Ar Teofīlu Spriņģi tikās Laura Supjeva

Dieva acs uzmanīts

"Man visu dzīvi ir laimējies," teic sirmais Teofīls Spriņģis, "Dievs allaž ir stāvējis klāt un nav ļāvis man pazust pavisam." Laikā, kad tuvojas Mirušo piemiņas diena jeb Mūžības svētdiena, cilvēkam ir dota iespēja ne tikai atcerēties savus mīļos, kas aizgājuši, un domāt par Mūžību, bet arī paraudzīties uz savu dzīves gājumu šeit uz zemes. Novembrī, kad ar sveces aizdegšanu simboliski pieminam aizgājušos, sarunā ar "Jēzus Draudzes Dzīvi" Teofīls Spriņģis, atskatoties uz saviem 76 aizvadītajiem gadiem, ļauj mums paraudzīties uz tiem kā dāvanu.
Mācēt piedot

"Fronte bija vienā un otrā pusē, un mēs vairākas reizes gājām pāri frontei. Ejam pa ceļu – šauj mums no vienas puses un no otras." Savu stāstu Teofīls sāk no šī punkta, kad, ar trīspadsmit gadus veca zēna acīm piedzīvojis dzimtās pilsētas Jelgavas noslaucīšanu no zemes virsus, kopā ar ģimeni devies bēgļu gaitās uz Kurzemi. Tālāk no Kurzemes Spriņģu ģimenes ceļš veda uz Drēzdeni Vācijā, kur Teofīls tika nosūtīts darbā kādā kara rūpnīcā pie detaļu krāsošanas.

"Manā acu priekšā Drēzdeni noslaucīja no zemes virsus – mēs bijām vienā Elbas krastā, bet otrā krastā bumbas spridzināja pilsētu," Teofīls turpina stāstīt tā, it kā runātu par vēstures grāmatas faktiem. "Un tā mēs esam izgājuši visu kara laiku – zem lodēm, un, ja šajā laikā izdzīvojām, – tā bija Dieva žēlastība, ka Viņš man bija nolicis nodzīvot līdz vecām dienām."

1945. gadā ģimene nolēma atgriezties Latvijā, jo mājās bija palicis Teofīla brālis, kas toreiz strādāja par skolotāju. "Ja mēs būtu mukuši uz Rietumiem, brāli nekad vairs nesatiktu." Mājupceļš atpakaļ pie brāļa ģimenei izvērtās garš, trūcis pārtikas un bijušas dažādas citas grūtības. Taču vienu dienu esot palaimējies. "Atpakaļceļā no Vācijas tika sabombardēts elevators, kurā glabājās graudi. Graudi apdega, un tad mēs tos lasījām un ēdām ar gardu muti..." – Teofīls smaida.

Atgriešanās ģimenei nesa jaunas nebūšanas, ar kurām nācies cīnīties. Kad viņi atgriezās Jelgavā, bija jāsamierinās, ka viņu mājās jau saimniekoja citi, – viss bija atņemts, un Spriņģu ģimenei bija jāpārceļas uz dzīvi Valgundē.

 Atceroties pusaudža gados piedzīvoto, Teofīls uzsver cilvēka dvēseles skaidrību un humāno vērtību nepazaudēšanu, ejot cauri grūtībām: "Vienalga, kas tu esi bijis, ko esi darījis, tu tomēr esi cilvēks. Jābūt humāniem, un tas, ka esam bijuši ticīgi, ir vairojis mūsu prieku palīdzēt citiem. Katrs jau mēs esam domājuši nepareizas domas un rīkojušies nepareizi, bet mums tomēr ir jāpiedod saviem pāridarītājiem... Lai gan kādreiz negribas... Kad es redzēju visus tos šausmu darbus..."

Caur adatas aci

Tūlīt pēc kara nāca sarakstu sastādīšanas laiks. "Šķiet, kā caur adatas aci izlīdām no izsūtīšanas," Teofīls atceras, "paglāba cilvēki, kas aizlika labu vārdiņu par manu ģimeni. Visu dzīves laiku Dievs man ir stāvējis klāt un svētījis, tādēļ esmu viegli dzīvojis. Man dikti ir veicies."

Drīz pēc tam vēl jaunais Teofīls aizgāja mācīties uz Jelgavu, kur dzīvojis pie kādas ģimenes, kas dedzīgi apmeklējusi Jēzus evaņģēlisko draudzi. Dievkalpojumi notikuši slepus mājās. "Vienu dienu man atnāca paziņojums ierasties uz čeku. Aizgāju, un teica, lai sēžu ārā aiz durvīm un gaidu. Tā es tur sēdēju, tad man klāt pienāca kādi cilvēki un spieda roku. Domāju – kas tie tādi? Izrādās – stukači! Viņi domāja, ka es arī esmu viens no viņiem, un tad, kad mani iesauca iekšā, lai iztaujātu, jautāja, ko es varot pastāstīt par saimnieci, pie kuras dzīvoju. Jautāja, vai tur esot kāda draudze? Es teicu, ka nezinu. Es zināju, ka cilvēki nāca pie saimnieces, taču es viņus nepazinu. Kad man jautāja: ko viņi tur dara? – es atbildēju: pielūdz Dievu un dzied dziesmas. Vaicāja, vai par politiku neko nerunā. Teicu, ka ne... Un pēc tam mani lika mierā. Tā bija liela Dieva žēlastība, ka mani vairāk netirdīja."

