Apustuļu darbu grāmata sākas ar Gara apsolījumu (1, 5, 8), un Jaunās Derības baznīca dzimst tad, kad Gars tiek dots tik pilnīgi un tik universāli, kā to līdz šim nebija piedzīvojusi nedz Dieva Vecās Derības tauta, nedz Jēzus mācekļi (Apd 2,1–42). No Vecās Derības laikiem mācekļi pazina Svēto Garu kā personīgu, radošu Dieva klātbūtni, kas veido, nosaka un izskaidro vēsturi. Kā spēku, kurš lidinājās pār ūdeņiem radīšanas laikā (1Moz 1,2), kā spēku, kurš nāca pār Israēla soģiem (Sģ 6,34; 14,6) un Israēla ķēniņiem (1Sam 16,13–14) un darīja tos spējīgus veikt lielus darbus Tā Kunga un Viņa tautas labā.
Viņi pazina Garu kā spēku, kurš praviešus darīja spējīgus teikt: tā saka Tas Kungs, izskaidrot vēsturi kā paša Kunga roku darbu un paredzēt, ko vēl Tas Kungs darīs, lai pestītu savu tautu un visus pagānus. (Apd 1,16; 4,25) Viņi zināja, ka tad, kad Israēla bērni pretojās vadoņiem un praviešiem, ko Dievs viņiem bija sūtījis, viņi pretojās Svētajam Garam. (7,51) Viņi zināja, ka Tā Kunga Garam ir jābūt ar Mesiju – Valdnieku no Dāvida pēcnācējiem. Gars darīs to spējīgu nodibināt Dieva taisnības varu pār savu tautu un atjaunot grēkā kritušo radību paradīzes mierā. (Jes 11,1–10) Viņi zināja, ka viņu augšāmcēlies Kungs ir devis pavēles saviem izredzētajiem apustuļiem "caur Svēto Garu". (Apd 1,2) Paši apustuļi bija no Jēzus saņēmuši Gara apsolījumu gan Viņa zemes dzīves laikā (Lk 12,12), gan četrdesmit dienas pēc Viņa augšāmcelšanās. (Apd 1,5,8) Taču vienīgi Vasarsvētkos viņi piedzīvoja, ko nozīmē viņu Kunga apsolījums un pravieša Joēla pravietojums, ka pēdējās dienās Dieva Gars līdz šim nepieredzēti spēcīgā veidā tiks "izliets pār visu miesu". (Apd 2,16–17)

Divpadsmit apustuļi (Apd 2,4; 4,8; 5,32) un arī Pāvils, "nelaikā dzimušais" apustulis (1Kor 15,8), saņēma Garu īpaši spēcīgā un pilnīgā veidā. ..viņi bija ne tikai Gara saņēmēji, bet arī Viņa nesēji. (Apd 2,38; 8,18) Gars tiek izliets ne tikai pār apustuļiem, bet arī pār praviešiem, piemēram, pār Agabu (Apd 11,28), pār septiņiem izredzētajiem un evaņģēlistiem (Apd 6,3,5,10; 7,55), pār ievērojamiem un krietniem vadoņiem, piemēram, Barnabu (Apd 11,24), pār visiem ticīgajiem (Apd 2,38; 4,31), pār jūdiem, pār samariešiem (Apd 8,15–18) un pat pār pagāniem. (Apd 10,44,45,47)

Gars piepildīja visu baznīcu, Viņš atdzīvināja un vadīja visu Dieva jaunās tautas dzīvi.

(..) Kādas ir Gara iedvesmas sekas? Iznākums, kas raksturīgs pirmbaznīcas dievbijībai Svētā Gara spēkā, bija tāds, ka tās reliģiskās dzīves mērķis nebija sevis bagātināšana vai tiekšanās pēc pašizpausmēm; tajā nav ne miņas no egoistiskas dievbijības. Gara auglis ir vēlēšanās būt vienotiem un liecināt: "Viņi .. drošu sirdi runāja Dieva vārdus." (Apd 4,31) Vārds, kuru mēs tulkojam kā "drošu sirdi", īpaši spilgti raksturo Gara pildītas baznīcas darbību. Tā ir enerģiska, veselīga ticība, kas liek Pēterim un Jānim sacīt: "Mēs nevaram nerunāt par to, ko esam redzējuši un dzirdējuši." (Apd 4,20)

Šī drosme ir drosme Jēzus vadībā. Tā ir baznīca, kas "dzīvo Tā Kunga bijībā un pilnam bauda Svētā Gara iepriecu". (Apd 9,31) Tā ir drosme Dieva vadībā, kurš dod savu Garu "tiem, kas Viņam paklausa". (Apd 5,32)

Fragments no Martina Francmaņa grāmatas "Dieva Vārds aug"

Mantojums

Vasarsvētki. Jeruzāleme svētceļnieku pilna. Un Pēteris tiem bezbailīgi sludina, ka Dieva valstība ir atnākusi un Jēzus ir tās valdnieks. Pēterim atsaucas trīs tūkstoši cilvēku. (Apd 2,14–47)

Kas tad bija noticis? Kādēļ tāda pārvērtība? Atbildi saņemam Pētera runas sākumā, kur viņš citē pravieti Joēlu, kas runājis par to laiku, kad Dieva Gars cilvēkos darbosies brīnumainā veidā.

Šaubu un nedrošās ticības vietā Pēteris un mācekļi saņem Jēzus apsolīto un atdzīvinošo Spēku, kas bailes pārvērš drosmē, bēdas – priekā. Viņi ir atdzimuši. Un nu arī baznīca (ekklesia – gr. val., kopā sasauktie) var piedzimt. Tā tiek celta uz Klints (petra – gr. val., Klints; Tai Pēteris pieder). Dieva Gars radīja baznīcu uz drošā pamata, kas ir Kristus. (1Pēt 2,6–8) Mācekļu sirdīs ienāk īpaša mīlestība pret Jēzu un neapslāpējama vēlēšanās Viņam kalpot. Nu viņiem Jēzus uzdevums "iet un darīt par mācekļiem visas tautas" (Mt 28,19) vairs neliekas neiespējams, jo viņi to dara Gara spēkā.

Mēs esam saņēmuši brīnišķīgo pirmbaznīcas mantojumu – kristīgo draudzi, gadsimtos vajātu, bet neiznīkstošu Dieva spēkā. Vēl nesenajās vajāšanās iepriekšējā režīmā kādam lielas draudzes mācītājam čekisti sacīja: "Jums tie vecie nomirs, un tad baznīca būs tukša." Mācītājs atbildēja: "Būs citi vecie." Lai esam cienīgi saņemt atstāto mantojumu, nesīsim pateicību sirdī par tiem, kas to glabājuši, pat atdodami savu dzīvību, un apzināsimies ne ar ko nesalīdzināmo dārgumu, kas mums ir uzticēts, Dieva Gara atjaunotā un piepildītā dzīvē vairot!

- Redaktore Milda Klampe

Nāc, Svētais Gars,
nāc Tu, ko es neredzu,
bet kas māca mani redzēt.
Nāc Tu, ko es nedzirdu,
bet kas atver manas ausis.
Nāc Tu, kā ceļus es nepazīstu,
bet kas paver plašumu manā priekšā.
Nāc Tu, ko es nejūtu,
bet kas esi visas mīlestības avots.
Nāc Tu, kā seju es vēl neesmu uzlūkojis,
bet kas atklājies katrā cilvēkā.
Nāc, Svētais Gars,
nāc, Patiesības Gars,
nāc, Mīlestības un Miera Gars!
Nāc, mani vadi,
nāc, piepildi mani!

/Andrē Frosārs/