Vasarsvētki. Pār ļaudīm nāk Svētais Gars – Kristus solītais Aizstāvis, neredzamais Spēks, kas mūs sargā un neatstās, kas visam dod dzīvību, piešķir dāvanas un iespēju kalpot, lai bagātinātu draudzi un stiprinātu ļaužu kopību. Vasarsvētkus gaidot, uz sarunu esam aicinājuši mūsu draudzes locekli un Brāļu draudzes aktīvistu Gundaru Ceipi.
Ar Ceipes kungu tikās Linda Bagone

Gundars Ceipe

- Dzimis: 1966. gada 12. jūnijā Jūrmalā.
- Draudze: Jēzus draudzes loceklis, iesvētīts Jaunajā Sv. Ģertrūdes baznīcā.
- Mācības, studijas: beidzis Murjāņu sporta ģimnāziju, Latvijas Universitātē studējis ģeogrāfiju, žurnālistiku, ieguvis bakalaura diplomu teoloģijā, vēlāk maģistra grādu pedagoģijā, pašlaik doktorants LU Vēstures un Filoloģijas fakultātē.
- Darbavieta un kalpošanas darbs: LELB mācītājs, Brāļu draudzes misijas vadītājs, pasniedzējs Lutera akadēmijā.- Ģimene: laulība šķirta, meita Anna (16  g)

Kādi bija tavi pirmie kristīgās dzīves Vasarsvētki?

Mana kristīgā dzīve sākās ar Vasarsvētkiem. Tas, kā es nokļuvu draudzē, noteikti bija personisku Vasarsvētku dēļ, jo tie bija padomju laiki, mana atgriešanās nenotika konjuktūras, modes vai praktisku iemeslu dēļ, piemēram, lai kļūtu par krusttēvu.

Kā tas notika?

Kā jau minēju, tas bija padomju laiks, kurā mani nepārtraukti vēlējās pārliecināt par komunistiskās ideoloģijas patiesumu. Tādējādi manī izveidojās ļoti liela nepatika pret komunistisko ideoloģiju, sarkano armiju, komjauniešiem un tamlīdzīgām tā laika lietām. Es netiku speciāli audzināts pret to, bet dažādu sakritību dēļ es neiesaistījos pionieros. Man nebija arī nekādas saistības ar Dievu, bet kā ikviens jauns cilvēks centos atbildēt uz jautājumiem par dzīves jēgu, kāpēc mēs šeit esam, kā tās zvaigznes spīd utt. Kā jaunam cilvēkam man bija nepieciešams saņemt atbildes uz eksistenciālajiem jautājumiem.

Viens atspēriena punkts, kā es nokļuvu līdz kristietībai bija tas, ka es mācījos un tolaik dzīvoju Murjāņu sporta skolā. Tur visapkārt ir ļoti skaista daba, caur kuru Dievs mani uzrunāja, jo sapratu, ka ir kāds, kas stāv visam tam pāri. Iekšēji nepiekritu versijām, ka cilvēks cēlies no pērtiķa vai citu nejaušību dēļ, jo dabā saskatīju likumsakarību un ārkārtīgu skaistumu, kas bija viens no pamudinājumiem mana ticības ceļa sākumam.

Tālāk atbildes meklēju dažādos veidos – bohēmā, austrumu mācībās, kurās gan pilnībā neiedziļinājos, strādāju arī kinostudijā. Astoņpadsmit gados sāku dzīvot patstāvīgi.

Kādu rītu pamodos ar domu, ka man ir nepieciešama Bībele, ko, protams, nevarēju dabūt. Devos uz tuvāko baznīcu un lūdzu to mācītājam. Viņš atbildēja, ka tā viņam esot, bet maksā 50 rubļus. Tā kā tajā laikā strādāju par sargu, man nebija tādas naudas. Tomēr es vēlējos Bībeli iegūt savā īpašumā, nākamajā dienā kādā telefona būdā atradu maku, kurā bija 33 rubļi, bet otrpus ielai satiku senu paziņu, kurš man atdeva 20 rubļu lielu parādu. Tā ieguvu Bībeli savā īpašumā, un mācītājs ieteica sākt ar Jāņa evaņģēlija lasīšanu. Tā arī darīju, un, lasot to, nokļuvu līdz personīgam Vasarsvētku notikumam, kas man bija garīgs pavērsiens, kurā, līdzīgi kā tehniskās lietās, jāsaslēdz kopā gali, lai varētu darboties kāda ierīce, tāpat arī man – sapratu, ko Dieva Dēls galu galā ir izdarījis, un visi mani uzdotie jautājumi par pasaules kārtību un dzīves jēgu ieguva atbildes.

