″.. kad tu gavē, svaidi savu galvu ar eļļu un mazgā savu seju, ka tu nerādies kā gavētājs cilvēkiem, bet savam Tēvam apslēptībā, un tavs Tēvs .. tevi atalgos." (Mt.6,17,18; jaunais tulk.)

Sirsnīgi sveicieni visiem lasītājiem! Šī izdevuma tematika ievirzīs mūs pārdomās par gavēni. Par to runāts un rakstīts jau ir ļoti daudz. Visi būsim dzirdējuši, ka gavēnis ir tāds laiks, kurā atturas no kādiem ēdieniem, dzērieniem, arī no kaut kā tāda, kas citādi piesaista, piemēram, TV skatīšanās vai līdzīgas lietas, un ka gavēņa laikā intensīvāk savu uzmanību, domas vēršam uz Kristu, pārbaudot savu sirdi un dzīvi Viņa priekšā. Tas viss ir labi un vērtīgi.
Bet varbūt drīkstam uzdot arī šādu jautājumu: kāds ir gavēnis, par kuru priecājas  Dievs? Es ticu, ka ir tāds gavēnis, kurā kristietim būtu svētīgi atrasties vienmēr. Šo gavēni raksturo divi vārdi – dievbijība un atturība. Kristus, mūsu Kungs, savu zemes dzīvi dzīvoja šādā nepārtrauktā gavēnī. Viņa piemēram esam aicināti sekot. Tagad vēlos paskaidrot, ko es domāju, lietojot vārdus ″nepārtraukts gavēnis". Palūkosimies uz Jēzu. Ārēji Viņš neizskatījās pēc tāda cilvēka, kas būtu gavētājs. Vēl jo vairāk, ja Jēzu salīdzinātu, piemēram, ar Jāni Kristītāju, kurš pēc sava ārējā izskata bija izteikts askēts. Farizeji un rakstu mācītāji Jēzum pārmeta, ka viņa mācekļi negavē, kā tas jūdiem tradicionāli bija parasts (Mk 2,18,19)

Jēzus gavēnis atspoguļojas Viņa sirds stāvoklī, Viņa attiecībās ar Tēvu. Šīs attiecības var izteikt ar Jēzus paša sacītajiem vārdiem, ka Dēls (Kristus) neko nedara, ja neredz Tēvu (Dievu) to darām. (Jņ 5,19) Kristus dzīvoja dievbijībā un atturībā, kaut arī pats bija Dieva Dēls, Dievs. Viņš ir mūsu izcilais piemērs. Tas, ka ārēji izpildām kādus priekšrakstus, vēl nenozīmē, ka Dieva svētība mums nodrošināta. Atcerieties līdzību par farizeju un muitnieku dievnamā. Farizejs savā lūgšanā, starp citu, teic, ka rūpīgi gavē divas reizes nedēļā. Muitniekam ir tikai viens lūgums: ″Kungs, esi man, grēciniekam, žēlīgs!" Muitnieks no dievnama aizgāja Dieva apžēlots un laimīgs. Viņam bija īsts, neliekuļots gavētāja sirds stāvoklis.

Dievbijība ir ilgošanās un tiekšanās pēc Kristus. Jebkāds gavēnis bez patiesas dievbijības nebūs auglīgs.

Bet nu – atturība. Ja dievbijībā intensīvi tiecamies pretī Kristum, tad atturībā mēs atraujamies, bēgam no visa, kas nesvēts un grēcīgs. Un runa jau nav par atturēšanos uz kādu brīdi no nesvētām lietām. Tā ir dzīve, esot nemitīgā modrībā par mūsu sirds stāvokli. Bībelē teikts, ka mēs katrs esam kā templis, kurā Dieva Gars, kurā Kristus grib mājot. Dievs vēlas, lai šis templis arvien ir tīrs un skaidrs. Tādēļ es ticu, ka pie īsta gavēņa pieder arī šī nemitīgā modrība – atrauties, atturēties, vairīties no visām velna viltībām, ar kurām viņš cilvēkus kārdina un cenšas pakļaut sev ik dienas.

Šo domu var izteikt arī ar apustuļa Pāvila vārdiem: ″Nīstiet to, kas ļauns, pieķerieties tam, kas labs." (Rm 12,9) Tas nozīmē – pieķerieties Kristum dievbijībā un atturieties, atraujieties no visa ļaunā. Ļaudis, kas šādi redz gavēni un izdzīvo to savā dzīvē, nes bagātīgus kristīga cilvēka dzīves augļus. Par to nav ne mazāko šaubu.

Lai mums visiem svētīgs turpinājums sekošanā Kristum!

Sirsnībā – draudzes mācītājs Erberts Bikše