".. kas Manus vārdus dzird un tic Tam, kas Mani sūtījis, tam ir mūžīgā dzīvība, un tas nenāk tiesā, bet no nāves ir iegājis dzīvībā." (Jņ 5,24)
Mīļie draugi, esiet sirsnīgi sveicināti!
Baznīcas gada noslēgums arvien ir tāds klusināts pārdomu, norimšanas laiks.
Tā jau arī tam jābūt, jo Baznīcas gads noslēdzas ar Mirušo piemiņas dienu – Mūžības svētdienu. Bībeles teksti šajā laikā ielūdz mūs īpaši kavēties pārdomās par dzīves laiku, tā straujo ritējumu, par to, ka arī mums kādu dienu šī pasaule būs jāatstāj.
Iespējams, tās ir mazliet skumjas pārdomas, bet vienlaikus piepildītas ar gaišu, pat priecīgu cerību, jo mēs pazīstam Kristu. Viņš nāk pie mums mierpilns un iedrošinādams: "Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība; kas Man tic, dzīvos, arī ja tas mirs, un ikviens, kas dzīvo un tic Man, nemirs nemūžam!" (Jņ 11,25)
Ir jauki, ja dzīves steigā izbrīvējam kādus klusus mirkļus, lai pajautātu: "Dievs, varbūt Tu vēlies arī man kaut ko sacīt šajā laikā? Es vēlos klausīties."
Ja man jautātu: "Ko Viņš tev saka?" – es atbildētu: "Dievs saka: palūkojies uz cilvēkiem, uz viņu dzīves prioritātēm, vērtībām, pēc kurām viņi tiecas." Tik daudzi veido dzīvi tā, it kā viņi gribētu iekārtoties šajā pasaulē uz mūžīgu palikšanu. Viņi nespēj ieraudzīt materiālo vērtību īslaicīgumu un to, cik dārga ir viņu dvēsele. Dievs saka: "Es priecājos, ka cilvēki cenšas savu dzīvi veidot skaistāku, interesantāku. Bet Es skumstu par to, ka viņi ir pazaudējuši Mūžības perspektīvu."
Par to atgādina arī Jēzus sacītā līdzība par bagāto cilvēku, kurš sakrāja daudz mantas, bet vienlaikus bija ļoti nabags. Viņa materiālā labklājība pieauga ļoti ātri, un viņš jautāja: ko lai es iesāku, jo man vairs nav kur šo bagātību likt? Atbilde nebija tālu jāmeklē. Tā ir tik raksturīga vairākumam cilvēku. Bagātais vīrs apņēmās visu bagātību droši noguldīt, lai tad mierīgi un bezrūpīgi dzīvotu no iegūtajiem procentiem. Plāns izskatījās daudzsološs.
Dievam bija cits plāns. Bagātā vīra nelaime bija tā, ka viņš nebija radis Dievam jautāt: "Mīļais Dievs, es vēlos uzzināt tavu plānu, tavu nodomu manai dzīvei un Mūžībai."
Neviens nevarēs pārmest Dievam: Tu klusēji, Tu nerunāji. Visiem, kas nedzirdēja Dievu runājam, būs jāatzīst: es neklausījos, es negribēju dzirdēt.
Bagātajam vīram Dievs sacīja: "Tu bezprātīgais, šinī naktī no tevis atprasīs tavu dvēseli. Kam tad piederēs tas, ko tu esi sakrājis? Tā iet tam, kas sev mantas krāj un nav bagāts Dievā."
Itin bieži dzirdu cilvēkus sakām: "Ziniet, man ir tik daudz stundu jāstrādā, ka man neatliek laika lasīt Bībeli, atnākt uz dievkalpojumiem." Tādus vārdus dzirdot, nevar neizjust satraukumu. Šie ļaudis apliecina, ka viņiem nav laika ieklausīties Dieva gribā, nodomā viņu dzīvei. Neatrast laiku Tam, kas mūs ir radījis un uztur? Neatrast laiku Dievam, kas pats ir laika un telpas Radītājs? Tā ir traģēdija. Tā ir ļoti liela traģēdija. Jo nedzirdēt Dievu runājam un neatsaukties Viņam nozīmē pazaudēt visu, kam ir Mūžības vērtība, pazaudēt savu nemirstīgo dvēseli.
Tādēļ, mīļie draugi, ir tik svarīgi ik dienas nākt pie Dieva un sacīt: "Es vēlos būt uzmanīgs klausītājs. Tev noteikti ir man ko sacīt. Es sekošu taviem norādījumiem."
Šis ir labākais veids, kā mēs varam droši dzīvot pasaulē un mierīgi doties pretī mūsu nāves stundai.
Mārtiņš Luters, pateicoties Dievam par izglābšanu ticībā uz Kristu, ir sacījis: "Kristus ir pirmais, vidējais un pēdējais pakāpiens kāpnēm, kas ved uz Debesīm."
Sirsnībā – draudzes mācītājs Erberts Bikše |