Tu vēl nebiji atzinis Kungu par savu Pestītāju, kad Bībeli lasīji pirmo reizi. Vai ir iespējams lasīt Bībeli divējādi – ar un bez Svētā Gara klātbūtnes?

Jautājumā izskan tieksme pasaulē sakārtot visu pa plauktiem. Te izpaužas arī cilvēku lepnība, ka viņš būs tas, kurš definēs, kad tas notiek ar Svēto Garu un kuros gadījumos tas notiek bez Svētā Gara klātbūtnes.

Pirmkārt, ir svarīgi lasīt Dieva Vārdu. Ne jau cilvēks būs tas, kurš nošķirs, kuri ir tie brīži, kad tas notiek Svētā Gara klātbūtnē. Vienmēr tā ir bijis, bet tieši tagad ir aktualizējušās situācijas, kurās kādi gudrinieki nosaka, kad kaut kas notiek ar vai bez Svētā Gara klātbūtnes. Tas ir pilnīgi muļķīgi, jo Dieva Gars jeb Svētais Gars ir tas, kas stāv pāri visam, un tu nezini, kādā veidā tā sēkla jeb izlasītais Vārds sāks augt vai darboties tavā dzīvē. Vai tas notiek nākamajā dienā vai pēc desmit gadiem. Galvenais ir lasīt Dieva Vārdu ar atvērtu, pazemīgu un šķīstu sirdi. Tas nav intelektuāls process, bet gan "Dievu būs meklēt ar visu savu prātu, dvēseli un sirdi".

Tomēr kāpēc tik bieži cilvēki dažādi izskaidro vienu un to pašu rakstu vietu Bībelē?

Tāpēc, ka ir dažādi skatījumi uz vienu un to pašu notikumu un katrs tur saskata to, kas viņam ir svarīgs.

Ja mums, kristiešiem, ir viens Svētais Gars, tad vienādi būtu arī jāskaidro Svētie Raksti.

Domāju, ka to var salīdzināt ar pļavu, kurā ir dažādas puķes. Tā ir skaista, un mums patīk Jāņos no tām vainagus pīt. Līdzīgi ir ar Dieva bērniem. Pirmkārt, katram ir savs talants. Galdnieks pamanīs kādas sev interesējošas, specifiskas lietas, bet to, kuram patīk darboties dārzā, vairāk uzrunās Svēto Rakstu lauksaimnieciskās līdzības. Ja mēs skatāmies uz mācītājiem vai vispār uz kristīgiem cilvēkiem, Dieva Vārds atveras vienādi, bet tā ir kā liela bilde, kur katram svarīgāks ir kāds savs redzējums. Vienam tas ir mīlestības Dievs, citam tas ir piedošanas Dievs, bet vēl kādam tas ir varenais un stiprais Dievs. It kā jau Dievs ir viens un tas pats, bet tas atkarīgs no tavas dvēseles, kas tieši tevi uzrunā, kāds ir Dieva Vārda ceļš pie tevis.

Jo, ja būtu tā, kā tu saki, tad viens vārds, piemēram, "Atgriezieties no grēkiem!", tiktu izmantots kā instrukcija – es atgriežos, nožēloju, un viss kārtībā, bet nē. Katram tas notiek citādi, un nav vienas instrukcijas. Dieva Vārdā ir brīvība, Viņš ir radošs Dievs, kurš neatkārtojas – netaisa kopijas, bet vienmēr visu rada jaunu.

Daudz tiek runāts par Dievu Tēvu un Dievu Dēlu, bet Svētais Gars paliek kaut kur nopakaļus. Varbūt mazliet pārspīlējot, Tas tiek pieminēts vienīgi dziesmās un Vasarsvētkos.

Iemesls tam ir vienkāršs – ticības apliecībā mēs apliecinām, ka Dievs ir visa Radītājs, tad nāk Pestītājs – Dieva Dēls, par kuru mums ir pietiekami daudz informācijas Jaunajā Derībā. Līdz ar to ir daudz par ko runāt, jo Viņš ir kaut ko teicis, darījis – Viņš ir aprakstāms, taustāms, kā arī Baznīcas gada laikā dažādu svētku ietvaros mēs savā veidā izdzīvojam notikumus, kas saistīti ar Jēzu Kristu, bet Vasarsvētki – Svēto Garu mēs nevaram saķert, tāpat kā uguni. Vai mums ir daudz ko runāt par Garu? Radītājs ir redzams savā radībā. Pestītāju mēs redzam ikvienā baznīcā altārgleznā, bet Garu ne, dažreiz tas tiek attēlots kā uguns mēles.

