Pēc skaistiem, klusiem un vēlāk prieka pilniem Kristus augšāmcelšanās svētkiem jauniešu darba vagoniņš ir atkal atgriezies uz ikdienas sliedēm. Sliedes gan ikdienišķas, taču pieturas Dievs allaž dāvā jaunas. Mainās arī pasažieru skaits un sastāvs – daži pieturā izkāpj un aiziet prom, citi brīdi pakavējas un iekāpj atpakaļ. Un, protams, arī jauni pasažieri piebiedrojas braucienam.
Tā kādā pieturā mazliet pagriezām laiku uz otru pusi un piedzīvojām jauniešu vakaru tādā izskatā, kādu to mēdza veidot mūsu vecākie jaunieši pirms vairākiem gadiem. Tagadnes ierastā spožuma (tehnikas un ar to saistīto iespēju) vietā stājās vienkāršība, kas ļāva paskatīties uz jauniešu vakaru no citas puses. Jauniešu vadītājs Ģirts dalījās pārdomās par rakstu vietu no Mateja evaņģēlija 14. nodaļas (25.–31. pants), kur Pēteris pa ūdeni gāja pretim Jēzum, bet attapies, ka apkārt jūrā plosās vētra, sāka grimt. Tāpat arī mēs – kad vairs nelūkojamies uz Kristu un pārstājam tiekties pēc Viņa, bet ļaujam vaļu šaubām un mazticībai, drīz vien sākam no Viņa attālināties. 

Ausīs iezvanījās jautājums: cik daudzi no mums, kas te šovakar sēžam, tā sēdēsim arī pēc pieciem gadiem? Un runa nav tikai par jauniešu vakariem, bet par Baznīcu vispār. Par atrašanos "lielā vilciena vagonā". Par ceļa turpināšanu.

Kādā citā pieturā piestājām un attapāmies ārpus Rīgas – Tukumā. Tas bija sadraudzības vakars ar Tukuma jauniešiem. Vakars izvērtās jautrs un interesants ar spēlēm, smiekliem, sarunām un atpūtu. Citāda, bet ne mazāk vērtīga pietura. Sakāpjam atpakaļ.

Dzelzceļa sliedes aiziet tālumā – pāri horizonta līnijai. Un, priecīgi dūkdams, pa sliedēm aizjoņo vilciens. Uz viena vagoniņa salasāmi burti, kas vēsta: "Jēzus draudzes jaunieši".

Madara Jauģiete