Mazinot sāpes

Uz sarunu Krivošapkinas kundze atnākusi ar piecām pašas audzētām sarkanām tulpēm un man liek viņu saukt par māsu Maigu, jo tā visi viņu uzrunājot. Māsa Maiga smaida un steidz stāstīt par nesenajiem brīnumiem, ko Dievs ir darījis viņas dzīvē, bet galvenais, ka Viņš ir bijis viņas ceļa vadonis.

Maiga Krivošapkina 

Dzimusi: 1926. gada 1. novembrī.
Draudze: apmēram kopš 1985. gada Jēzus draudzes locekle, kristīta Liepupes ev. lut. draudzē, iesvētīta 1947. gadā Limbažu ev. lut. draudzē.
Mācības: beigusi 4. medmāsu skolu ,,Sarkanais krusts”.
Darba vieta: pašlaik strādā Jēzus draudzes pansionātā.
Ģimene: atraitne, dēls Māris (56), meita Liena (46).

Ar māsu Maigu sarunājās Linda Bagone

Kāds ir jūsu atgriešanās stāsts?

Esmu dzimusi kristīgā ģimenē, tomēr ticība toreiz nebija īpaši izcelta kā jau daudzviet lauku ģimenēs. Ticība aprobežojās ar baznīcas apmeklējumiem, kristību un iesvēti – viss tradīciju līmenī.

Tā kā mana bērnība bija diezgan smaga, bija daudz ciešanu, jau, ganos ejot, sapratu, ka mans dzīves mērķis un ceļš būs mazināt sāpes pasaulē.

Vidusskolas laikos draudzē, kuru apmeklēju, neatradu spēka avotu ticības stiprināšanai, tāpēc kāda skolotāja mani vairāk pievērsa filozofiskajai domai - rožu krustiešu mācībai. Mācībā ir Jēzus Kristus persona, tomēr šī mācība atbalsta reinkarnāciju un ticību apskata no filozofiskā skatu punkta. Dzīves laikā esmu interesējusies arī par austrumu mācībām – jogu. Kādu laiku biju novērsusies no ticības, jo pievērsos citu reliģiju garīgās literatūras apguvei. Tas bija smags laiks gan fiziski, gan garīgi. Man nebija, kur tverties, jo biju novērsusies no Dieva ceļa.

Kad kļuvu vecāka, sapratu, ka tā tālāk dzīvot vairs nedrīkstu, jo eju postā. Tad sāku meklēt atkal draudzi. Tajā laikā apmeklēju dažādas baznīcas, bet kāds mans labs draugs mākslinieks Vīndedzis uzaicināja mani uz Jēzus draudzi. Es ļoti ātri iedzīvojos šajā draudzē, sāku te strādāt, mazgājot grīdas un kalpojot dažādos veidos. Tālāk darbu pansionātā ieguvu, Dieva vadīta.

Kādā veidā?

Kā jau minēju, draudzē kādu laiku biju mazgājusi grīdas, kad pansionāta pavāre devās atvaļinājumā un vajadzēja atrast aizvietotāju. Tika izveidots saraksts ar iespējamiem kandidātiem, bet mans vārds nebija iekļauts šajā sarakstā. Pēc neilga laika baznīcā sastapu diakonijas vadītāju un viņa man jautāja, vai nevēlētos mēnesi pastrādāt pansionātā. Ne mirkli nedomājot piekritu.

Tagad pansionātā strādāju jau vienpadsmito gadu. Pansionāts ir vairāk nekā manas mājas, jo esmu iemīlējusi šo darbu, cilvēkus un kolektīvu. Esmu bezgalīgi pateicīga Dievam, ka Viņš man ļauj strādāt, ar šo darbu un tajā piedzīvotajiem brīnumiem Viņš arvien ir stiprinājis manu ticību.

Kāda bija jūsu galvenā problēma, kad atgriezāties pie ticības otrreiz?

