Mūžīgā dzīvība ir dzīvība, ko Jēzus Kristus izpauda cilvēciskajā līmenī. Un šī pati dzīvība, nevis tās kopija, kļuva redzama mūsu cilvēcīgajā miesā, kad mēs piedzimām no jauna. Mūžīgā dzīvība nav dāvana, kas nākusi no Dieva; mūžīgā dzīvība ir Dieva dāvana. Enerģija un spēks, kas bija tik labi saskatāms Jēzū, būs redzams arī mūsos kā pilnīga Dieva žēlastības darbība, kad reiz pieņemsim pilnīgu un izšķirīgu lēmumu par grēku.
"Bet jūs dabūsit spēku, kad Svētais Gars būs nācis pār jums.." (Apd 1,8) – nevis spēku kā dāvanu, kas nāk no Svētā Gara; spēks ir pats Svētais Gars, nevis kaut kas, ko Viņš var dot. Dzīvība, kas bija Jēzū, caur Viņa krustu pieder arī mums, kad pieņemam lēmumu salīdzināties ar Viņu. Ja ir grūti salīdzināties ar Dievu, tas nozīmē, ka neesam izšķīrušies pieņemt morālu lēmumu par grēku. Bet, kad reiz nolemjam to darīt, mūsos nekavējoties sāk ieplūst Dieva dzīvības pilnums. Jēzus nāca, lai mums dotu neizsīkstošus dzīvības avotus – "ar to piepildīti, iegūtu visu Dieva pilnību". (Ef 3,19) Mūžīgajai dzīvībai nav nekāda sakara ar laiku. Tā ir dzīvība, kādu dzīvoja pats Jēzus, kad Viņš bija šeit virs zemes; un vienīgais patiesais dzīvības avots ir mūsu Kungs Jēzus Kristus.

Pat visvājākais svētais ir spējīgs piedzīvot Dieva Dēla dievišķības spēku, kad atļauj tam ienākt sevī. Bet jebkuras pūles ar sakostiem zobiem pašu spēkā kaut ko panākt vienīgi samazinās Jēzus dzīvības ietekmi mūsos. Mums ir nepārtraukti jāatļauj, lai lēnām, bet noteikti Dieva pilnīgās dzīvības diženums mūs pakļautu savā varā, ielaužoties ikvienā mūsu sfērā. Tad Jēzus iegūs pilnīgu varu pār mums un cilvēki ievēros, ka mēs patiešām dzīvojam kopā ar Viņu.

*

Pierādījums, ka esmu piedzīvojis krustā sišanu kopā ar Jēzu, ir tas, ka mana daba ir kļuvusi Viņam līdzīga. Jēzus Gars, ienācis manī, pārveido manu personīgo dzīvi Viņa priekšā. Jēzus augšāmcelšanās ir Viņam devusi varu dāvāt Dieva dzīvību arī man, un mana dzīves pieredze tagad tiek celta uz Viņa dzīvības pamata. Man var būt Jēzus augšāmcelšanās dzīve šeit un tagad; tā sevi izteiks caur svētumu.

Visur Pāvila darbos parādās doma par to, ka pēc pieņemtā lēmuma salīdzināties ar Jēzu Viņa nāvē Jēzus augšāmcēlusies dzīve iekaro katru manas cilvēciskās dabas sektoru. Šeit parādās Dieva spēks – Viņa pilnīgais dievišķības spēks, lai mēs spētu dzīvot Dieva Dēla dzīvi cilvēciskajā miesā. Svētais Gars nevar tikt pieņemts tikai kā viesis mūsu mājas viesistabā – Viņš vēlas būt saimnieks pār visu mūsu īpašumu. Un, kad reiz es esmu nolēmis, ka manam vecajam cilvēkam (tā ir mana iedzimtā tieksme uz grēku) ir jātop salīdzinātam ar Jēzu Viņa nāvē, Svētais Gars sāk valdīt pār manu namu. Viņš sāk atbildēt par visu, kas atrodas manī. Mana daļa ir staigāt gaismā un paklausīt visam, ko Viņš man atklāj. Kad reiz esmu pieņēmis šo svarīgo lēmumu par grēku, ir viegli pieņemt, ka es patiesi esmu miris grēkam, jo es visu laiku varu atrast sevī mītošo Jēzus dzīvību. (Rom 6,11) Tāpat kā ir tikai viens cilvēces veids, ir arī viens svētuma veids – Jēzus svētums. Un tas ir Viņa svētums, kas man tiek dots. Dievs ieliek Viņa Dēla svētumu manī, un es tagad piederu jaunajai garīgajai kārtībai.

