Lielais gavēņa laiks ir sācies. Ko cilvēkam dod patiesa gavēšana un patiesa lūgšana, par to šodien stāsta Lutera Akadēmijas pasniedzējs GUNTIS KALME.

Mācītāju Gunti Kalmi uzklausīja Valda Zvaigzne
Guntis Kalme

- Dzimis: 1959. gada 12. septembrī Rīgā.

- Draudze: Augšāmcelšanās draudzē kopš 1989. gada.

- Mācības, studijas: Rīgas 3. vidusskola, Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultāte, Teoloģijas seminārs, maģistra un teoloģijas zinātņu doktora grāds iegūts Konkordijas seminārā ASV.

- Darbavieta: pasniedzējs Lutera Akadēmijā.

- Kalpošana: Augšāmcelšanās draudzes mācītājs.

- Ģimene: sieva Iveta, dēli Toms (16) un Kārlis (11) un kaķis Ziemiņš (0,5).

Gavēšana, kāda Man patīk ... kad atraisa jūga važas. Kad tos, kam pāri nodarīts, atlaiž svabadībā un noņem no viņu pleciem ikkatru jūgu. Kad tu savu maizi lauz izsalkušam un nabagus, kas bez pajumtes, uzņem savā namā. Kad tu redzi kailus un tos apģērb un neatraujies no sava tuvāka.
(Jes 58,6)

Kad jūs atradāt ceļu pie ticības, pie kalpošanas Dievam?                    

Dievs atveda. Tas ir garš stāsts, bet notikumu loģika šāda – "ja tu Mani meklēsi, tad Es tevi atradīšu". Vairākus gadus nodarbojos ar Austrumu filozofijām un jogu, bet tad konstatēju, ka tajās valdošais gars nedara mani brīvu, bet gluži otrādi. Tas man bija liels šoks. Bet vienlaikus Dievs jau bija mani iepazīstinājis ar manu nākamo garīgo krusttēvu, mēs regulāri dievjauši tikāmies, līdz  pēc kādas mūsu sarunas es gluži nepārprotami sapratu, ka tas ir gals un jauns sākums.

Vai Lutera Akadēmijas mācību programmās tiek aplūkota gavēņa tēma? Vai tā ir aktuāla 21. gadsimtā?

Tā ir vajadzīga un aktuāla tēma. Te nav nekāda sakara ar 21. vai citu gadsimtu, patiesība ir un paliek patiesība vienmēr. Cik jau nu katrs pasniedzējs uzskata to savā priekšmetā par vajadzīgu, tik aplūko. Es tai pieskaros, runājot par mācītāja garīgo dzīvi pastorālteoloģijā. Bet īstā teoloģijas mācīšanās notiek uz vietas draudzē, tiešā kontaktā ar Dievu un draudzi.

Par gavēņa laiku. Kā zināt, kad un cik ilgi gavēt?

Jēzus nevienam neliek gavēt, viņš nenorāda konkrētu laiku. Viņš saviem mācekļiem saka: kad jūs gavējat, tad... Tas nozīmē, ka Jēzus laikā gavēšana jau ir vispārpieņemta reliģiska prakse. Lūkas evaņģēlija 2. nodaļā lasām, ka praviete Anna, piemēram, kalpoja Templī Dievam dienām un naktīm ar gavēšanu un lūgšanu. Baznīcā ir vairāku veidu gavēņi, ir regulārie gavēņi, sezonālie, tāds ir arī ciešanu laiks. Gavēņa laiks, kas šogad sākās 21. februārī, kā parasti sākas ar Pelnu dienu, kas ir grēku nožēlas diena katram un visai draudzei. Ir arī īpašu vajadzību gavēņi noteiktās situācijās, kā Jēzus saka, kad vajag kādu ļaunu garu izdzīt.

No kurienes tāds  apzīmējums – Pelnu diena?

Pelni norāda uz putekļiem, zemi, no kā mēs, cilvēki, esam ņemti. Kad kaut kas tiek iznīcināts sadedzinot, šis "nekas", kas paliek pāri, ir pelni, putekļi. Vārdi "no zemes tu esi ņemts, par zemi tavai miesai atkal būs palikt" atgādina, ka esam Dieva, nevis paši savs darbs. Grēknožēlai jānoved līdz atziņai, ka tikai "no žēlastības esmu, kas es esmu".

Gavēšana, kā lasām Bībelē, ir Dieva noteikta: jums būs savas dvēseles pakļaut gavēnim... Kāds, jūsuprāt, ir gavēšanas, ja tā varētu teikt, virsuzdevums?

Mateja evaņģēlija 17. nodaļā, kad mācekļi prasa Jēzum, kāpēc viņi nevarēja izdzīt ļauno garu un dziedināt zēnu, Jēzus tiem saka: "Jūsu mazticības dēļ; jo patiesi Es jums saku: ja jums ticība ir kā sinepju graudiņš, tad jūs sacīsit šim kalnam: pārcelies no šejienes uz turieni, – un tas pārcelsies, un nekas jums nebūs neiespējams. Bet šī suga neiziet citādi kā vien ar lūgšanu un gavēšanu.”

