Dzīvē gan redzamajās izpausmēs, gan iekšējā garīgajā cīņā mums ir pieejams atbalsts – Dieva spēks un palīdzība. Par to saruna ar INESI un JĀNI BAMBĀNIEM.
Bambānu ģimenē viesojās Valda Zvaigzne

– Pāris vārdos par sevi, savu ģimeni – vai Dieva atziņu saņēmāt kā paaudžu mantojumu vai paši līdz tai nonācāt dzīves gaitā?

Jānis: – Man Dieva atziņa nenāk mantojumā no ģimenes. Manu vecāku ģimene nav nekāda nekristīgā, bet arī ne lieli baznīcā gājēji. Tradīcijas jau gan ievēroja. Nu tā pa druskai...

Inese: – Jāņa vecāki ir kristīti, laulāti baznīcā. Svētkos baznīcu apmeklēja, bet kalpojuši nav. Vectēvs jau gan tev draudzē kalpoja. Un vecvectēvs no mammas puses – tie bijuši aktīvi savā pagastā. Es nāku no kristīgas ģimenes vairākās paaudzēs. Vecmāmiņa mani audzināja ticībā un mācīja lūgt, mamma tāpat, tētis gāja uz dievkalpojumiem, viens vectēvs dziedāja draudzes korī, otrs bija pērminderis. Vecmāmiņa mācīja lūgt par ģimeni, par laulāto draugu. To es darīju un varu teikt, ka Dievs ir devis – lūgšanas ir uzklausītas.

Vai jūsu katra personiskajā vai kopīgajā dzīvē ir bijuši brīži vai kāds laikposms, ko varētu uzskatīt par garīgo cīņu laiku?

J.: – Grūti man to nosaukt par cīņu. Jo to, kas notika, nemaz neuztvēru kā cīņu. Bet kā nopietnu mācību, kā skolu, kas bija jāiziet. Izpaudās tas tā, kā jau daudzi kristieši to ir piedzīvojuši, kad nonāk izvēles priekšā - vai piekrīti tam vai nepiekrīti? Un nākamais solis ir – kā to īstenosi? Ar to jau tas nebeidzas, ka tu teorētiski izlasīji, teorētiski saprati, savā prātā, sirdī pieņēmi. Grūti ir, protams, sevi lauzt tajā brīdī, kad apzinies kādas jaunas lietas, bet ne mazāk grūti ir kristīgo ideju īstenot savā dzīvē, lai tā kļūtu ikdienas sastāvdaļa.

Vai atceraties kādu piemēru par kādu izcīnītu uzvaru, pārmaiņu sevī?

Man konkrēts piemērs ir attieksme pret laulāto draugu. Mums bieži vien un daudz kas nepatīk otrā cilvēkā – kā viņš dara, kā rīkojas. Un kā mēs uz to reaģējam – ir visādas izpausmes. Viens dusmojas, cits kliedz, trešais cērt durvis. Ceturtajam viss paliek iekšpusē, uz āru viņš neko nerāda. Un tad pēkšņi saproti, Dievs tev skaidri parāda, ka tava attieksme nav pareiza, nostāja, reakcija. Tas ir svarīgi – atzīt un pieņemt, ka nevari gribēt, lai otrs dara, kā tu gribi, jo arī otrs ir patstāvīgs cilvēks savos lēmumos. Dievs man to parādīja dažādās dzīves situācijās. Dievs vienmēr uzrāda tos lauciņus, kas katram jāizcīna. Ar grāmatu vai Bībeles vēsti Dievs uzrunā, un tu saproti, kāds esi Dieva acīs. Vispirms ir jāpiekrīt Dievam, jāvēlas mainīt nostāju, un tikai tad kaut kas var notikt. Tā vietā, lai kaut ko asu pateiktu, lūdzu, paklausot Dievam, savaldies vai pat pasaki otram ko atzinīgu.

Kas jums palīdz noregulēt nesaskaņas, varbūt iekšēji sevi lauzt?

I.: – Turpinot šo tēmu, jāsaka, bija mums tāds laiks, kad izgājām cauri pamatīgai skolai un Dievs mums daudz ko ļāva saprast. Savulaik Latvijā bija sludinātājs Buholcs, kas nopietni ir staigājis Dieva priekšā, un viņa piedzīvotais mani ļoti uzrunāja. Arī atmodas kustība mūs uzrunāja un lika daudz ko ieraudzīt pilnīgi citā gaismā. Dievs mūs rosina un māca caur notikumiem. Arī lūgšanas ir svarīgas. Reiz, kad mana mamma bija jāapciemo slimnīcā Jelgavā, Jānis bija apņēmies mani aizvest. Bet sestdien nekas neliecināja, ka viņš taisītos mani vest. Ja es dusmojos, tad nerunāju. Laiks iet, joprojām nekas. Tad iegāju otrā istabā, nometos ceļos, pielūdzu Dievu, ieliku visu Viņa rokās. Un te vienā brīdī Jānis saka, paklau, man taču tevi bija jāved pie mammas. Vēlāk sarunā ar manu māsu Jānis to nosauca par skandālu –nu tādu, ka mušu varēja dzirdēt lidojam...

