Jēzus pirms sava lielā uzdevuma – ciest un mirt par mūsu grēkiem – ir tuksnesī, gavē un atsakās no visiem sātana piedāvājumiem – slavas, varas un mantas. Pats galvenais – Jēzus atsakās no ļaunā pielūgšanas un dodas krusta nāvē, lai uzvarētu viņu. Mūsu dēļ. Lai mēs nenonāktu mūžīgajā pazušanā. Jo, kā sacījis Rojs Hesions, kopš Ādama grēkā krišanas mums šajā pasaulē nav nekādu citu tiesību kā vien tiesības nonākt ellē. Jēzus mūs glābj no elles.
Gavēnis ir atrašanās tuksnesī. Tuksnesis nozīmē būt vienatnē ar Dievu, lai izietu cauri šķīstīšanai un piedzīvotu uzvaru pār kārdinātāju. Tuksnesis mūs atbrīvo no pašapmierinātības, ļauj ieraudzīt mums sevi tā, kā mūs redz Dievs. Un, ja ir iziets cauri šķīstīšanai un izturēti pārbaudījumi, sākas pārmaiņas. Un te pats galvenais – tuksnesī tu neesi viens, jo Jēzus ir izgājis cauri visu cilvēku tuksnesim. Viņš vairs nav kaut kur tālu – Debesīs vai Rakstos – vai pat blakus, Viņš ir mūsos – manā un tavā tuksnesī. Tā Jēzus parāda savu mīlestību līdz galam. Jēzus rokās toreiz un tagad ir katra cilvēka liktenis. Tā ir vienīgā drošība mūsu gājumā. Visa Jēzus dzīve ir bijusi ciešanu, vajāšanu un cīņas pilna – ļaunā apdraudēta no pat dzimšanas līdz krustam, kur Viņš to uzvar. Tādēļ vienīgi Jēzus patiesi spēj ienākt mūsu cīņās, vajāšanās un ciešanās. Ne tikai ienākt, bet gūt uzvaru tajās.

Ieiesim „savā kambarī” – tuksnesī – un mēs ieraudzīsim, ka tur mūs sagaida Jēzus. Mīlestībā. Un mūs vairs nebiedēs sastapšanās ar sevi un Viņu. Un tikai tad mēs sāksim dzīvot pa īstam. Jo Jēzus tā ir dzīvojis un dzīvo.

Gods, slava un pateicība Jēzum Kristum, mūsu Kungam!