Gavēnis atraisa garīgos spēkus, tas palīdz atbrīvoties no saistībām, galvenais, iegūstam tuvāku Dieva pieredzi.

Vai tad mēs visi būtu ļaunā saistīti? Arī tie, kas tic Dievam? Kā jūs to domājat – saistīti?

Atceros bērnībā lasītos "Gulivera piedzīvojumus”. Pēc kuģa avārijas Gulivers pamostas izskalots kādā krastā un nevar pakustināt ne rokas, ne kājas. Un tad viņš ierauga, ka ir viscaur sasaitēts, katrs viņa matiņš ir rūpīgi piestiprināts pie zemes kā tāda telšu atsaite, katra svārku stērbele ir apjozta un sasaistīta. Guliveram vajadzēja smagi nopūlēties un sasprindzināt visus savus spēkus, lai pamazām atbrīvotos no mazo liliputu uzliktajām saitēm. Ar mums ir tāpat. Nevajag tūlīt iedomāties apsēstību ar ļauno garu ar visu viņa atribūtiku, tā teikt, kungu melnā frakā ar ragiem un nagiem, un asti, lai runātu par visu to, kas mūs attur no Dieva un neļauj mūsu sirdīm pagriezties pret Dievu un salikt rokas lūgšanā. Daudz kas mūs tur pie zemes lietām, pie visa kā cita, tikai ne pie Dieva un lūgšanām.

Vai gavēšana ir tikai noteikumi, ko neēst vai ēst mazāk, vai kas vairāk?

Gavēnis iekļaujas vispārējā kristieša garīgajā un miesīgajā pašdisciplīnā. Augsburgas ticības apliecības 26. artikulā lasām, ka "katram kristietim vajag savu miesu savaldīt un to ar darbiem vingrināt, lai negausība un bezdarbība nevedinātu grēkot, bet ne tādēļ, lai ar tādiem darbiem nopelnītu žēlastību un gandarītu par grēkiem. .. lai miesa būtu paklausīga, derīga garīgām lietām un lai darītu darbu saskaņā ar savu aicinājumu". Kādēļ ir vajadzīga gavēšana? Tādēļ, ka cilvēks ir miesas un gara vienība, viens ietekmē otru. Izlaidība miesā neizbēgami radīs arī izlaidību garā. To zinām katrs no savas pieredzes, kā sacīja vēl senie romieši: "Pilnam vēderam netīk mācīties." Kad mēs pielūdzam Dievu, to darām ar visu sevi, ne tikai garā un dvēselē, mēs Viņa priekšā noliecam arī augumu, nometamies ceļos, noliecam galvu un saliekam rokas. Arī svētdienās, kad varam pasnaust ilgāk, tomēr nepaliekam mājās, bet ceļamies un ejam uz dievnamu. Tāda arī būtībā ir gavēņa prakse – sevis miesiska ierobežošana garīgu mērķu dēļ; un ne tikai un pat ne galvenokārt ēšanas ziņā vien.

Sevis ierobežošana būtu uzskatāma par gavēni?

Visu mūsu ikdienas dzīvi raksturo steiga. Ir tāds teiciens: Dievs radīja laiku, bet velns izdomāja steigu. No steigas – paviršība, virspusējība,  nevērība, vienaldzība pret sevi, apkārtni, arī pret Dievu. Mēs steidzamies, skrienam... Būtu vērtīgi sev pajautāt: bet kāpēc, uz kurieni? Un vai tiešām man šajā steigā ir jāpiedalās? Būtu labi katram pašam uzdot sev šo jautājumu, pat ja tūlīt nevaram iegūt sakarīgu atbildi. Arhibīskaps Vanags reiz teica, ka gavēnis palīdz pret rutīnu un paviršību. Cilvēks gavē, ja kādu laiku atturas no daudzām ārējām lietām, pie kā ikdienā ir piesaistīts, pieradis, ar ko esam nevajadzīgi apkrāvušies, tad viņā pastiprinās, saasinās garīgā jūtība, garīgā redze un garīgā dzirde un intuīcija. Atmetot ārējo, pakāpeniski izkristalizējas svarīgākais, būtiskākais. Ar to gavēnis ir svētīgs. Acu gavēnis, piemēram, ir televizora, kino, video neskatīšanās. Ausu gavēnis – nepārtraukto radioprogrammu, mūzikas un pārraižu neklausīšanās. Mēles gavēnis – atturēšanās no liekvārdības, pļāpām, tukšām sarunām. Cilvēki bieži sūdzas par laika trūkumu, arī es reiz pats ko līdzīgu izteicu arhibīskapam, un viņš man atteica: neskaties seriālus! – Hm, vienīgais, ko savā TV praksē varēju kvalificēt par seriālu, bija vakara ziņas. Jautāju par tām, vai tās drīkstu skatīties? Tās varot. Tā nu esmu vienīgais mācītājs, kam ir arhibīskapa atļauja skatīties TV vakara ziņas. Visi pārējie mācītāji un laji to dara nelegāli! J

Kas tieši cilvēkā mainās, ieturot gavēni?