Osvalds Čembers. "Katru dienu Viņa godībai"

          

Kristus mantojums

"Visu Dievs ir savā laikā jauki iekārtojis, pat arī Mūžību Viņš ir licis cilvēku sirdīs; žēl tikai, ka cilvēks nevar izprast Dieva darbu – ne tā iesākumu, ne galu." (Pam 3,11) Daudzi cilvēki, domājot par Mūžību, tā kā saskumst. Var jau saprast – neesam savām miesas acīm to redzējuši un neesam atraisījušies no redzamās pasaules pievilcības gūsta. Kā tad piedzīvot to Mūžību, kas likta tavā sirdī, vēl vairāk – kas ir tavas dzīves starta un finiša vieta? Mūsu Radītājs mūs neatstāj neziņā, bet to atklāj caur savu Dēlu Jēzu Kristu, kas ir "Sākums un Gals" (Atkl 21,6) un kas ar nāvi iznīcinājis "to, kam nāves vara", (Ebr 2,14) un caur savu augšāmcelšanos ļauj mantot  mūžīgo dzīvību. Bet tas nozīmē, ka mums kā šī laika un mūsu vecās dabas gūstekņiem ir jānomirst pie Kristus krusta, kas ir vārti, caur kuriem iekļūstam Viņa dzīvībā. Un par to ir jāizšķiras dzīves ceļā starp tavu sākumu un galu un ik dienas līdz ar  Dāvidu jālūdz: "Pārbaudi mani, ak, Dievs, un izzini manu sirdi; izmeklē mani un izdibini skaidri manas domas, un lūko, vai es neesmu uz ļauna ceļa, tad vadi mani pa Mūžības ceļu." (Ps 139,23,24)

Jēzus neilgi pirms nāves lūdz par mums: "Itin kā Tu Viņam esi devis varu pār visu miesu, lai Viņš visiem, ko Tu Viņam esi devis, dotu mūžīgo dzīvību." (Jņ 17,2) Kristus augšāmcelšanās mantojums, Viņa mērķis bija vest "daudz bērnu .. uz godību". (Ebr 2,10) Mēs varam būt bezgala pateicīgi par šo mantojumu, lai arī līdz galam nespējam izprast Dieva darbu. Bet tas nemazina mūsu, Dieva bērnu, prieku par Mūžību.

Redaktore Milda Klampe

Kungs, Tu mums esi bijis par patvērumu uz radu radiem. Pirms kalni radušies, pirms zeme un pasaule radīta, Tu esi no Mūžības uz Mūžību, ak, Dievs! .. Tu liec mūsu noziegumus savā priekšā, mūsu apslēptos grēkus sava vaiga gaismā. .. Mūsu dzīvības laiks ir septiņdesmit gadi un, ja kāds ļoti stiprs, astoņdesmit gadi.. Māci mums mūsu dienas tā skaitīt, ka mēs gudru sirdi dabūjam! Piešķir mums rītos agri pilnā mērā savu žēlastību, lai mēs gavilējam un priecājamies visu mūžu! Dari redzamus saviem kalpiem savus darbus un liec saskatīt savu godību viņu bērniem!"

Mozus (Psalms, 90, 2,8,10,12,14,16)