Mamma lūdza

1949. gadā Teofīls Spriņģis pārcēlās dzīvot uz Rīgu, kur pēc gada iepazinies ar Austru un vēl pēc trīs gadiem apprecējies: "Nākamgad mums ar Austru būs tikai 55," viņš smej. Toreiz kāzas bijušas ļoti pieticīgas: "Aizgājām uz zaksu, tur mums paspieda roku, parakstīja papīrus un teica: tagad esat valsts vārdā precēti. Pēc tam izgājām kāpņu telpā un uzvilkām viens otram pirkstā gredzenu. Tajā laikā dzimtsarakstu nodaļā oficiāli jau nedrīkstēja to darīt... Kad atnācām mājās, sieva izcepa kotletes. Drēbes? Drēbes bija tādas pašas kā ikdienā."

Kādu laiku dzīvodams Rīgā, Teofīls apmeklējis Jēzus evaņģēlisko draudzi, "taču drīz sanāca tā, ka vairs tik bieži uz baznīcu negāju un aizvien vairāk pievērsos pasaules lietām". Teofīls atceras, ka aizvien retāk lūdzis, aizvien retāk atcerējies par Dievu, "aizvien vairāk pievērsos pasaulīgām izklaidēm".

"Lai arī grūtos laikos piesaucu Dievu un lūdzu Viņam palīdzību, tomēr cilvēks jau nevar ar vienu kāju būt tur, ar otru – citur." Teofīls atzīst, ka, lai arī kādreiz bija novērsies no Dieva, Dieva acs vienmēr ir bijusi nomodā pār viņu: "Mamma par mani vienmēr lūdza, pat tad, kad es biju prom no Dieva aizgājis. Un tā ir Dieva žēlastība, ka mana mamma vienmēr ir lūgusi par mani, jo Dievs uzklausīja viņas lūgšanas – esmu atgriezies pie Dieva un pērn iesvētījies šeit, Jēzus evaņģēliski luteriskajā draudzē." Teofīlu iesvētīties iedrošinājusi kāda draudzes māsa, kas kādā svētdienā pēc dievkalpojuma "mani mudināja iet pie mācītāja uz pārrunām. Ej, ej! – viņa teica. Ilgi es biju minstinājies, bet tieši tajā dienā es piecēlos un aizgāju!"

Dievs ir!

Runājot par Dieva darbiem savā dzīvē, Teofīls Spriņģis min neseno māsas slimību, kas viņa ģimeni ļoti iespaidojusi: "Māsa saslima, viņai atklāja vēzi. Pēc operācijas māsai palicis vēl sliktāk, tik slikti, ka apstarot vairs nevarēja... Šķitis, ka slimība jau bija viņu pievārējusi, tomēr aiziet viņa nevarēja. Mana brāļa sieva, Ināra Spriņģe, lūdza mūsu mācītājam atnākt pie manas māsas uz slimnīcu. Erberts Bikše ieradies pie viņas jau nākamās dienas rītā. Mācītājs svētīja māsu ar eļļu, un viņa pēc četrām stundām mierīgi aizgāja. Tā ir liecība, ka Dievs neļāva māsai aiziet, līdz tā nebija saņēmusi svētību. Tas ir stingrs pierādījums, ka Dievs ir un ka tie, par kuriem ir lūgts, aizies pie Dieva."

"Ja jau no mazotnes cilvēkam domāšanā ir ielikta ticība, tad tā arī tur paliks. Es nekad neesmu varējis aizmirst ticību, lai arī sātans mani ir metis kārdināšanā, kurai es esmu pakļāvies, tomēr pie sevis viņš mani nekad nav paņēmis."

Priecājieties iekš Tā Kunga!

Aizvien vairāk nododoties novembra noskaņām, jautāju Teofīlam Spriņģim par Mirušo piemiņas dienu: ar ko tā ir svarīga mums, kas dzīvojam šeit uz zemes? Viņš mirkli apdomā, pielej kafijai krējumu un pēc neilgām pārdomām klusi atskārš: "Šī diena man ir vajadzīga. Tajā es atceros savus vecākus, savu māti, kurai man jāsaka vislielākais paldies par to, ka viņa tik ļoti par mani ir lūgusi un es esmu tagad uz ticības ceļa."

Mūžības svētdienas pievakarē aizvien vairāk domājam par Mūžību un dzīvi uz zemes Mūžības kontekstā – kā mums būtu jāuztver laiks šeit? "Dievs saka: priecājies!” – Teofīls uzsver, "Bībelē nav teikts: norobežojieties no visa un gaidiet pastaro dienu. Tās ir muļķības – gaidīt pastardienu! Mēs nevaram dzīvot, tikai gaidot visa beigas. Lai gan tajā pašā laikā ir jāapzinās, ka jebkurā brīdī Kristus var atnākt. Jebkurā brīdī taču var kaut kas notikt ar mums pašiem! Kad es biju pilnīgi aizgājis pasaulē, man bija bail, ka var kaut kas notikt un man būs jāaiziet no šīs dzīves. Šķita – Dievs nepiedos. Taču tas, ka tagad esmu draudzē, ļoti sirsnīgā atmosfērā, man dod mierinājumu un atņem bailes no aiziešanas. Es zinu, ka pēc nāves nokļūšu labākā, nevis sliktākā vietā."

"Jādzīvo un jāpriecājas par to, ko Dievs ir nolēmis," Teofīls Spriņģis sarunas laikā atkārtoti uzsver un piebilst, ka "dzīve nav tikai pārbaudījums – Dievs nav radījis mūs, lai mēs visu mūžu ciestu. Dzīve ir arī dāvana. Es, piemēram, nevarētu dzīvot nošķirtībā no visa. Tad jau jājautā: kāpēc Dievs mūs vispār ir radījis?"