Liedzot sev miesīgus laika kavēkļus, izpriecas, našķus, miesas priekus, mēs gavējam, un šajā laikā mācāmies uz sevi paskatīties tā, kā Dievs mūs redz. Tas nozīmē ne tikai priecāties par privilēģiju būt piedzimušam, sava Debesu Tēva radītam par cilvēku, kas veidots pēc Dieva tēla un līdzības, bet ieraudzīt sevi arī kā grēcinieku. Mēs visai bieži cenšamies spēlēt paslēpes ar sevi un Dievu, taču gavēnis ir īstuma un patiesuma laiks, lai vismaz uz brīdi atmestu to, ar ko ikdienā sevi lutinām. Reiz pēc kādas lūgšanas par izniekotām pāris stundām man bija liels pārsteigums, kad Dievs lika saprast – nevis savu laiku tu izšķied, bet Manu laiku! Tāpēc gavēņa laikā esam aicināti ieraudzīt savas atkarības, visu, kas mūsos ir Dievam un mūsu tuvākajam nepieņemams, zems un grēcīgs, lai beigu beigās atzītu, ka paši nemaz nespējam tikt vaļā no tiem smalkajiem diedziņiem, kas ierobežo mūsu brīvību. Gavēnis ir ceļš pie Dieva, bet tikai ceļš. Tam ir instrumenta vērtība. Un nekādā ziņā tas nav vienīgais, bet tikai viens no daudziem darba rīkiem garīgajā izaugsmē.

Jēzus saka: kad tu gavē – svaidi savu galvu un mazgā savu vaigu, ka tu nerādies ļaudīm kā gavētājs, bet Tēvam. Ko nozīmē Jēzus teiktais?

Lai gavēnis nepārvērstos par reliģisko darbu izstādi citiem, atcerieties Lk 18, kur farizejs atnāk palielīties Dievam: es gavēju divreiz nedēļā.. utt., es esmu labāks, es daru pareizos, ļoti svētos darbus. Ja cilvēks tā domā, tad lai viņš atceras, ka pēc lepnuma nāk krišana, tad gavēnis viņam ir kaitīgs, jo viņš to ir uztvēris kā iespēju palielīties sev, Dievam un citiem.

Daudzi uzskata, ka gavējot cilvēki sevi vienkārši moka. Kā var gavēt ar prieku?

Reiz es kādam ticības brālim jautāju par gavēni un viņš man priecīgi teica: "Bet tas taču ir tik ērti. Tik ilgu laiku nevajag domāt par ēšanu, par iešanu uz veikalu, par trauku mazgāšanu. Tas ir tik lieliski. Tik daudz laika paliek pāri."

Bet nevajadzētu ķerties uzreiz pie rekordu uzstādīšanas, piemēram,  40 dienas iztikt ar ūdeni vien. To noteikti nedariet! Visas lietas iesākas ar mazumiņu. Sāksim ar ieskatīšanos sevī, lūgdami pēc Svētā Gara palīdzības uzrādīt mums kaut vai trīs lietas, ko mums vajadzētu nolikt prom, no kurām atstāties. Tas tad arī sagādātu prieku, ja izdotos tikt ar tām galā. Gavēnis vispirms ir sevis izmeklēšana, rūpīga ieskatīšanās sevī Svētā Gara vadībā. Viņš un garīgais tēvs mums tad arī dos īsto praktisko padomu.

Vecajā Derībā gavēja sērojot, baidoties par kaut ko, lai izlūgtos žēlastību. Vai luterānismā gavēnis netiek par maz akcentēts?

Tas, iespējams, ir pretējās reakcijas efekts. Luters reiz rakstīja, ka ar pārlieku centīgu gavēni viņš ir gandrīz vai sevi miesīgi nogalējis. Līdzīgas liecības var sastapt arī pie citiem ievērojamiem Baznīcas vīriem, piem., sv. Franciska. Gavēnis nav savas miesas nicināšana, veselības bojāšana. Tas nozīmētu darboties pretī Dieva nodomam, kurš uztur mūsu miesu, jo to ir radījis. Gavēnis ir disciplīna, bet nekas vairāk. No šejienes arī vārds askēze (askeo – grieķu val.) – vingrināt (savu miesu). Vingrināšana ir rūpēšanās, nevis nokaušana.

Gavēni vienmēr pavada lūgšana. Kāda būtu jūsējā šajā laikā un šajā vietā?

"Dievs atraisi mani no tā, kas manī neder Tev un pievērs mani tam, kas pēc Tava Debesu Tēva prāta man ir nepieciešams, svētīgs un vērtīgs."