tu taču neesi gatavs to darīt vietā, kur ir burzma vai troksnis. Tu atrodi piemērotu vietu un ielūdz šo cilvēku uz sarunu. Cik tas iespējams, tu parūpējies par to, lai nekas jūs netraucētu. Tu vēlies, lai jūsu saruna būtu auglīga un atnestu gaidīto iznākumu.

Ja tas ir tā mūsu sarunās ar cilvēkiem, tad vēl jo vairāk tā jābūt mūsu sarunās ar Dievu. Atcerēsimies Nikodēmu. Viņš jau varēja it kā starp citu kādā brīdī pieiet pie Jēzus, lai pateiktu Viņam dažus atzinības pilnus vārdus. Bet Viņš rīkojās citādi. Nikodēms izdarīja izvēli atnākt pie Jēzus tad, kad Jēzum ir iespēja pavadīt kopā ar viņu ilgāku laiku netraucētā sarunā. Šī saruna ar Jēzu atstāja neizdzēšamu iespaidu uz visu turpmāko Nikodēma dzīvi. Un diez vai tas būtu bijis tā, ja viņš nebūtu atvēlējis laiku nesteidzīgai sarunai ar Jēzu.

Tā tas notiek arvien vēl. Īpašais laiks, ko veltām Dieva Vārda lasīšanai, lūgšanu sadraudzībai ar Kristu, mūs īpaši pietuvina tam, ko Dievs sauc par īstu dzīvību un dzīvi. Te īstenojas vārdi: "Cilvēks dzīvo no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes."

Vēl kāda piebilde. Īpašais laiks, kuru pavadām sarunā ar Dievu, nepieciešams ne jau tikai mūsu pašu garīgās atjaunotnes dēļ. Šī tuvība ar Dievu, vārdi no Viņa mutes mums nepieciešami arī tādēļ, lai mēs būtu derīgi kalpot citiem.

Bībelē lasām: "No sirds pilnības mute runā.." (Mt 12,34) Sirds kļūst pilna un bagāta ar labu, vērtīgu saturu, ja saņemam to no Dieva. Un citiem ir ko dot tad, ja paši vispirms esam saņēmuši. Lūk, arī tādēļ mums ir ļoti nepieciešams nošķirtības laiks ar Kristu, kurā Viņš mūs atjauno un piepilda, darot auglīgus, spējīgus kalpot citiem.

Mīļie draugi, no sirds novēlu ikvienam atrast un veltīt laiku šīm klusajām sarunām ar Kristu. Bieži vien tas nav nemaz tik viegli, jo neesam to raduši darīt. Tomēr ir vērts pielikt pūles un pacensties. Izbrīvēsim laiku, kaut vai pusstundu dienā, kurā varam būt klusumā, lai sarunātos ar mūsu Kungu. Laiks, kuru veltām Dievam, nekad nav veltīgs. Bet par to, ka tas tiešām tā ir, katram jāpārliecinās pašam.

Svētību un mieru vēlot – mācītājs Erberts Bikše