Vairākus gadus cīnījos ar problēmu, vai mani grēki ir piedoti, jo dzīvē biju pietiekami daudz grēkojusi pret Dievu un cilvēkiem. Lai arī Dieva Vārds saka, ja cilvēks nožēlo savus grēkus, viņam tie tiek piedoti, tomēr par sevi nebiju pārliecināta.

Tad pienāca vecgada vakars un es saņēmu lozungu nākamajam gadam, kas man bija kā atbilde uz manām raizēm, jo tur bija rakstīs, ka tavi grēki tev ir piedoti, kā tu esi lūdzis.

Jūs minējāt, ka jau jaunībā zinājāt, ka jūsu uzdevums būs mazināt sāpes. Kā tas ir piepildījies dzīves gaitā?

No 1949. gada es strādāju sanatorijā ar smagi slimiem bērniem. Sākumā man ļoti nepatika darbs ar bērniem, jo ne vienmēr viņi klausīja un nemācēju pareizi apvaldīt, bet, strādājot ar pieaugušajiem, lai arī cik nogurusi biju, manī vienmēr bija iekšējs piepildījums. Dievs bija vēlējis citādi, un galu galā visu mūžu nostrādāju ar slimiem bērniem un iemācījos ar viņiem pavadīt savu laiku, stāstot pašas sacerētas pasakas un citādi viņus iepriecinot.

Arī pēdējos vienpadsmit gadus jūtu, ka Dievs mani ir nolicis īstajā vietā, jo nekad nevarēju iedomāties, ka vecumdienās strādāšu tādā darbā. Uzskatu, ka tas bija Dieva plāns, ka pašlaik strādāju pansionātā.

Pagājušajā nedēļā, spēlējoties ar kaimiņu meitiņu Martiņu, izmežģīju celi. Nezināju, ko īsti darīt, jo biju ar Martiņu divatā. Tajā brīdī lūdzu Dievu pēc stiprinājuma. Tad ar rokām pieskāros savam celim un griezu kāju atpakaļ – viens pagrieziens, sāpes tādas, ka melns gar acīm, bet nebija vēl savā vietā, otrs pagrieziens un uz trešā jau mana kāja atradās savā vietā. Pēc mirkļa jau piecēlos un atkal staigāju, Dievs mani bija dziedinājis!

Vai bez fiziskām sāpēm jums ir bijušas arī garīgas sāpes, kurās esat skaidri redzējusi Dieva vadību, lai jūs atbrīvotu no tām?

Dievs mani ir vadījis. Pavisam smagā brīdī esmu domājusi par pašnāvību, bet Dievs mani jūtami ir atturējis no tās un sapratu, ka tā nav pieļaujama. Tagad par pašnāvību nedomāju, jo mīlu savu dzīvi.

Vai jūs savu nākotni vienmēr esat plānojusi vai arī dzīvojusi no dienas dienā?

Es neko nevaru plānot. Man pieder šis brīdis. Pagājušā gada Lieldienās baznīcā nokritu bezsamaņā un mani aizveda uz slimnīcu. Katru brīdi var notikt jebkas, jo es nezinu, kad Dievs mani sauks pie sevis. Tomēr katru vakaru varu Dievam pateikties par nodzīvoto dienu, par visu labo, ko Viņš man ir devis. Protams, praktiskus sīkumus esmu plānojusi, bet svarīgākās lietas nekad neplānoju, jo nezinu, vai rītdiena man piederēs.

Kā jums šķiet, vai mums ir jāuzticas Dieva vadībai vai jāplāno arī pašiem?

Agrāk es domāju par savu iespējamo darba vietu. Nopirku mašīnu, bet Dievs bija tas, kurš mani vadīja, lai ar mani nekas slikts nenotiktu, esot pie auto stūres.

Rīt, piemēram, stādīšu divas ābeles un vienu plūmi, bet nezinu, vai ēdīšu šo koku nestos augļus. Ja tos nebaudīšu, tos baudīs citi. Šobrīd vairs neko nevaru plānot, bet man ir jāpriecājas par katru Dieva dāvāto dienu.