Vai garīgā izaugsme, sevis pārvarēšana caur ikdienas notikumiem noris joprojām?

Tā ir visu dzīvi. Kamēr cilvēks ir jauns, sāk sekot Dievam, lasīt un domāt, ir atsevišķi notikumi – viens gadījums, tad atkal cits, kas rosina rīkoties un parāda, ka viss beidzas labi, reizēm citādi, nekā domājuši. Tā nāk mācība. Kad vajadzēja stāties oktobrēnos – organizācijā, kas Dievu noliedza, mamma pateica: "Tajā dienā tu uz skolu neiesi." Nebija ne jārunā, ne jāpierāda. It kā maza epizode, bet ar dziļu jēgu, kas deva iedrošinājumu rīkoties arī citādi, nekā pieņemts. Nav tā, ka mēs kādu vienu cīņu izcīnām, kaut ko atrisinām, un viss. Katrā dzīves posmā ir savas mācību stundas, un svarīgākā ir atziņa, ka varam pastāvēt ticībā cauri visām situācijām un dzīves uzdevumiem. Cauri visam, itin visam. Galvenais palikt uzticībā Dievam. Pie Viņa nav ne pārmaiņas, ne pārgrozības ēnas. Vakar, šodien un mūžīgi. Svarīgi, ka cauri visām cīņām esam stabili savā pārliecībā. Kad esam neziņā, vēršamies pie Viņa savās lūgšanās, jo kārtējais jautājums jau atkal nav vienkāršs, prasa ilgu laiku, mēnešus. Galvenais nepagurt un neapstāties. Un varu teikt – Viņa atbildes mēs esam saņēmuši.

Dzīvesbiedrs par aktīvu kristieti ir kļuvis bez īpašiem cīniņiem?

I.: – Kad mēs apprecējāmies, Jānis nebija nekāds aktīvais kristietis. Man šī lieta bija svarīga, bet viņš tā pilnīgi mierīgi. Gājām uz dievkalpojumiem, viņam patika draudzes sabiedrībā, labprāt gāja uz pasākumiem. Nevaru teikt, ka man ar vīru būtu bijuši kādi sarežģījumi, kādas īpašas grūtības, tādas mums nav bijušas. Bet, kad viņš piedzīvoja Dievu un atgriezās, kad mums parādījās šī garīgā kopība, tā ir pilnīgi cita dimensija – pilnīgi citas attiecības, cita laulības dzīve. Tas ir pilnīgi citādi. Lai gan šis laiks, jāsaka, man un mums bija liels mācību, cīņas un skolas laiks. Tas vēl turpinās, nekas jau nav beidzies. Bet ir iegūta drošība, kas balstīta pieredzē ar Kristu. – Visapkārt nepārtraukti cīniņi – starp valstīm, darba vidē, cilvēku attiecībās.

Vai un kas garīgai cīņai kopīgs ar fizisko? Kas ir atšķirīgs?

J.: – Līdzības noteikti var saskatīt. Cīņa ir cīņa – kāds pret kaut ko. Un atrisinājums vienam par labu vai otram. Arī kristīgs cilvēks ir šajos procesos iejaukts, un viņš tajos piedalās ar savu darbu, attiecībām ar cilvēkiem. Vienkāršu darba darītāju tas skar mazāk, bet vadītāju līmenī, kad jāpieņem lēmumi un jābūt atbildīgam par padotajiem, tad regulāri parādās situācijas, kad ir iespēja rīkoties pēc pasaules cilvēka izpratnes – ar blēdīšanos, negodīgiem paņēmieniem un savtīgu mērķi, un pretēji – kā māca Bībele, ko Kristus mums atgādinājis. Tā ir izvēle un iekšēja cīņa – pa kuru ceļu tu iesi. Jo ar savu nostāju un lēmumiem bieži vien esmu finansiāli neizdevīgā pozīcijā.

Kā rīkojaties šādās situācijās?

Mans stāvoklis atļauj savu viedokli pateikt kā pavēli: mēs darīsim tā. Ja kaut kas ir noblēdīts vai negodīgi izkārtots kādā posmā pirms manis – galavārdu saku es. Man izdodas īstenot savus uzskatus, kaut gan, finansiāli vērtējot no cilvēciskā skatījuma, tajā brīdī es zaudēju – jo varēju taču lētāk, izdevīgāk. Tālākais jau pēc Dieva prāta – vai tā svētība nāk vai nenāk, to es nevaru ne iegūt, ne pieprasīt.
I.: – Un vēl jau ir tā, ka, šādi rīkojoties, ir iekšējs miers, tu vari mierīgi gulēt. Vienā psalmā ir teikts: savējiem Tas Kungs dod miegu. Daudzkārt esmu domājusi par to, cik tas ir svarīgi, ka naktī varu atpūsties. Nevis domāt un domāt, kā tas beigsies, kā būs, un naktīs negulēt. Tā ir cīņa brīdī, kad pieņem lēmumu. Bet miers ir svarīgāks. Par svētībām runājot, nav jau tā, ka, atsakoties no negodīgiem darījumiem un kaut ko zaudējot, tūlīt nāks kompensācija. Tā nenotiek. Ir, protams, izņēmumi, bet ar to nevar manipulēt. Svētība ir arī miers un miegs, to nevar nomērīt.

