".. cik tīkamas to kājas, kas pauž labo vēsti." (Rom 10,15)

Kā sākas piederība un sekošana Kristum?

Ir brīdis, kad Jēzus caur Evaņģēlija vēsti uzrunā ļoti tieši un nepārprotami. Viņš saka tos pašus vārdus, ko reiz teica saviem pirmajiem mācekļiem: seko Man, – vai arī: nāc Man līdzi. Mēs izvelkam krastā mūsu pašu iegribu laivas un dodamies līdzi Jēzum, Viņa nodomu un svētās gribas ceļos. Tas nenozīmē aiziet no dzīves pienākumiem vai uzdevumiem. Tas nozīmē – dzīvojot tagad rīkoties saskaņā ar Jēzu. Kas gan var būt jaukāk kā iet kopā ar Kristu. Jēzus ir sacījis tik iedrošinoši: "Kas Man seko, nestaigās tumsībā, bet tam būs dzīvības gaisma." (Jņ 8,12) Iet ar Jēzu nozīmē arī redzēt visu notiekošo kopā ar Viņu. Vispirms jau ticībā redzēt Jēzu pašu. "Svētīgas tās acis, kas to redz, ko jūs redzat," (Lk 10,23) Jēzus saka saviem mācekļiem. Būt Kristus māceklim – tas ir liels prieks, bet reizē arī apziņa, ka ne vienmēr būs viegli, jo arī Kristum nebija viegli. Jēzus bija gan mīlēts, gan nīsts. Šķiet, Jēzus jautā arī saviem sekotājiem: vai esi gatavs saņemt gan mīlestību, gan naidu? Jēzus teic, ka mācekļus sagaida Viņa liktenis, jo neesam vairs nošķirti no Jēzus. Viņš mācekļiem saka: "Kalps nav lielāks par savu Kungu. Ja viņi Mani vajājuši, viņi vajās arī jūs. Ja viņi Manus vārdus ir turējuši, viņi turēs arī jūsējos." (Jņ 15,20) Mīlestība atnes prieku. Iespējamais cilvēku atraidījums mūs nedara skumjus vai grūtsirdīgus. Mēs redzam Jēzu kā Dieva Dēlu, kas ceļ Dieva mūžīgo Valstību. Šo celtniecības darbu redzot – kā Kristus Baznīca aug un veidojas pretī mērķim, sirds ir prieka pilna, pat tad, ja jāpieredz ciešanas Kristus liecības dēļ. Jēzus iedrošināja un arvien vēl iedrošina savus mācekļus, sacīdams: "Nebīsties, mazais ganāmais pulciņ, jo Tēvs ir nolēmis jums piešķirt Valstību." (Lk 12,32)

Ar Jēzu ejot, mēs neesam vien Viņa aicinātie. Mēs esam arī Viņa sūtītie. Esam sūtīti nest Labo Vēsti par glābšanu pasaulē. Jēzus izsūtīja mācekļus ar šādiem vārdiem: "Kā Tēvs Mani sūtījis, tā Es jūs sūtu.." (Jņ 20,21) Mums uzticēta vēsts. Kas to nogādās pie cilvēkiem, ja ne mēs? Evaņģēlija vēsts nav sēru vēsts. Tā ir laba un priecīga vēsts par to, ka Kristus ir atnācis izglābt neglābjami pazudušus grēciniekus. Brīnumaini, Viņš to arī paveic.

Vai Kristus sekotāji var cerēt arī uz kādu balvu par to, ka bijuši uzticīgi Kristum?

Viņi var cerēt kā uz martīriju Kristus liecības dēļ, tā arī uz godpilnāko vainagojumu Dieva Valstībā.

Viens no uzticīgākajiem Kristus sekotājiem, apustulis Pāvils, par sevi runājot, izsaka to tik kontrastaini: "Es jau topu par ziedojumu, un manas atraisīšanas laiks ir pienācis. Labo cīņu es esmu izcīnījis, skrējienu esmu pabeidzis, ticību esmu turējis. Atliek man tikai saņemt taisnības vainagu, ko mans Kungs, taisnais tiesnesis, dos man viņā dienā.." (2Tim 4,6–8)

Tā beidzas uzticīgu Kristus mācekļu gājums pasaulē. Pēc auglīgas kristīga cilvēka dzīves un priecīgas Kristus apliecināšanas no nīcīgas un zūdošas vietas viņi pārceļas Dieva mūžīgajā Valstībā. Viņu attiecībās ar Kristu nekas nemainās, vienīgi tas, ka ticība ir kļuvusi par redzēšanu. Turklāt – kāds prieks! Viņi varēs sastapt arī visus tos, kuri, Evaņģēlija vēsts skarti, būs uzticējušies Kristum kā Glābējam.

Ja dzirdi Kristu sakām: seko Man, – katrā ziņā atbildi Viņam: jā, Kungs.

Būt Kristus māceklim, sekotājam, tas ir skaistākais, kas ar mums var notikt. Jā, noteikti vēl jāpiebilst, tas ir arī pats svarīgākais, kas ar mums var notikt.

Jēzus saka: "Debess un zeme zudīs, bet Mani Vārdi nezudīs." (Mt 24,35)

Būt nezūdošajā, nav lielāka dārguma par šo.

Sirsnībā, draudzes mācītājs Erberts Bikše