Bieži mēs esam neapmierināti par tik daudzām lietām. Kā priecāties šādos brīžos?

Ja cilvēku pārņem šīs negatīvās domas, jāsāk domāt par tām labajām lietām. Citam tā ir jaunība, citam - veselība vai spēja staigāt. Ja jums istaba vēsāka vai maizes kumoss plānāks, tās jau ir otršķirīgas lietas. Man tas būtu vislielākais grēks, ja es sāktu par kaut ko kurnēt, jo Dievs man ir devis tik daudz laba!

Mēs zinām, ka Dievs mums ir vēlējis to pašu labāko, tomēr cilvēciski bieži vien vēlamies, lai kaut kas notiek pēc mūsu prāta.

Gadās, ka mēs ejam kā zirgi, neskatoties apkārt, pa pašu izdomāto ceļu un neieklausāmies Dieva balsī. Svarīgi ir sadzirdēt Viņu.

Jāņa evaņģēlija 5. nodaļas 30. pantā ir rakstīts: ,,Es no Sevis nespēju darīt nekā. Kā Es dzirdu, tā Es spriežu, un Mans spriedums ir taisns, jo Es nemeklēju Savu gribu, bet Tā gribu, kas Mani sūtījis.”

Tā kā esmu atgriezusies pie Dieva vecumdienās, ilgi nespēju saklausīt Dieva balsi, jo tas ir jāmāk un jāgrib. Jābūt klusumā, ne tikai fiziskā, bet arī iekšējā, lai dzirdētu to, ko Dievs mums saka. Jābūt arī mierā, lai mēs spētu sajust Viņa vadību. Bieži mēs domājam, ka spējam lietas darīt savā spēkā, esam pietiekami gudri.

Mums jābūt ļoti labās attiecībās ar Dievu, lai mēs spētu uzticēties un paļauties uz Viņa prātu.

Dažkārt Dievs man liek rīkoties tā un ne citādi. Kādu dienu krēslā gāju cauri pagalmam un gabaliņu tālāk redzēju, ka stāv divi vīri un viens guļ uz zemes. Pēkšņi viens no vīriem ar papēdi sit gulošajam pa seju tā, ka skrimšļi noskan. Tajā brīdī iejaucos un jautāju: kā jūs varat sist gulošam cilvēkam? Sitējs, to dzirdēdams, dūres savilcis, nāca man virsū un teica: ,,Ja tu tūliņ neaiziesi, tu gulēsi tepat blakus!” Es zināju, ka man vēl jāpasaka tikai viens vārds un es patiesi gulēšu blakus, jo apkārt nebija neviena cilvēka. Pēkšņi jutu, ka Dievs runā caur mani uz šo vīru: ,,Jūs esat Dieva bērns!” To atkārtoju trīs reizes un tajā brīdī redzēju, ka viņa plauksta vairs nebija savilkta kulakā. Vīrietis pagriezās pret mani ar muguru un aizgāja.

Dievs tajā brīdī man teica, kā jārīkojas, jo, pēc sava prāta izturoties, atrastos līdzās gulošajam.

Vadiet mūs, lūdzu, kopējā lūgšanā, kurai ikviens lasītājs ir aicināts pievienoties!

Mans Kungs un mans Dievs, Tu šodien redzi manas gaitas, kur man vajadzēs Tevi, dzīvo Dievu, apliecināt, ka Tu vadi mūsu dzīves dienas un naktis, ka Tu esi ar mums un mūsos, ka bez Tevis mēs esam kā norauta lapa, ko vējš pūš kur grib, bez dzīvības. Kungs un Dievs, Kristus vārdā Tevi lūdzos, vadi šovakar manas domas un vārdus, lai es patiesi esmu Tavs liecinieks, lai ikviens vārds apliecina Tavu esību, Tavu mīlestību pret grēcīgo cilvēku. Esi man, Kungs, žēlīgs, dod man šovakar pietiekami daudz gudrības un drosmes. Āmen!