Svētais Gars ir redzams caur tā augļiem. Kad pūš vējš, tu to neredzi, bet redzi koku šūpojamies vai arī karogu plīvojam, un mums nešķiet, ka karogs sācis plīvot pats no sevis, bet gan vējš ir tas, kas licis tam plīvot. Tāpat ir ar Garu. Cilvēks iet uz baznīcu tādēļ, ka Gars vada viņu uz turieni.

Svētā Gara manifestācija Vasarsvētkos ir draudze. Draudze kā svētku vieta, kur var izpausties Svētais Gars. Draudze ir arī tā vieta, kur redzam, vai tās īpašības, par kurām runā Kristus, izpaužas un vai draudzē ir notikuši Vasarsvētki.

Kas ir draudze? Draudzība? Šajā vārdu līdzībā mēs saskatām to, kā darbojas Svētais Gars. Attiecības ir viss – Alfa un Omega. Cilvēka attiecības ar Dievu un pārējiem ļaudīm nosaka to, cik labi un komfortabli jūtos un vai spēju iepriecināt citus ar savu klātbūtni un personību. Svētais Gars atved cilvēku pie Dieva altāra, kur viņš satiek vēl kādus – tādus pašus kā viņš. Šajā brīdī, atrodoties pie altāra, cilvēks vairs neuztur tikai vertikālās attiecības ar Dievu, bet arī horizontālās ar saviem līdzcilvēkiem, jo viņi kopīgi priecājas par to, ka viņiem ir viens Kungs. Tādējādi izveidojas draudze un draudzība. Citās valodās vārds "draudze" nav tik līdzīgs vārdam "draudzība". Draudzē ir draudzība ar To, kam mēs ticam, ko mēs gaidām, kas mūs mīl un ko mēs mīlam. Tas veido draudzību starp mums, un draudze ir vieta, kurā Gars var darboties un Vasarsvētki nebeidzas līdz pat pasaules galam.

Bieži mēs lūdzam pēc atmodas, ko mēs varētu pārfrāzēt kā lūgšanu pēc Vasarsvētkiem. Kā tev šķiet, vai mums ir izpratne, ko nozīmē atmoda un Vasarsvētki?

Visā pasaulē cilvēki lūdz pēc atmodas, kas nozīmē, ka viņiem kaut kā pietrūkst. Tas ir līdzīgi šā brīža gadalaiku maiņai, kad ne tikai manā kokā, bet visos Latvijas kokos kaut kas pilnīgi mainās. Ja raugāmies uz šo procesu pasaulīgi, tad tas nav loģiski, jo pasaulē mums būtu pašiem jāapstaigā katrs koks un jāatver pumpurs. Tomēr Dievs tāpēc ir Dievs, ka Viņa Gars darbojas universāli. Ļoti labi, ka cilvēki lūdz par atmodu, un lūgšana vienmēr ir ļoti svarīga, bet Dievs pieskaras tur, kur Viņam labpatīk pieskarties.

Latvieši ir atmodas un Vasarsvētku nācija, jo vēsturiski esam bijuši verdzības jūgā, bet tagad dzīvojam brīvā valstī, par kuru daudzas tautas varētu tikai sapņot. Tātad tam ir bijis kāds Dieva nodoms un vadība, bet pirmsākums ir bijis ārkārtējā un vienreizējā garīgā satricinājumā, kas ir pārmainījis kalpu un vergu tautas mērķus un tieksmes, ko varam saukt par 1739. gada Vasarsvētku atmodu, kas ir ļoti bagātīgi dokumentēta. Mani uzrunā tas, ka šis notikums patiesi noticis Vasarsvētku dienā, kad "uguns krita no debesīm uz zemi", Vidzemes mežos un laukos ļaudis masveidā nožēloja savus grēkus un atmoda sākās arī bērnu vidū.

Pastāsti par šo Latvijas vēstures notikumu vairāk!

