"Vēl Viņš tiem stāstīja līdzību par to,
ka tiem aizvien būs lūgt Dievu un nebūs pagurt.″
(Lk 18,1)

Ir skaists, saulains rīts. Esam agri pamodušies un pateicamies Radītājam par jaunu dienu, jaunām iespējām. Diena sākas ierasti, ar šai dienai pieredzēto gājumu. Ir miers. Ir drošība. Ir viss šai dienai sagatavots. Diena var sākties.

Te atskārstam – kaut kā pietrūkst. Kaut kā nav, kā bijis iepriekš. Bet kā?
Tā vai ļoti līdzīgi jutās rudens sākumā brāļi un māsas, kuri pagājušo ziemu bija atraduši kopību, satvēruši Dieva gribu savai dzīvei un padziļinājuši ticības pieredzi, lasot R. Vorena grāmatu ″Mērķtiecīga dzīve".

Sapratām, ka ir nepieciešams iesākto turpināt. Šim mācību gadam izraudzījāmies tēmu ″lūgšana". Par pamatu mūsu studijām izmantojam Dī Djūka grāmatu ″Atklājot lūgšanu", kurā atrodam jaunas tēmas pārrunām un padomus lūgšanu dzīvei.

Grāmatas ievadā māc. D. Djūks mums liecina par savu lūgšanu pieredzi: ″1979. gada oktobrī Dievs mani atveda uz Džefersonas baptistu draudzi. Tagad atskatoties, es redzu, ka šie gadi bija skaidri sadalīti divās daļās. Pirmos 12 gadus mans pieredzes trūkums un cilvēku nepazīšana radīja neapšaubāmi juceklīgus rezultātus. Vairāk nekā desmit sasprindzinājuma gadi bija mani tā nogurdinājuši, ka es nešaubījos, ka man nav citas izvēles kā aiziet no kalpošanas. Taču Dievam bija citi plāni. Es tiku uzaicināts uz kādu mācītāju lūgšanu tikšanos. Tieši šo četru dienu laikā es tiku atpestīts un pilnībā sevi nodevu lūgšanai.

Tieši tur es sapratu, ka es biju izmēģinājis visu, izņemot lūgšanu. Es pat ticēju lūgšanai, bet es biju maldīgi pieņēmis, ka ar tradicionālu, parocīgu un ērtu lūgšanu pilnīgi pietiek. Manā prātā uzplaiksnīja jautājums: "Vai es jebkad savā dzīvē esmu pavadījis stundu vienatnē nepārtrauktā lūgšanā?″ Es nevarēju atcerēties nevienu tādu reizi visos savos četrdesmit gados. Un tad es sāku aptvert, kā es biju garīgi badinājis pats sevi, savu kalpošanu un cilvēkus sev līdzās. Pēkšņi es sapratu, kāpēc manā kalpošanā un dzīvē bija tik daudz negatīvā. Es biju lūdzis tieši tik daudz, lai pārliecinātu sevi, ka esmu izpaticis Dievam, bet nepavisam tik daudz, lai varētu sevi saukt par lūdzēju."

Kā ir ar mums? Vai mēs sevi varam saukt par lūdzējiem?

Lai to izprastu, mēs pulcējamies ik pirmdienu draudzes diakonijā – lūdzam, meklējam un atrodam atbildes Dieva Vārdā, Viņa apsolījumos un pavēlēs.

Lūk, dažas mūsu atziņas:

• Esmu ieguvusi iedrošinājumu lūgt un aizlūgt par citiem skaļi un citu klātbūtnē. (Maiga)
• Esmu vairāk iepazinusi Svētos Rakstus, mācījusies lūgt un paļauties uz Dievu. (Biruta)

Ir skaists vakars. Esam pavadījuši svētību pilnu dienu. Ir miers un piepildījums.
Visa bijis gana. Nekā nav trūcis. Paldies Tev, Jēzu.
Atziņām un svētībām pilnu šo lūgšanu laiku jums novēl grupiņas vārdā Jolanta Cukure. Autores foto
Bildes paraksts: Nodarbību grupa.