Būtu pareizi teikt, ka lielākais Dieva ienaidnieks ir arī visu fizisko cīņu iniciators un izraisītājs? Kā šādus cilvēkus pazīt, kā laikus pamanīt?

J.: – Ir daudzi gadījumi, kad ir kāda apņemšanās, kādi labi nodomi. Bet nepaiet ne cik ilgs laiciņš, kad nāk kāds cilvēks ar priekšlikumu, un skaidri redzi, ka viņš tevi velk iekšā, lai tu savu apņemšanos Dieva priekšā neizpildītu. Reizēm ir tik uzkrītoši, jāsaka pat: to grūti nepamanīt. Tomēr daudzi nemana, ka viņi tiek aizvilkti. Tas vilcējs ir parasts cilvēks, gadās arī baznīcā gājējs, un varbūt pat neapjauš, ka ir instruments kāda cita rokā.
I.: – Ar dzīves pieredzi tos viegli pamanīt, jo viņi ir pretrunā visam tam, ko esam no Dieva sapratuši, ko esam lasījuši. Ir jābūt ļoti viltīgiem piedāvājumiem, lai uz tiem uzķertos, un velns par to rūpējas. Ir jābūt gatavībā atteikties no viltīgiem piedāvājumiem, un tad viņš nevarēs īstenot savu ieceri.

Cik daudz garīgās lietās cilvēks var līdzdarboties saviem spēkiem un miesīgiem līdzekļiem?

J.: – Nav tā, ka cilvēks dzīvē neko nerisinātu vai neietekmētu. Bet līdz galam atrisināt visas problēmas miesīgiem līdzekļiem, pašu spēkiem cilvēks nevar. Beigu beigās Dievs dod savu palīdzību un savu ietekmi visam procesam, taču izšķiršanās daļa paliek cilvēka ziņā. Tā ir viņa brīvā griba un brīvā izvēle rīkoties tā vai citādi. Te es domāju vidi, kur mēs ikdienā esam, kur dzīvojam, kur mūs var uzrunāt un mēs kādu varam uzrunāt ar saviem vārdiem un saviem darbiem. Cilvēki vienkārši redz, kas ir izdarīts. Mēs nevaram ietekmēt pasauli, teiksim, Āfrikā es ikdienā nevaru nevienam palīdzēt. Varu tikai lūgt par viņiem un tiem, kas tur darbojas. Dievs ir ieinteresēts, lai mēs īstenotu Viņa parādīto patiesības ceļu, un ir gatavs mums palīdzēt. Būtiska ir mūsu nostāja un gatavība paklausīt. Nekad nebūs tā, ka bez mūsu praktiskas darbības kaut kas mainīsies. Tas ir mans secinājums, ka Dievs ir ieinteresēts, lai mēs darītu pēc Viņa Vārda, un, tā darot, vienmēr varam rēķināties ar Viņa palīdzību. Vēstules efeziešiem 6. nodaļā ir tēlaini aprakstīti Dieva ieroči, kas izmantojami cīņai pret velna viltībām. Nav tā, ka man ikdienā šie teikumi un vārdi "taisnības bruņas", "ticības vairogs", "pestīšanas bruņu cepure", "Gara zobens" būtu vienmēr kā špikeris līdzi vai es šos terminus izmantotu. Sarunā ar kādu cilvēku gan var rasties iespēja tos skaidrot. Ikdienā ir vienkāršas situācijas, kurās jāmeklē risinājums. Nevaru teikt, ka man šādi apzīmējumi īpaši palīdzētu. Vairāk tie ir noderīgi analīzei un izpratnei.

I.: – Šie vārdi man parāda tādu labi strukturētu domu. Lasot šo tekstu, varu ieraudzīt katru elementu tajā, kas jau noticis. Jā, es esmu svētdienasskolas skolotāja – tātad esmu savas "kājas apāvusi ar apņemšanos kalpot miera evaņģēlijam". Ja meklēju aizsardzību, lasu Dieva Vārdu un lūdzu – tātad esmu satvērusi ticības vairogu un Gara zobenu. Viss, ko darām vai kā tas notiek, – te ir skaisti, precīzi pateikts. Gadu tūkstošiem to lasām un neko gudrāku neesam pratuši pateikt.

Jūsu vēlējums mūsu draudzei.

I. & J.: – Lai draudzes cilvēki kārotu piedzīvot Dieva uzrunu, tādu, kas maina viņu dzīvi, satricina visus jautājumus un liek sakārtot sevi Dieva priekšā, lai piedzīvotu garīgu izaugsmi. Lai tā būtu veselīga kārība pēc Dieva svētības! Protams, gan lūgt, gan pateikties par draudzi kā ģimeni un mājām, kur Dievs mūs žēlo un audzina, par dziļiem, patiesiem mācītājiem. Bez draudzes nevar.