Latvieši ir atmodas nācija. Bībelē, Jeremijas grāmatas 6. nodaļas 16. pantā ir teikts: "Uzlūkojiet dzīves gaitas ceļus un izpētiet, kurš ir senlaikos bijis tas labais svētības un laimes ceļš, tad staigājiet pa to, un jūs atradīsiet mieru savai dvēselei!" Mums, latviešiem, svētība ir notikusi. Vecajā Derībā tiek iezīmēts jūdu tautas iziešanas ceļš no Ēģiptes verdzības zemes. Arī mums, latviešiem, precīzi šādā veidā viss ir noticis – mēs no verdzības zemes esam izgājuši. Tā ir mūsu problēma, ka mēs to nezinām un to īpaši nemeklējam. Tomēr Dievs to visu ir izdarījis, un mums ir visas atbildes, mēs vienīgi gribam viens otra priekšā izcelties ar daiļrunību un ticību, lūdzoties ar putām uz lūpam par kaut ko, bet tas jau ir noticis. Dieva Vārds aicina skatīties tautas sendienās, kā Viņa svētība ir nākusi, un ņemt vērā un mācīties no tautas pieredzes attiecības ar Dievu.

 Tas, ko es vēl gribētu Vasarsvētku sakarā izcelt, ir pazemība – attieksmē uz draudzi. Tas ir centrālais tikums, kas ietver visu pārējo. Mūsu sirdīm jābūt pazemīgām, lai Dieva Gars varētu tajās darboties.

500 gadus Latvijā bija kristīgā ticība, bet latvieši neko no tās nesaprata, jo tā bija kungu ticība, kungu Dievs un kungu baznīca. Vācieši bija tie, kuri pārvaldīja baznīcu. Tolaik bija ideāla divkopienu sabiedrība un latvieši bija ne vien kalpi, bet juridiski un praktiski vergi. Tad atnāca pirmie hernhūtiešu brāļi. 1729. gadā sāka strādāt kopā ar latviešiem pie ģenerālienes Hallartes Valmiermuižā un mācīties latviešu valodu. Sākumā latvieši ņirgājās par viņiem, jo neticēja, ka vācieši viņiem varētu darīt kaut ko labu, bet hernhūtieši to pazemīgi pacieta. Tad brāļi sāka sludināt latviešiem to, ko mēs mūsdienās lieliski zinām, bet toreiz bija kaut kas nedzirdēts – Jēzus Kristus ir arī latviešu Pestītājs, visu cilvēku Pestītājs. Galvenais, ko tobrīd apspiestie saprata, – vācieši Dieva priekšā ir vienādi ar latviešiem. Līdz tam brīdim tika sludināts, ka latviešiem jākalpo vāciešiem, jo Dievs tā ir vēlējis. Tas bija atspēriena punkts atmodas sākumam Latvijā. Cilvēki nožēloja grēkus, ko darījuši pirms Jēzus Kristus iepazīšanas, nožēloja arī to, ka viņu sirdis bija slēgtas Dieva Vārdam, bet Kristus viņu dēļ cieta pie krusta. Protams, vāciešiem tas nepatika, un viņi mēģināja dažādā veidā ierobežot kristīgās vēsts izplatīšanos, bet Svētais Gars bija sasniedzis latviešu dvēseles un latvieši patstāvīgi sāka organizēt savu garīgo dzīvi. Šo notikumu mēs varam iedomāties kā sprādzienu, kura epicentrs ir ļoti spēcīgs, un tas izplešas visapkārt. Lai gan pēc kāda laika sprādziena skartās vietas nav tik spēcīgas kā pašā epicentrā, tomēr garīgā līmenī vēsts tiek nesta tālāk.

Tavs novēlējums draudzei un ikvienam tās loceklim, svinot Vasarsvētkus!

Lai Jēzus draudzē valda patiesa draudzība – draudzība citam ar citu un ar Jēzu Kristu. Un arī lai tā atbilst un atsaucas visiem krietnas sabiedrības nosacījumiem, par kuriem runā Kristus.

Lai draudze ir kā sāls Maskavas forštatē un visā Rīgā, kas pilsētai piešķir to labo garšu. Lai draudze ir gaisma kalna galā, lai spīd no tās garīgā uguns un dvēseles tiktu vilktas un vadītas uz šo gaismu.

Lai draudzes altāris vienmēr ir svētīts, lai šīs pasaules apmaldījušās, sasistās, aplauztās, aizlauztās un izdzisušās dvēseles tur saņem jaunu spēku, Garu un atjaunošanos. Lai draudze sargā altāri un mudina cilvēku dvēseles iet pie tā, nevis rada šķēršļus ar intrigām un citām iespējamām lietām, kādas mēdz notikt draudzēs, lai, ienākot šajā draudzē, redz, ka te ir cits Gars, nevis tas, kas valda pasaulē.